Tagad viens no šo patieso draugu priekiem būs savstarpēja atzīšana. Sv. Ambrozijs tā domāja, kad komentēja sekojošos mūsu Pestītāja vārdus: “Es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju.” (Jņ 15, 15) Ar šiem vārdiem mūsu Kungs ir devis draudzības paraugu, kuram varam sekot. Mums saviem draugiem jāatklāj visi mūsu sirds noslēpumi, un mēs nedrīkstam palikt neziņā par viņu [noslēpumiem]. Draugs neko neslēpj [no drauga]. Ja viņš ir patiess un atklāts, viņš atver savu prātu un dvēseli tāpat, kā mūsu Pestītājs atklāja sava Tēva noslēpumus. Tā domāja arī tas mūsdienu pazemīgais un svētais priesteris, kurš bija liels pravietis, neiziedams no sava mazā un nabadzīgā ciemata robežām, kur ļaužu pūļi apmeklēja viņu dzīves laikā un turpina apmeklēt arī pēc viņa nāves. Lūk, daži no viņa mierinošajiem izteikumiem: “Ar ko mēs kopā būsim debesīs? Kopā ar Dievu, kurš ir mūsu Tēvs; ar Jēzu Kristu, kurš ir mūsu Brālis; ar Jaunavu Mariju, kura ir mūsu Māte; kopā ar eņģeļiem un svētajiem, kuri ir mūsu draugi. Kāds karalis savos pēdējos šīszemes dzīves mirkļos ar dziļu nožēlu sacīja: “Vai tad man ir jāpamet sava karaļvalsts, lai dotos uz zemi, kur neviens man nav pazīstams?” Viņš nekad nebija domājis par debesu laimi. Mums jau savlaicīgi, tālejoši domājot, jārada draugi tur [debesīs], lai mēs, kad nomirsim, varētu satikt tur viņus; un tad mums nebūs bail, kā tam karalim, ka nevienu tajā pasaulē nepazīsim.” Varbūt jums šķiet, ka līdz šim esmu runājis tikai par to vispārējo draudzību, kas pastāvēs starp visiem svētajiem debesīs, tāpat kā ir uz zemes starp visiem labajiem, kas pazīst, ciena un novērtē viens otru; un, vēl jo vairāk, starp visiem ticīgajiem, kuri dzīvo vienā kopienā. Bet vai gan tas, ko es teicu, daudz lielākā mērā neattiecas uz īpašo un svēto draudzību, ko dažkārt var redzēt uzplaukstam laika gaitā starp divām sirdīm, pateicoties Jēzus Kristus asiņu spēkam? Stipri ticiet, ka šāds zieds pēc tam, kad būs radījis prieku uz zemes, izlies savu aromātu svētītā mūžībā, piepildīs ar savu saldo smaržu debesu pagalmus un arvien no jauna sniegs izredzētajiem mierinājumu. Svētie pat uzskatīja šādas noturības iespējamību par būtisku priekšnoteikumu draudzībai. Kurš nezina sv. Hieronīma izteicienu, ka “draudzība, kas var beigties, nekad nav bijusi īsta”? Draudzība, kura nevar būt mūžīga, praktiski nepastāv, un īsta draudzība turpina dzīvot pāri pār visām šķiršanām, ko izraisījusi nāve, lai savienotu debesīs tos, ko tā vienoja uz zemes. Jūs varbūt esat lasījuši šīs sv. Franciska no Sales (1567-1622) rindas, kas apraksta īstu draudzību kā debesu prelūdiju un priekšgaršu: “Ja jūsu savstarpējā saziņa, saskarsme ir veidota no žēlsirdības, veltīšanās, kristīgās pilnības, ak, Dievs! – cik ļoti vērtīga būs jūsu draudzība! Tā būs izcila, jo tā nāk no Dieva; izcila, jo tā tiecas uz Dievu; izcila, jo tās vienotājspēks ir Dievs; izcila, jo tā turpināsies uz visiem laikiem Dievā. Ak, cik patīkami ir mīlēt uz zemes tā, kā viņi mīl debesīs, un mācīties vienam otru lolot šajā pasaulē tā, kā mēs to darīsim visu mūžību nākamajā! Gardais veltīšanās balzams izplūst no sirds uz sirdi, pateicoties nepārtrauktai dalībai tajā; un tādējādi var teikt, ka pār šādu draudzību Dievs ir izvērtis plašumā savas svētības un dāvājis dzīvi no mūža uz mūžiem. Ne reizi tik šķīsta [attiecību] saikne nav tā pārveidojusies, kā vien šādā vēl pilnīgākā un vēl tīrākā garu vienotībā – debesīs pastāvošas Dieva svētītas draudzības dzīvā attēlā.” Ja nāve atņem jums draugu, nejūtieties apjucis un nešaubieties, sevis mierināšanai atkārtodams: “Viņš nav mani aizmirsis? Viņš lūdzas par mani, viņš mani uzrauga un pieskata; mēs paliksim vienoti.” Tā sv. Gregors no Nazianzas mierināja sevi pēc sava nevainojamā drauga sv. Bazilija nāves: “Tagad,” viņš sacīja, “Bazīlijs ir debesīs. Tieši tur viņš saliek savus agrākos upurus par mums un izdveš jaunas lūgšanas par cilvēkiem; jo aizejot viņš mūs nav pametis pavisam. Laiku pa laikam viņš pat nāk ar nakts vīzijām brīdināt mani un aizrāda, kad es novirzos no saviem pienākumiem.” Līdzīgā veidā sv. Augustīns mierināja sevi, kad vienu no viņa draugiem nāve bija aiznesusi Ābrahāma klēpī. “Tur,” viņš iesaucās, “dzīvo mans Nebridijs – mans dārgais draugs, tavs pieņemtais bērns, ak Kungs! Tur viņš dzīvo, tur viņš dzer visu to gudrību, pēc kuras slāpst. Tomēr, manuprāt, viņš nav tik tālu noreibis, lai aizmirstu mani. Kā viņš varētu aizmirst mani, ja Tu, Kungs, kurš esi gudrības avots manam draugam, atceries par mums?”* Svētais bīskaps, rakstot vēstuli svētajam pāvestam, sniedz mums vēl vienu piemēru tādiem pašiem uzskatiem. Gaidīdams nāvi, no kuras trieciena abi vairs nevarēja ilgi izvairīties, viņš meklē mierinājumu šādi: “Vienmēr un visur atcerēsimies un lūgsimies viens par otru; centīsimies remdināt savas sāpes un ciešanas savstarpējā mīlestībā; un, ja viens no mums, pateicoties Dieva labestībai, aizteigsies otram pa priekšu ceļā uz debesīm, lai mūsu draudzība turpinās Dieva klātbūtnē un mūsu lūgšanas lai nemitīgi izlūdz mūsu Tēva žēlsirdību mūsu brāļiem un māsām.” Jūs varat doties vēl tālāk. Pēc tam, kad iepriekš biji sevi zināmā mērā mierinājis ar spēcīgu cerību, ka tavs draugs daudz efektīvāk lūgs par tevi, ja viņš pirmais sasniegtu debesis, tu priecāsies par domu atkal pievienoties viņam tur, un tu teiksi viņam: “Paradīzē mēs būsim kopā – jā, kopā Dieva klātbūtnē; un cik ļoti sirsnīgi tur mīlesim mēs viens otru!” Bet var atrasties arī tādi, kuri varēm centīsies apspiest visas šīs mīlošās sirds jūtas un kuri pārmetīs jums: “Kas! Vai tik tā nav izteikta un rupja nepilnība - atmodināt savu drosmi un iedvesmot sevi cīņai ar pasauli cerībā atpūsties, guļot azotē tiem, kurus mīlat?” Jūs varat atbildēt, ka ir bijuši diženi svētie, par jums daudz jūtīgāki, kuri cerējuši uz to, un ka viņi vēlējās atkal, svētītajā mūžībā, baudīt savu draugu šķīstos apskāvienus. Indijas apustulis to atzina arī Jēzus Sadraudzības dibinātājam, proti, Sv. Francis Ksavers (1506-1552) rakstīja sv. Ignācijam: “Aiz draudzības jūtu pārpilnības pret mani jūs sakāt, ka ļoti vēlētos redzēt mani vēl reizi pirms savas nāves. O! Vienīgi Dievs, kurš ielūkojas sirdīs, zina, cik spilgtu un dziļu iespaidu uz manu dvēseli ir atstājis šis dārgais jūsu sirsnīgās pieķeršanās apliecinājums. Katru reizi to atceroties – un tas notiek bieži – manas acis nevilšus pieriešas asarām; un, ja man prātā ienāk patīkami vilinošā doma, ka es kaut reizi vēl varētu tevi apskaut (jo, lai cik sarežģīti tas liktos pirmajā brīdī, nav nekā tāda, ko svētā paklausība nevarētu paveikt), es pieķeru sevi pie tā, ka mani mirklī pārsteidz asaru straume, kuru nekāds spēks nevar aizturēt. Es lūdzu Dievu par to, lai tad, ja mums nebūs lemts vairs redzēt vienam otru dzīves laikā, mēs kopā laimīgā mūžībā varētu baudīt atpūtu, kāda nekad nav atrodama šajā dzīvē. Viss ir beidzies; mēs nekad vairs netiksimies uz zemes citādi, kā vien vēstulēs; taču debesīs – ak! mēs tiksimies vaigu vaigā. Un tad ar kādu prieka sajūsmu apkampsim viens otru! Kurš, patiešām, var aprakstīt to sajūsmu, kuru divi tikumīgi draugi viens otra dēļ piedzīvo mūžīgi debesīs pēc tam, kad šeit, lejā, būs mīlējuši viens otru līdz pilnībai un tādējādi apstiprinājuši Svēto Rakstu vārdus: “Uzticams draugs ir dzīvības eliksīrs. Kas bīstas Kunga, tādu atradīs.”(Sīr 6, 16)?” *Red: “Tur viņš dzīvo, vietā, par kuru bija tik daudz izprašņājis mani, nezinošu cilvēciņu. Tagad viņš nespiež klāt savu ausi pie manas mutes, bet gan pieplok ar savām gara lūpām pie tava avota un nebeidzamā laimībā dzer un dzer tavu gudrību. Bet es nedomāju, ka viņš no tās būtu tā noreibis, ka būtu aizmirsis mani , ja jau tu, Kungs, no kā viņš dzer, mūs atceries.” (Augustīns, “Atzīšanās”. IX, 3) Catholicexchange.com
Foto: Pixabay.com/Dimhou |
