Palasīsim...  Raksti

Terēze ir neparasta svētā, kas apgāza daudzus viņas laikā jau iesakņojušos priekšstatus par svētumu un svētu dzīvi. Pārsteidzoša svētā, kura tikai 24 dzīves gadu laikā ir radījusi apbrīnojami sabalansētu un harmonisku mācību, kuras dēļ viņa ir pasludināta par Baznīcas mācītāju. Terēzes autobiogrāfija un vēstules ir ļoti vienkārši saprotami un reizē satur tik daudz gudrības un svaiguma, ka ir likusi visai Baznīcai uz Evaņģēliju paskatīties no jauna. Viņa "ir veikusi asins pārliešanu teoloģijā" visas Baznīcas mērogā, kā izteicies teologs Hanss Urss fon Baltazars.

Terēze Martēna dzimusi 1873. gadā Alansonas pilsētā Francijā kā jaunākā deviņu bērnu ģimenē, vecākiem Luijam un Zēlijai, kuri šobrīd pasludināti par svētajiem. Ģimenē valdošās lielās dievbijības ietekmē Terēze jau agri iepazina personīgas attiecības ar Dievu. Taču, kādu dienu saņemot īpašu Dieva aicinājumu, garā apjaušot Viņa slāpes pie krusta, Terēze bija izlēmusi, ka kļūs par lielu svēto un šis svētums kalpos, lai tiktu glābtas pēc iespējas vairāk dvēseles. Izcīnot smagu cīņu par sava aicinājuma pierādīšanu pārējai pasaulei, Terēze neparasti agri - 15 gados - iestājās Lizjē Karmela klosterī, ar vienu mērķi - lai lūgtos par cilvēku dvēselēm, it īpaši par priesteriem.

11 gadu vecumā pirms pirmās svētās Komūnijas pieņemšanas Terēze izdarīja apņemšanos - "es nekad nezaudēšu drosmi",  kam bija liela nozīme viņas izvēlētā ceļa apbrīnojamo augļu radīšanā un pārbaudījumu un daudzo vilšanos izturēšanā, kuras patiesi pārpilnībā bija birušas pār Terēzes galvu viņas neilgajā dzīvē.

Viņa ir bērnišķi vienkārša un reizē arī vīrišķības un pat kareivīguma pilna, ja runa ir par sava aicinājuma un Debesu valstības sasniegšanu. Jāpiebilst, ka Terēzes raksturs, lai arī ļoti mērķtiecīgs, tomēr nebija no vieglajiem, taču viņa ar ārkārtīgu pazemību spēja to pārveidot, padarot maigu. Viņas dzīves gājumā var redzēt daudz lielu uzdrošināšanos un pat neprātību garīgajā dzīvē, kas lielākoties kā domas atklājas tikai viņas pierakstītajā, taču kam bija ļoti tālejošs iespaids uz pasauli. Liela drosme bija, piemēram, izlauzt ceļu līdz privātai sarunai ar pāvestu, lai pierādītu savu nopietnību iestāties klosterī trīs gadus agrāk par noteikto; vēlēties mīlēt Dievu tā, kā Viņu mīlējuši lielie Karmela svētie (par to Terēze reiz saņēma aizrādījumu no priestera) un vēlāk - mīlēt ar divkāršu visu svēto kopā ņemto mīlestību; pieņemt svēto Komūniju, cik bieži iespējams; uzlūkot Dievu tieši kā Žēlsirdību, nevis Taisnību, kas tajā laikā Francijā bija ļoti izplatīti; mūža beigās - līdz pat vēlmei izciest mistisku, šausmīgu garīgu tumsu visu neticīgo brāļu vietā. Šādas lietas pat dziļi dievbijīgiem konsekrētiem ļaudīm bija svešas.

Godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns "Kādas dvēseles stāsta" ievadā rakstīja: "Mazās dvēseles, proti, nepretenciozi cilvēki tūlīt saprotas ar sv. Terēzi no Bērna Jēzus un atdod sevi viņas garīgās bērnības skolā. Un nepretenciozitāte ir, kā zināms, iekšējā cildenuma pazīme un neatņemama īpatnība. Tamdēļ ari izcili gari pazemīgi mācās no mazās sv. Terēzes iet pa garīgās bērnības taciņu (..)." Terēzes tā saucamā "mazā celiņa" doktrīna, varētu teikt, ir viņas personīgā vēsts ikvienam kristietim, un tā ir viss viņas garīguma kodols. "Ir jābūt tā, lai mazās dvēseles varētu izdarīt visu, ko es daru," ir Terēzes visskaistākais novēlējums mums. Ar "mazo celiņu" Terēze pašā būtībā mums nepastāsta neko jaunu, tikai ietērpj nedaudz citādā formā to pašu, ko mums pavēstī Evaņģēlijs un ko pirms viņas jau praktizējuši citi svētie. Būt garīgā ziņā mazam nozīmē – atzīt savu niecīgumu, gaidīt visu no Dieva un pārlieku nebēdāties par savām kļūdām, nekrāt sev īpašus nopelnus un ne par ko neuztraukties. "Mazais celiņš" atklāj, ka visur ir redzama cerība, visur ir iespējams prieks, un to mums tik bieži Terēze savos rakstos pasludina. Pēdējos dzīves gados sev uzticētajām klostera novicēm Terēze rezumēja šajā sirds nostājā iegūto gudrību: "Būsim kā mazi bērni, jo tie nezina, kas ir labākais priekš viņiem, un visu uzskata par labu."

Skatoties citu acīm, klosterī Terēze dzīvoja ļoti ikdienišķu un vienkāršu dzīvi; viņa bija ļoti parasta klostermāsa, kas, šķiet, varētu krasi kontrastēt ar vētraino godināšanu, ko viņa ir piedzīvojusi pasaulē pēc savas nāves; kurā dziļa dievbijība apvienojās ar tikpat lielu vienkāršu dabiskumu. Taču viņas lielā svētuma noslēpums ir paļāvība un mīlestība - Terēzes divas lielās harizmas, ar ko viņa asociējas citu svēto starpā jo īpaši lielā mērā. Šie abi vārdi no viņas autobiogrāfijas un vēstulēm burtiski izplūst kā divas upes, jo sevišķi harizma spēt ļoti mīlēt un darīt visu, kas pasaules acīs nemanāms. Šo Terēzes nodošanos, lai ar vislielāko mīlestību spētu darīt arī vismazākās lietas, vēlāk pārņēma Kalkutas Māte Terēze, kurai šis kļuva par vienu no viņas kalpošanas vadmotīviem. Terēze atzina, ka nopelnus Dieva priekšā rada nevis mūsu darbi, bet gan mūsu mīlestība un vēlēšanās saņemt no Viņa ļoti daudz.

Tiecoties visiem spēkiem pēc svētuma, Terēze, jūtot savu nespēku to sasniegt, nonāca pie atjautīga secinājuma, ka caur šīm ilgām Dievs pats nāk pie viņas un paceļ uz svētuma virsotni ar savām paša rokām. Lai šis dievišķais "lifts" darbotos, ir jāievada tie paši atslēgas vārdi – liela mīlestība un paļāvība uz Dievu, Kurš darbojas, lai mūs darītu svētus. Un, kā viņa raksta vienā no vēstulēm, lai sasniegtu svētumu, vissvarīgākais tikums ir apņēmība – ar apņēmību var viegli sasniegt pilnības virsotni. Tik daudz mainīs vienkārša apņemšanās, izlemšana par svētumu…

Terēze vēl savā jaunībā bija izcietusi lielus zaudējumus starp sev mīļajiem cilvēkiem, bet, pietuvojoties sava mūža nogalei, saslima ar tuberkulozi smagā form, un reizē arī izgāja neizteicami smagu dvēseles šķīstīšanu lielās ciešanās un garīgajā tumsā, ko viņa upurēja par neticīgajiem, taču nekad sūdzējās. Ikviens jauns pārbaudījums bija vēl viens iemesls Terēzes pateicībai Dievam un lai vēl vairāk pieķertos iemīļotajiem psalma vārdiem: "Kungs, es atrodu prieku visā, ko Tu dari," - tie visu dzīvi bija dziļi uzrunājuši Terēzi, viņa tos ierakstīja savas Bībeles iekšlapā un tajos smēla spēku pēdējos dzīves smagajos pārbaudījumos pirms nāves. Lai arī Terēzes lielajam zemes dzīves sapnim - strādāt kā misionārei un mirt kā moceklei par Kristus mācību - nebija lemts piepildīties, viņa konkrēti zināja, ka tas tiks piepildīts, viņai nonākot Debesīs. Viņas mērķis bija būt vienlaicīgi arī uz zemes, turklāt uzreiz visos kontinentos, visās vietās reizē, lai strādātu par misionāri.

Aizejot no šīs dzīves, Terēze savām māsām teica: "Sākusies mana sūtība – mācīt mīlēt Dievu tā, kā es Viņu mīlu. Es vēlos parādīt dvēselēm savu mazo ceļu. Ja Dievs uzklausīs manas vēlmes, manas debesis būs virs zemes līdz pasaules galam. Debesīs es gribu dzīvot, darot labu virs zemes. Nonākusi Debesīs, es kaisīšu rozes virs zemes."

"Viņa ir sūtīta kalpot tieši mūsu laikmetam un būs starp visu laiku spēcīgākajiem dvēseļu vadītājiem," savulaik ir teicis svētīgais karmelītu tēvs Marija Eugēnijs, liels Terēzes garīguma īstenotājs savā dzīvē. Tādēļ Terēzi Baznīca ir pasludinājusi par misiju aizbildni.

Uzklausītas lūgšanas un pat brīnumi caur Terēzi vēl aizvien nebeidz plūst, bet, kā var spriest pēc Terēzes vēstulēm, viņa ļoti novērtē un priecājas, ka viņu arī uztver kā īstu māsu, kas palīdzēs un vedīs uz Debesīm, - tā, kā to arī darīja viņas aizbilstamais, misionārs Moriss Beljērs, par kura misiju Terēzei bija pienākums lūgties.