Ar to kongregācija vēlējās palīdzēt vietējiem ordinārijiem pieņemt pastorāli derīgus lēmumus, ņemot vērā katras vietas sociokulturālo situāciju. Kā redzams no pievienotajiem dokumentiem, kas sekojošajos gados izdoti nacionālajā vai diecēzes līmenī – tie lielā mērā atsaucas un balstās uz minēto instrukciju. Dievnama nozīme un mērķis Pirms pievērsties jautājumam par koncertiem baznīcās, nepieciešams atgādināt, ka dievnams nav vienīgi “publiska telpa”, kas piemērota jebkāda veida sapulcēm, bet gan sakrāla vieta, kas ar konsekrāciju vai iesvētīšanu tiek “nošķirta no pārējām” un paliekošā veidā veltīta dievišķajam kultam. Tajā kristīgā tauta pulcējas, lai klausītos Dieva vārdu, kopīgi lūgtos, svinētu Euharistiju un citus sakramentus. Tādēļ neatkarīgi no tā, vai tā būtu vienkārša lauku baznīciņa vai arī grezna katedrāle – tā ir un paliek priviliģēta vieta, kurā šeit virs zemes norisinās komūnijas starp Dievu un cilvēkiem noslēpums. Dievnama izmantošanu ārpus liturģiskajām svinībām regulē Kanonisko tiesību kodeksa (KTK) 1210. kanons: svētajā vietā drīkst darīt tikai to, kas kalpo Dieva godināšanai, dievbijībai, reliģijai; tur ir aizliegts viss, kas nesaskan ar vietas svētumu. Atsevišķā gadījumā vietējais ordinārijs var atļaut to izlietot citam nolūkam, kas tomēr nav pret vietas svētumu.
Atbilstība vietas svētumam tātad ir noteicošais faktors, izvērtējot, kādas aktivitātes tajā ir pieļaujamas, un tā noteikšanā ekleziālā autoritāte brīvi izmanto savu varu un uzdevumu. Mūzikas vispārīgā vērtība Mūzika var kalpot kā “sagatavošanās grūtajām garīgajām uzvarām”. Tā var veicināt to, ka cilvēks caur estētisku pieredzi kļūst spējīgāks uztvert garīgas lietas, un tādējādi ir pielīdzināma pirms-evaņģelizācijai.
Dievišķā kulta kongregācijas instrukcijā “Koncerti baznīcās” mūziku iedala trīs kategorijās: sakrālajā, reliģiskajā un profānajā. Saskaņā ar minēto dokumentu (Nr. 8) baznīcā pieļaujama sakrālā un reliģiskā mūzika, savukārt kā neatbilstoša norādīta mūzika, kas komponēta kādam profānam mērķim un kontekstam (piem., simfonija). Šajā jautājumā pārējie turpmāk norādītie dokumenti lielā mērā seko šim iedalījumam, vienlaicīgi to diferencējot un precizējot, kā arī zināmā mērā paplašinot t.s. profānās mūzikas atskaņošanas iespējas baznīcā. - Ar sakrālo mūziku tiek saprasta tā vokālā un instrumentālā mūzika, kas komponēta un apstiprināta liturģiskajām svinībām: no gregoriskajiem dziedājumiem līdz senajai un mūsdienu polifonijai.
- Ar reliģisko mūziku saprot kompozīcijas ar reliģisku tematiku un tekstiem, kas nav paredzētas izmantošanai liturģijā, piem., motetes, oratorijas, pasijas, reliģiskās dziesmas utt.
Kulta kongregācijas instrukcijā norādīts, ka koncertos baznīcā pieļaujama vienīgi šo divu tipu mūzika, proti – sakrālā un reliģiskā – un tādas mūzikas koncertiem nav nepieciešama ordinārija atļauja, savukārt tā jālūdz gadījumos, ja koncertos paredzēts atskaņot mūziku, kas nav pieskaitāma divām minētajām kategorijām. Noderīgs var būt Komo diecēzes piemērs, kas mūziku, kas atskaņojama ārpus liturģijas, iedala četrās kategorijās: 1) īpaši ieteicamā un veicināmā – sakrālā un reliģiskā mūzika, kas izmantota dievbijības vingrinājumos, piem., krustaceļā, rožukronī, novennās, utt.; 2) atļautā – jebkura veida sakrālā un reliģiskā mūzika; 3) pieļaujamā (tolerētā) – ordinārija atļauta mūzika, kas nav pretēja vietas sakrālajam raksturam, piemēram, simfoniskā mūzika, instrumentālā kamermūzika, koncerts solo instrumentam ar orķestri utt.; 4) aizliegtā – kas nav savienojama ar baznīcas sakrālo raksturu. (Piemēram, asociāciju dēļ, ko konkrētā mūzika var izsaukt klausītājos). Nevar tomēr aizmirst, ka viens un tas pats mūzikas skaņdarbs var tikt atšķirīgi uztverts dažādās vietās atbilstoši šo vietu kultūrvidei, tradīcijām un pieredzei. Katrā ziņā jāizvairās no visa tā, ko vietējā kopiena uztvertu kā “profanāciju”. Tajā pašā laikā šie kritēriji var tikt atšķirīgi piemēroti dažādās vietās vienas diecēzes ietvaros, piemēram, perifērijās un lauku reģionos, kur baznīcas nereti kalpo ne tikai par liturģiskās, bet arī kultūras dzīves centriem.
Izvērtējot kādas mūzikas atbilstību atskaņošanai baznīcā, var ņemt vērā, cik lielā mērā muzikālā programma veicina kristīgās vērtības un kalpo par sagatavošanos ticības uzņemšanai. Daži praktiski ieteikumi Saskaņā ar Dievišķā kulta kongregācijas dokumentu par koncertiem baznīcās (Nr. 10) gadījumos, kad kādā no baznīcām plānots koncerts, ir jālūdz atļauja vietējam ordinārijam, kas to piešķir per modum actus – katram gadījumam atsevišķi. Šis princips atkārtots vairākos dažādu Itālijas diecēžu dokumentos, konkretizējot, ka runa ir par koncertiem, kuros netiek atskaņota sakrālā vai reliģiskā mūzika, tādējādi attiecinot uz šiem gadījumiem KTK 1210. kanonu. Šādos gadījumos draudzes prāvestam (vai pašiem koncerta organizatoriem ar draudzes prāvesta parakstu) ir laikus jāvēršas pie vietējā ordinārija vai attiecīgā diecēzes liturģiskās komisijas pārstāvja ar lūgumu apstiprināt konkrēto muzikālo priekšnesumu, norādot plānotā koncerta vietu, laiku, programmu un izpildītājus. Tikai pēc rakstiskas atļaujas saņemšanas iespējams turpināt koncerta sagatavošanas darbus, ievērojot šādus norādījumus: - gan izpildītājiem, gan klausītājiem jābūt ģērbtiem un jāizturas atbilstoši dievnama sakrālajam raksturam;
- mūziķi un dziedātāji izvairīsies aizņemt presbitēriju. Īpaša cieņa jāizrāda altārim, galvenā celebranta sēdeklim un ambonai;
- Vissvētākais Sakraments atradīsies, cik tas iespējams, kādā sānu kapelā vai kādā citā drošā un cienīgā vietā (sal. Kan. 938 §4);
- koncerts tiks ievadīts un, iespējams, arī pavadīts ar komentāriem, kas veicina klausītāju izpratni un iekšējo līdzdalību;
- koncerta rīkotāji rakstiski (un juridiski) apņemas segt izdevumus, sakārtot baznīcu pēc tās izmantošanas, segt iespējamos izdevumus bojājumu gadījumā;
- ieejai koncertā, kas rīkots baznīcā, ir jābūt bez maksas.
Pēdējais norādījums par koncerta bezmaksas raksturu ir īpaši uzsvērts Kulta kongregācijas dokumentā, atļaujot gan koncerta laikā vākt brīvprātīgus ziedojumus dažādiem mērķiem, tai skaitā, lai daļēji segtu paša koncerta izmaksas. Svētajā vietā drīkst darīt tikai to, kas kalpo Dieva godināšanai, dievbijībai, reliģijai, bet tur ir aizliegts viss, kas nesaskan ar vietas svētumu. Atsevišķā gadījumā vietējais ordinārijs var atļaut to izlietot citam nolūkam, kas tomēr nav pretrunā vietas svētumam. Tikai uz peļņu vērsta koncertdarbība baznīcā nav atbilstoša. "Nāc", Nr. 121 - Foto: koncerts Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē 2011.g.
|
