Palasīsim...  Raksti

Dvēsele nevar eksistēt, ja tā nemīl ne Radītāju, ne Viņa radību. Panāc to, ka dvēsele tiek atradināta no jebkuras citas mīlestības, un tu atklāsi, ka tā ir dievišķās mīlestības pilna. Kā mēs varam zināt, vai esam sevi pilnībā atdevuši Dievam? Pārbaudīsim paši sevi, vai esam atradinājušies no ikvienas zemes lietas.

Daži cilvēki žēlojas, ka pat savās dievbijības formās, lūgšanās, Komūnijas pieņemšanā, Vissvētākā Sakramenta godināšanā, viņi neatrod Dievu. Tādiem Sv. Terēza [no Avilas] saka: “Atraujiet savu sirdi no radībām un tad ejiet meklēt Dievu, un jūs Viņu atradīsiet.” Jūs neatradīsiet pastāvīgu garīgo saldmi, jo Dievs nedod to bez pārtraukuma pat tiem, kas Viņu mīl šajā dzīvē; bet dod to tikai laiku pa laikam, lai liktu tiem lidot uz tiem bezgalīgajiem priekiem, kurus Viņš tiem sagatavojis paradīzē; un tomēr Viņš tiem sniedz tādu iekšējo mieru, kas pārspēj visus jutekliskās baudas, to Dieva mieru, kas pārspēj visu saprašanu (Pax Dei, quae exsuperat omnem sensum (Fil 4,7). Un kādu vēl lielāku prieku varētu baudīt dvēsele, kura mīl Dievu, ja ne spēt pateikt ar patiesu mīlestību: “Man Dievs un mans viss!” Sv. Francisks no Asīzes, visas nakts garumā turpinot atrasties paradīzes ekstāzē, nepārtraukti atkārtoja šos vārdus: “Mans Dievs un mans viss.”

“Mīlestība ir spēcīga kā nāve.” Ja mirstošs cilvēks dotu kādu zīmi ar kustību kādā virzienā, tad mēs pēc tā saprastu, ka viņš nav miris; nāve mums atņem visu. Tam, kurš vēlas sevi visu atdot Dievam, jāatstāj viss. Jacilvēks atstāj sev kaut vienu lietu, viņš dod zīmi, ka viņa mīlestība uz Dievu nav stipra, bet gan vāja.

Dievišķā mīlestība šķir mūs no it visa. Tēvs Segneri jaunākais, izcils Dieva kalps (kura dzīves gājumu aprakstījis Muratori), sacīja: “Mīlestība uz Dievu ir mīļotais zaglis, kurš atņem mums visas zemes lietas.” Cits Dieva kalps, kad viņš bija atdevis trūkumcietējiem visu savu mantu, un kad tam jautāja, kas viņu novedis līdz tādai nabadzībai, izņēma no savas kabatas Evaņģēlija grāmatu un sacīja: “Šis man ir nolaupījis visu.” Vārdu sakot, Jēzus Kristus iekaros visu mūsu sirdi, un tur Viņam nebūs neviena līdzīpašnieka. Sv. Augustīns raksta, ka Romas senāts atteicās atļaut pielūgt Jēzu Kristu, jo Viņš esot augstprātīgs Dievs, kurš pieprasa, lai godina tikai Viņu vienu pašu; un patiesi, tā kā Viņš ir mūsu vienīgais Kungs, Viņam ir tiesības būt pielūgtam un mīlētam ar visu, nedalītu mūsu mīlestību.

Sv. Francisks no Sales sacīja, ka Dieva patiesā un tīrā mīlestība aprij visu, kas nav Dievs. Tātad, ja mēs savā sirdī pamanām simpātijas vai pieķeršanos pret jebko, kas nav Dievs vai nav Dieva labad, mums tas nekavējoties jāizraida, sakot: “Ej prom, te tev nav vietas.” Tā ir pilnīgā atsacīšanās, ko mums iesaka mūsu Kungs, ja vēlamies pilnībā piederēt Viņam. Tai jābūt pilnīgai; tas nozīmē, [atsacīšanās] no visa, un it īpaši no mūsu draugiem, tuviniekiem un radiem. Cik daudzi tā arī nekad nav kļuvuši par svētajiem citu cilvēku dēļ! Dāvids teica, ka Dievs nicina [atmet] tos, kuri izpatīk cilvēkiem (Qui  hominibus  placent,  confusi  sunt,  quoniam  Deus  sprevit eos. (Ps 53, 6)).

Taču vairāk par visu mums ir jāatsakās no sevis, tā uzvarot patmīlību. Nolādēta ir patmīlība, kas iespiežas it visā, pat mūsu vissvētākajās darbībās, nostādot priekšplānā mūsu pašu mīlestību uz baudām! Cik daudz sprediķotāju, cik daudz rakstnieku tāpēc ir zaudējuši visus savus darbus! Pastāvīgi, pat lūgšanā, garīgajā lasīšanā, Svētajā Komūnijā, ienāk kaut kāds netīrs mērķis: vai nu vēlme tikt pamanītam, vai alkas gūt vairāk garīgas baudas. Tāpēc mums jācenšas apkarot un uzvarēt šo ienaidnieku, kurš sabojātu mūsu labākos darbus. Mums  jāattur sevi, cik tālu tas iespējams, no visa, kas mums sniedz baudu un mums patīk; mums ir jāatņem sev šis prieks tieši tāpēc, ka tas ir patīkams; mums ir jāizdara pakalpojums šim nepateicīgajam cilvēkam, jo viņš ir nepateicīgs; mums jāiedzer šīs rūgtās zāles, tāpēc ka tās ir rūgtas. Patmīlība liek domāt, ka nekas nav labs, ja tajā nerodam savu personīgo gandarījumu; taču cilvēks, kurš pilnībā pieder Dievam, apspiež sevi ikreiz, kad nodarbojas ar jebko, kas viņam pašam ļoti patīk, un vienmēr saka: “Ļaujiet man zaudēt visu, lai es iepriecinātu Dievu.”