Apustulis Pāvils šodien vēršas pie katra no mums, tāpat kā pie Timoteja: “Atceries Jēzu Kristu, kas augšāmcēlies no mirušajiem, Dāvida pēcnācēju” (2 Tim 2,8) – iesāka pāvests Svētās Mises homīliju. Mariāniskais garīgums, kas baro mūsu ticību, ir vērsts uz Jēzu. Pāvils mums atgādina, lai mēs nezaudētu no sava redzesloka to, kas ir būtisks, neizsvītrotu Jēzus vārdu no viņa vēstures un neatsavinātu to viņa krustam. To, ko mēs sitam krustā, Dievs atdzīvina, jo “Viņš nevar noliegt pats sevi” (13). Jēzus ir Dieva uzticība. Tāpēc lai svētdienas svinēšana padara mūs par kristiešiem, tas ir, lai, to svinot, mūsu domas un jūtas piepildās ar dzīvu atmiņu par Jēzu un palīdz mums izmainīt savu dzīvi – teica Leons XIV. Lasījums no Otrās Ķēniņu grāmatas (5,14-17) mums atgādināja par sīrieša Nāmana dziedināšanu. Jēzus pats komentēja šo fragmentu Nācaretes sinagogā (sal. Lk 4,27), un viņa interpretācijas ietekme uz ciema ļaudīm bija satriecoša. Apgalvojums, ka Dievs glāba šo svešinieku, kas bija slims ar lepru, bet nevis tos, kas bija Izraēlā, izraisīja milzīgu pretreakciju, un Jēzus tika padzīts no pilsētas. Evaņģēlists nerunā par Marijas klātbūtni, kura varēja tur būt un pieredzēt to, ko viņai bija pravietojis vecais Simeons, kad viņa atnesa jaundzimušo Jēzu uz svētnīcu: “ Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas” (Lk 2,34-35). “Jā, mīļie, «Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu..» (Ebr 4,12)”, uzsvēra Leons XIV. Atsaucoties uz pāvestu Francisku, viņš atgādināja, cik Nāmana stāsts ir aktuāls mūsdienās. Šī sīrieša kā komandiera bruņas, kas viņam sagādā slavu, patiesībā ir iznīcīgas. Aiz tām slēpjas trausls, ievainots, slims cilvēks. Leons XIV turpināja: “Ar šo pretrunu mēs bieži sastopamies savā dzīvē: dažkārt lielās dāvanas ir bruņas, aiz kurām slēpjas liels trauslums. […] Ja Nāmans būtu turpinājis tikai krāt medaļas, ko piestiprināt savām bruņām, beigās viņu būtu aprijusi spitālība: šķietami dzīvs, jā, bet iesprostots un norobežots savā slimībā.” Pāvests norādīja, ka Jēzus mūs atbrīvo no šīm briesmās – viņš, kurš nenēsā bruņas, bet piedzimst un nomirst kails; viņš sniedz savas dāvanas, neprasot atzinību. Evaņģēlijā lasām, ka no desmit izdziedinātajiem spitālīgajiem, tikai samarietis saprot, ka ir izglābts, un atgriežas pateikties Jēzum (sal. Lk 17,11-19). Leons XIV uzsvēra: “Varbūt, jo mazāk mums ir titulu, ar ko lepoties, jo skaidrāk redzam, ka mīlestība ir par brīvu. Dievs ir tīra dāvana, vienīgi žēlastība, taču cik daudz balsu un uzskatu var mūs šodien atdalīt no šīs kailās un satriecošās patiesības!” Homīlijas turpinājumā Romas bīskaps atgādināja, ka mariāniskais garīgums kalpo Evaņģēlijam: tas atklāj Evaņģēlija vienkāršību. Mīlestība pret Mariju no Nācaretes padara mūs par Jēzus mācekļiem, kuri steidzas pabarot izsalkušos, piecelt nospiestos, atcerēties Dieva žēlsirdību un balstīties uz Viņa vareno roku. “Evaņģēlijā minētie spitālīgie, kas neatgriežas, lai pateiktos, atgādina mums, ka Dieva žēlastība var mūs sasniegt, bet neatrast atbildi, tā var mūs dziedināt, bet neiesaistīt,” brīdināja pāvests. “Tāpēc uzmanīsimies, lai nesanāk tā, ka mēs ejam uz svētnīcu, bet nesekojam Jēzum. Dažas dievkalpojuma formas neveicina kopību ar citiem un var padarīt nejūtīgas mūsu sirdis. Šādos gadījumos mēs nespējam sastapt cilvēkus, ar kuriem Dievs ir mūs savedis kopā. Mēs nepiedalāmies, kā to darīja Marija, pasaules pārveidošanā un Magnificat priekā. Rūpēsimies par to, lai izvairītos no jebkādas ticības ekspluatācijas, kas varētu novest pie tā, ka cilvēkus, kuri ir citādāki (un visbiežāk tie ir nabagi), mēs sāktu uzskatīt par ienaidniekiem, par ‘spitālīgiem’, no kuriem jāizvairās un kurus jāatstumj.” Marija iet pa Jēzus ceļu, kas ved mūs uz sastapšanos ar katru cilvēku, jo īpaši ar nabadzīgajiem, ievainotajiem un grēciniekiem – teica Leons XIV. Tāpēc īsts mariāniskais garīgums nes mums Dieva maigumu. Pazemība un maigums nav vājo, bet ir stipro cilvēku tikumi. Šādiem cilvēkiem nav vajadzības izturēties pret citiem slikti, lai paši justos svarīgi. Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja ticīgos uzturēt dzīvu kristīgo garīgumu un tautas dievbijību attiecībā uz tām Dieva svētītajām vietām un tiem notikumiem, kas uz visiem laikiem izmainīja zemes vaigu. Tas ir svarīgi šajā pēc taisnīguma un mīlestības izslāpušajā pasaulē. Tas vedīs mūs pie atjaunotnes un pārveides, kā to prasa Jubileja, kas ir atgriešanās un atlīdzināšanas, pārdomu un atbrīvošanas laiks. Leons XIV novēlēja, lai par mums aizbildina Vissvētākā Jaunava Marija, kas ir mūsu cerība, un turpina mūs vadīt pie Jēzus. Viņš ir pestīšana visiem. Pāvests noslēdza Euharistijas svinības ar speciālu lūgšanu, novēlot Dievmātei visu cilvēci, jo īpaši karā nomocītos bērnus, un izlūdzot miera dāvanu, pēc kuras tik ļoti ilgojamies. Vaticannews.va |
