Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Vissvētākās Jaunavas Marijas universālums
13.05.2022 pl. 14:19
1665. gadā Kembridžas universitātē jaunais zinātnieks vārdā Īzaks Ņūtons paņēma stikla prizmu un nolika to priekšā saules staram. Baltā saules stara gaisma sašķēlās septiņu varavīksnes krāsu staru kūļos. Ņūtons parādīja, ka balta gaisma nav tikai balta gaisma, bet gan daudzu krāsu kopums. Šim vienkāršajam, bet vēsturiskajam eksperimentam ir interesanta analoģiska radniecība ar Jaunavu Mariju, Dieva Māti, kura bieži tiek salīdzināta ar sauli (viņa ir saulē tērpta (Atkl 12, 1)), kas var sadalīties un parādīties daudzās sejās.

1917. gada 13. oktobrī, pirms aptuveni 70 000 cilvēku sapulcēšanās Fatimā, Portugālē, notika “saules brīnums”. Daži liecināja ne tikai par neparasto, ārkārtējo saules kustību (kas ilga apmēram 10 minūtes), bet arī par to, ka tās gaisma sadalījas un izkliedējās daudz dažādās krāsās. Tādā veidā saule savā ziņā kalpoja kā prizma, kas parādīja sevi daudzkrāsu realitātē. Saskaņā ar Lisabonas laikraksta “O Dia” reportiera teikto: “Šī [saules] gaisma kļuva skaisti zila, it kā tā izstarotu caur katedrāles vitrāžu logiem, un tā klājās pār cilvēkiem, kuri krita ceļos lūgšanā izplestām rokām [..] ļaudis raudāja un lūdzās neapsegtām galvām brīnuma klātbūtnē, ko viņi bija gaidījuši.”

Var uzskatīt, ka daudzo krāsu parādīšanās un to izstarošana simbolizē Marijas daudzās sejas. Marija nav vienkrāsaina, tā teikt, nav ieslēgta tikai vienas rases robežās, bet ir daudzkrāsaina, kas norāda, ka viņa var būt piederīga visām rasēm. Tas ir ļoti svarīgs punkts - tā kā mūsdienās visur un visā tiek mēģināts saskatīt rasismu, Marija bieži vien tiek uzskatīta par piederīgu tikai baltajai rasei. Tas ir ārkārtīgi tuvredzīgs veids, kā izprast Dieva Māti. Piemēram, kādas ASV katoļu labdarības organizācijas izpilddirektors ir paziņojis: “Mana Katoļu Baznīca un mana katoļu labdarības organizācija ir rasistiska. Kā tad var nebūt? Mūsu katoļticības tradīcija balstīta uz pieņēmumu, ka bērniņš, kas dzimis silītē Tuvajos Austrumos, bija baltais, baltādains mazulis.” Netieši, šī paša iemesla dēļ arī Marijai tiek izvirzīta līdzīga apzsūdzība. Kā gan katolis, kurš Baznīcā pilda svarīgu amata pienākumu, paliek tik nezinošs par savu reliģiju? Ja cilvēks ir rasists vienkārši tāpēc, ka viņa āda ir citā krāsā, tad ikviens ir rasists! Un tomēr šis izpilddirektors noliedz, ka viņš būtu rasists, lai gan viņš šo netikumu piedēvē visiem citiem katoļticīgajiem.

Marija ir pazemības paraugs, kā viņa to norāda savā Magnificat: “Viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību.” Taču uzreiz pēc tam viņa pasaka, ka “no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes” (Lk 1, 48). Arhibīskaps Fultons Šīns, komentējot šo Svēto Rakstu fragmentu, atzīmē, ka “šī sieviete nolūkojas garajos laika koridoros un [redz] tur nepazīstamus cilvēkus no Āfrikas, Āzijas, Ķīnas, Japānas...” Gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski Marija ir ikvienam. Viņas mātišķība nepazīst robežas un ierobežojumus.

Vēsture ir mūs drosmīgi un uzskatāmi informējusi par Marijas universalitāti. Gavadalupes Dievmātes attēls uz Huana Diego tilmas parāda mums viņu kā meksikānieti. Viņa parādījusies saviem bērniem ne tikai Portugālē un Meksikā, bet arī Francijā, Īrijā, Polijā, Lietuvā, Itālijā, Ruandā, Japānā, Vjetnamā, Peru, Ekvadorā, Beļģijā, kā arī ASV. Tā dēvētā Melnā Madonna tiek godināta vairākās valstīs, no kurām vispazīstamākā ir Čenstohovas Melnā Madonna [jeb Čenstohovas Dievmāte], kuras svētgleznā gan pati Dievmāte, gan Bērns Jēzus ir attēloti tumšā, melnā ādas krāsā.

Mariāniskajā liturģijā dzirdam vārdus “Nigra sum sed formosa” (“Es esmu melna, bet esmu skaista [mīlīga]”) - vārdus, kas ņemti no Dziesmu Dziesmas un ir veltīti Sābas ķēniņienei (sal. Dz 1, 5]. 

Ģ. K. Čestertons savā dzejolī “Melnā Jaunava” ir lieliski tvēris šo Marijas īpašību - daudzšķautņaino universālumu. Desmitstrofu dzejoļa pēdējo strofu varētu iztulkota aptuveni šādi:

“Visos tavos tūkštoš tēlos mēs tevi sveicam,
Apliecinājums un uzslava visiem taviem tūkstoš troņiem,
Izcirstiem no daudzkrāsainiem akmeņiem un paceltiem,
Ar uzkrātajiem saulrietiem nokrāsoti visos toņos -
ja visos toņos un nokrāsās es šo toni jūtu,
Nākušu no Kastīlijas melnajām katedrālēm,
Kāpjot pa šiem Katalonijas plakanajiem melnajiem akmeņiem,
Šīs visžēlsirdīgākās nakts sejas priekšā es nometos ceļos.”

Dzejoļa piektajā strofā Čestertons norāda, ka "zvaigžņu gaisma un krēsla" ir Marijas ”refrakcijas”. Vārds “refrakcija” aizved mūs atpakaļ pie Īzaka Ņūtona un viņa veiktās saules stara gaismas refraktēšanas*, salaužot un pārveidojot to visās varavīksnes krāsās. Tāpat kā zinātniskā izpratnē saules gaisma sastāv no daudzām krāsām, tā teoloģiskā nozīmē Marija ir saule, kurā apvienotas un attēlotas daudzās [viņas] svētsejas. Mums vajadzētu uzlūkot Mariju viņas caurspīdīgumā. Tad mēs viņu sāksim redzēt viņas vispusīgākajā, visplašākajā, visvarenākajā realitātē.

* refraktēt – mainīt gaismas stara virzienu, ejot no vienas vides citā; refrakcija – gaismas staru lūšana, kas izraisa šķietamu debess spīdekļu redzamās vietas un formas maiņu.

Dr. Donalds Demarko,
C
atholicexchange.com