Pasaulīgi domājošu cilvēku dzīvēs godkāre ir viens no spēcīgākajiem dzinējspēkiem. Ir cilvēki, kas var atteikties no varas, kurus neinteresē nauda un kuri bez lielām grūtībām var iztikt bez visu veidu baudām, bet kuri nespēj pretoties godkāres kārdinājumam. Viņi grib atrasties virsotnē, viņi grib būt redzami, viņiem patīk saņemt titulus un atzinības, patīk būt godātiem, patīk īpašas privilēģijas. Jūdi Jēzus laikā gaidīja Dieva Svaidīto, Kristu, un ticēja, ka Viņš iznīcinās Izraēļa tautas ienaidniekus, atjaunos templi, sapulcinās izklīdinātās Izraēļa ciltis un valdīs, līdzīgi kā Dāvids vai Sālamans, – valdīs kā varens ķēniņš un karavadonis. Jēzus mācekļi bija pārliecināti, ka viņu vidū ir Dieva Svaidītais, kas agrāk vai vēlāk valdīs pār Dieva tautu un visu pasauli, un tādēļ šīs divas ambiciozās dvēseles neslēpj savu vēlēšanos būt Valdnieka tuvumā. Ir pagājuši 2000 gadi, bet cilvēka daba nav mainījusies - cilvēki joprojām grib pakāpties augstāk, grib uzturēties lielu un ievērojamu cilvēku tuvumā, grib kaut ko no viņu varas, bagātības un spožuma. Mums patīk dižoties ar savu pazīšanos utt. Ja šo noslieci, kas bija Jēkabam un Jānim, mēs atpazīstam sevī, tad ir būtiski ieklausīties un sadzirdēt, ko par to domā Jēzus. Viņš sarunu ar brāļiem ievirza citā gultnē. Viņa atbilde iesākas ar vārdiem: Jūs nezināt, ko lūdzat. Zebadeja dēli lūdz, bet viņiem trūkst izpratnes par to, ko viņi lūdz. Arī mēs bieži vien nezinām, kādas ir mūsu patiesās vajadzības, un mūsu lūgumi Dievam var izrādīties virspusēji, aplami un pat kaitīgi. Dievs mūs tādēļ neatstumj, bet, būdams žēlsirdīgs Tēvs, mūsu tuvredzīgos un aplamos lūgumus vienkārši neīsteno. Zināmā mērā Jēkabam un Jānim bija taisnība - Jēzus kļuva par Valdnieku, Viņš joprojām valda pār Dieva tautu un valdīs mūžīgi, bet Viņa valdīšana stipri atšķiras no šīs pasaules vareno valdīšanas. Kad Jēzus kļuva par Valdnieku, Viņu kronēja ar ērkšķu vainagu un par Viņa valdnieka troni kļuva romiešu spīdzināšanas rīks. Viņš atklāja pasaulei savu godību, taču Viņa godības pamats bija nevis pasaulīgs spēks, bet upurgatava, sevi dāvājoša mīlestība. Tādēļ Jēzus abiem brāļiem jautā: Vai tad jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, un pieņemt to kristību, kurā Es tieku kristīts? Dieva acīs godu izpelnās nevis tas, kuram ir spēcīga armija un pasaulīga ietekme, bet tas, kurš ir gatavs dzert no Jēzus biķera, – tas, kurš ir gatavs ciest patiesības un mīlestības dēļ, tas, kurš ir gatavs atteikties no sevis un atdot savu dzīvi Dieva godam. Ieklausīsimies, kā noslēdzas evaņģēlija lasījums! Jēzus saka Jēkabam un Jānim: Sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas jums dot, bet tiem, kam tas sagatavots. Zebadeja dēli domāja, ka sēdēt pie Jēzus labās un kreisās rokas nozīmē sēdēt tronī, būt svarīgiem un apbrīnotiem, bet kā ir patiesībā? Patiesība kļūst redzama Jēzus zemes dzīves noslēgumā – saskaņā ar Viņa paša vārdiem Jēzus tika paaugstināts, kad Viņu pienagloja pie krusta, un pie Viņa labās un kreisās rokas bija nevis Jēkabs un Jānis, bet divi noziedznieki. Jēkabs un Jānis vēl nebija gatavi pievienoties Kristum un atdot par Viņu savas dzīvības, bet tieši to nozīmē valdīt kopā ar Kristu. Jēkabs un Jānis, vēršoties pie Jēzus, bija ļāvušies godkāres kārdinājumam - viņu nodomi bija savtīgi, viņi meklēja savu labumu. Bet kā ir ar mums? Ko mēs lūdzam un sagaidām no Dieva? Kādi ir mūsu motīvi, izvēloties kaut ko darīt vai ne? Ja mēs gribam, lai mūsu dzīve būtu Dievam patīkama, mums ir jārūpējas par savu nodomu skaidrību. Nodoma skaidrība ir ļoti būtiska un plaša garīgās dzīves tēma. Skaidrs nodoms jeb tīrs nodoms izpaužas kā vēlēšanās visu darīt tikai un vienīgi Dieva godam - lai iepriecinātu Dievu, lai patiktu Dievam. Ja mūsu nodoms, kaut ko uzsākot darīt, ir iepriecināt Dievu, tad tas, ko mēs darām, būs Dievam patīkams, bet, ja mūsu nodoms ir savtīgs, vērsts vienīgi uz savu labumu, tad mūsu labie darbi Dieva priekšā zaudē nozīmi. Dievs atalgo mūsu darbus saskaņā ar nodoma tīrību, ar kādu tie tiek darīti. Ja mēs ar tīru sirdi kaut ko darām Dieva godam, tad tas vienmēr nesīs labus augļus. Kā mēs varam atpazīt, vai rīkojamies saskaņā ar skaidru nodomu? Te var izcelt trīs pazīmes. Ja mēs negaidām no citiem ne pateicību, ne atzinību par to, ko darām, tad tā ir pirmā pazīme, ka mēs darbojamies Dieva godam un mūsu nodomi ir nesavtīgi. Ja tavs nodoms ir bijis skaidrs un kāds cits novērtē vai atzinīgi izsakās par tavu veikumu, tad tu necenties apstrīdēt labo, ko Dievs tev ļāvis paveikt, bet arī netīksminies par atzinību, ko saņem, tu vienkārši saki: pateicība Dievam. Otra pazīme, kas liecina par tīru nodomu, ir spēja ar mierīgu sirdi pieņemt neveiksmes. Var gadīties, ka labais, ko esam centušies paveikt, mums nav izdevies, bet, ja mēs cenšamies patikt Dievam, nevis cilvēkiem, tad mums nav jāuztraucas par savām neveiksmēm, jo mūsu mērķis nav bijis būt nevainojamiem pasaules acīs, bet visu darīt Dievam godam, un tādēļ mūsu mērķis ir sasniegts jebkurā gadījumā. Trešā pazīme, kas liecina par nodomu skaidrību, ir spēja priecāties par labām lietām, ko dara citi, – priecāties par to kā par savu veikumu. Sv. Jānis no Avilas bija sajūsmā par sv. Ignāciju no Lojolas, kurš bija nodibinājis misionāru ordeni, kādu viņš pats vienmēr bija sapņojis nodibināt. Ja mums ir tīri nodomi, tad mēs spēsim priecāties par visiem Dieva dārza augļiem, pat ja tie nebūs tiešā veidā saistīti ar mūsu personu. Ja vissīkākie ikdienišķie darbi tiek veikti, lai iepriecinātu Dievu, tad tie kļūst par dievišķas mīlestības darbiem. Sv. Marija Magdalēna no Paci ir sacījusi: persona, kas visus savus darbus dara ar tīru nodomu, taisnā ceļā nonāks paradīzē. Kāds tuksneša tēvs pirms katra darba iesākšanas pacēla acis uz debesīm un kādu laiku turēja paceltas, un, kad viņam jautāja, ko viņš dara, viņš atbildēja: es nomērķēju, lai neaizšautu garām. Arī mums ir jāmācās rīkoties līdzīgi: iesākot savus darbus, uzmodināsim skaidru nodomu un sacīsim: Kungs, es daru to, lai iepriecinātu Tevi. Šīs dzīves noslēgumā vara, bagātība un pasaulīgi pagodinājumi mums neko nelīdzēs, bet visam, kas tiek darīts aiz mīlestības pret Dievu, ir mūžīga vērtība. Katedrāle.lv
Foto: |
