I Daudz ir pasaulē bēdu un raižu. Ir visādas nelaimes un posts. Vislielāko nelaimi cilvēks piedzīvo ar nāvīgu grēku. Sv. Augustīns saka, ka sirdsapziņas pārmetumi ir grūtāki par cietumu, pat par elles ciešanām. Nelaimīga ir tā sirdsapziņa, kurā nevalda vis Kristus, bet ļaunais gars. Ļaunais gars ir nežēlīgs tirāns. Viņš savā varā pārņem katru dvēseli, kas padevusies nāvīgam grēkam. Tāds cilvēks var mēģināt dažādi aizmirsties, gan ēdot, gan dzerot, gan meklējot dažādas izpriecas, bet visur kā ēna viņam seko sirdsapziņas pārmetumi. Tie viņam sarūgtina visu dzīvi, padarot nepatīkamus pat ēdienus un dzērienus, pat izpriecas sagandē ar savu rūgtumu. Daudzi cilvēki cieš lielas mokas, kuras sagādā sirdsapziņas pārmetumi pēc padarītiem grēkiem. II Vērtīgas pārdomas sagādā sv. Pāvila vārdi: „Mūsu gods ir mūsu sirdsapziņas liecība.” (2 Kor 1,12). Viņš šeit domā no grēkiem tīras sirdsapziņas mieru. To sv. Pāvils nosauc par savu godu. Tādam izteicienam ir stabils pamats. Tiešām nav lielāka iepriecinājuma, ko cilvēks varētu piedzīvot, kā tīras sirdsapziņas liecība. Ķempenes Toms saka: „Paturi tīru sirdsapziņu un tu baudīsi pastāvīgu mieru. Tīra sirdsapziņa spēj panest daudz un saglabāt prieku dažādās nepatikšanās. Kam ir tīra sirdsapziņa, to viegli var nomierināt un iepriecināt.” Tie ir zelta vārdi. Ir derīgi tos iegaumēt. Varbūt paši savā dzīvē to piedzīvojām. III Ir prieks apdomāt to, ka Pestītāja apustuļiem dota grēku piedošanas vara, kas pāriet uz priesteriem, ir tas ierocis, kas cilvēka sirdsapziņu atbrīvo no mokām un dod atkal pazaudēto un tik ļoti kāroto dvēseles mieru un laimi. Sv. Vilanovas Toms izsakās, ka grēku sūdze ir tā, kas nobendē to tārpu, kas ieperinājies cilvēka dvēseles dziļumos un to pastāvīgi grauž. Un ir vienīgais līdzeklis, kas to spēj. Bez grēku sūdzes cilvēks varētu izraudāt veselus asaru strautus, viņš varētu ievērot visstingrākos gavēņus, varētu dot ubagiem bagātīgas dāvanas, bet no saviem grēkiem viņš nekad nespēs atbrīvoties, kamēr vaļsirdīgi savus grēkus neizsūdzēs, tos iepriekš nožēlojis un apņēmies laboties. Sirdsapziņas grauzēju tārpu nevar nomērdēt ne ar ēdieniem, ne ar dzērieniem, ne ar izpriecām, ne arī ar gavēņiem un pašmērdību. Vienīgais līdzeklis tam ir Grēksūdzes sakraments. Šo vērtīgo dāvanu, kas mūsu dvēselē spēj griezt atpakaļ pazaudēto rotu, Jēzus deva pasaulei, dodot apustuļiem grēku piedošanas varu. Tāpēc mans pienākums ir Jēzum par šo vērtīgo dāvanu, par grēku piedošanas varu, sirsnīgi pateikties. Mums ir sirsnīgi jālūdzas par visiem grēciniekiem, lai Dievs apskaidrotu viņu dvēseles skatu, lai viņi spētu saredzēt savus grēkus, lai viņi spētu nožēlot un panākt nelokāmu apņemšanos: savus grēkus izsūdzēt. Tik daudz ir cilvēkiem jādzird dažādi pārmetumi, kas grauj ticības pamatus un priesteru autoritāti, tāpēc nav viegli pasaules cilvēkam pieiet pie grēku sūdzes. Šī žēlastība ir jāizlūdz citiem. Ilustratīvs foto: Pixabay.com/pvanbriel *Pēteris Upenieks dzimis 1906. gada 14. decembrī Alsungā. Par priesteri iesvētīts 1930. gada 6. aprīlī. Divus mēnešus kalpoja Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā un svētā Jēkaba katedrālē. Tad tikpat ilgi pie dekāna A. Piebalga Alsungā.
1930. gada 8. oktobrī P. Upenieks iestājās mariāņu klosterī Viļānos un uzsāka noviciātu, bet 1931. gadā vājās veselības dēļ pārtrauca un ārstējās Rīgā. 1931. gada oktobrī viņš bija Jaunaglonas klostermāsu kapelāns.
Pēc izveseļošanās P. Upenieks bija Alsungas vikārs, apkalpoja Ēdoles un Zīru katoļus. 1933.- 1934. gadā viņš bija Subates vikārs, tad dažus mēnešus Brunavas un Budbergas prāvests.
Tad P. Upenieks atkal iestājās mariāņu klosterī un kļuva par mūku. No 1935. gada viņš kalpoja par vikāru Viļānos, palīdzēdams apkalpot Nagļu un Ostrones draudzi. No 1940. līdz 1942. gadam P. Upenieks bija Viļānu draudzes prāvests, iegūdams draudzes uzticību. Pēc tam - līdz 1946. gadam - kalpoja Aizputē, Ārlavā un palīdzēja Vecpils draudzes prāvestam.
1946. gadā P. Upenieks sāka kalpot Talsos un vadīt Cīruļu baznīcas celšanu, ko 1947. gadā pabeidza diakons J. Jaškovičs. Dzīvodams Talsos, P. Upenieks vēl vadīja dievkalpojumus Tingerē, Laucienā un Dundagā. 1947. gadā viņš tika nozīmēts par Talsu dekānu. 1949. gadā viņu iecēla par Ventspils prāvestu un Talsu dekānu, ar pienākumu apkalpot Sabiles, Višļu un vēlāk Lamiņu ticīgos.
1953. gadā īsu laiku P. Upenieks bija Rīgas Garīgā semināra morālteoloģijas un askētikas profesors, reizē garīgais tēvs un biktstēvs.
1953. gada 14. oktobrī viņu norīkoja par Bauskas, Ozolbruknas un Janču draudzes prāvestu.
1955. gadā viņš ir Sv. Jēkaba katedrāles viceprāvests, bet no 1960. gada pilntiesīgs Garīgā semināra profesors. Šajā laikā viņš katru gadu vadīja priesteru rekolekcijas.
Vasaras brīvlaikā P. Upenieks mēdza apciemot paziņas dažādos Latvijas nostūros. Savus novērojumus pierakstīja saistošā valodā. Sevišķi viņam patika uzturēties Viļānos un dzimtajā Alsungā. Tur bieži bija redzams kapsētā, kur apkopa savu piederīgo atdusas vietas. Ir uzrakstījis atmiņas par Alsungu un tās vēsturi.
Priesteris P. Upenieks nomira pēkšņi Jūrmalā, Saules ielā 9, kūrijas vasarnīcā ar sirdstrieku 1971. gada 26. jūnijā. Vēl iepriekšējā dienā Sv. Jēkaba katedrālē atlaidu dievkalpojumā bija svinējis Sv. Misi un sprediķojis. | 
