Palasīsim...  Raksti

Kāpēc? Šeit nenotiek nekāda darbība: šeit darbība ir būšana, pati Dieva klātbūtne. Marta ir aizņemta darbos, rūpējoties par visas pasaules vajadzībām. Te, atrodoties sakramentālā formā esošā Jēzus priekšā, Marija rod savu vietu, sēdēdama pie mīļotā [Jēzus] kājām. (Sal. Lk 10, 39-42)

“Jēzus Kristus: miesa, asinis, dvēsele un dievišķība.” Ja kādam kādreiz šķiet, ka viņš nav pārliecināts par to, kas tieši notiek ar maizi Svētās Mises laikā, es atkārtoju šo teikumu, kas mācīts katoļiem no neatminamiem laikiem, precīzi norādot, kas – vai, drīzāk, Kurš – ir tajā, kas izskatās pēc maizes, bet vairs nav maize.

Mūsdienās vairs nav vietas svelošām šaubām. Tomēr lielas šaubas par šķietami mazākiem mūsu ticības noslēpumiem norāda par ticības trūkumu centrālajiem, galvenajiem noslēpumiem. “Vai tu tiešām gribi man teikt, ka konsekrētā maize ir Jēzus Kristus?” Tas izriet no jautājuma: “Vai tu tiešām gribi teikt, ka šis cilvēks, Jēzus Kristus, ir Dievs?” “Jā,” liecina Baznīca, “Dievs kļuva par cilvēku Jēzū Kristū.”

Un, ja mēs lasām Jāņa evaņģēlija 6. nodaļu ar Baznīcas apziņu, ir pilnīgi skaidrs, ka Viņš, Dieva Dēls, paplašina un turpina Savu iemiesošanos pasaulē, pārvēršot maizi un vīnu par Sevi mūsu labad. Šis paziņojums drosmīgi un atklāti atrodas mūsu katoliskā dievkalpojuma centrā: “Tā ir Mana Miesa… Tās ir Manas Asinis.” Tajā brīdī Debesis un zeme kļūst viens veselums šajā maizē un vīnā, kas ir Dievs, kurš kļuvis par ēdienu Savai pasaulei.

Mistiķi laiku laikos ir piedzīvojuši milzīgas žēlastības Vissvētākā Sakramenta priekšā. Un tāpat arī parasti ļaudis, kuru sirds acis ir atvērtas ticībā.

Nesen kāds draugs man stāstīja, ka viņu piemeklējusi viena no viņa periodiskajām nemiera lēkmēm – mēs visi tādas, manuprāt, piedzīvojam. “Ak,” viņš domāja, “ja vien es būtu eremīts vai būtu klosterī, tālu no laicīgās dzīves ietekmes un sloga, cik tuvu es atkal varētu būt Kungam!” Taču kādu rītu, kad viņš svinēja Svēto Misi, viņa sirds dzirdēja pamācību, nākošu it kā no Hostijas altārī, kas teica: “Es esmu tieši te, un tev nav vajadzības iet kaut kur citur.” Satriecoši!

Es dažreiz jautāju saviem studentiem, kur viņi var atrast Jēzu Kristu. Atbilstoši mūsdienu radikālajam humānismam viņiem patīk norādīt pašiem uz sevi vai citiem cilvēkiem. Labi, jā, es saku, savā ziņā tas ir pareizi. “Bet,” es jautāju, “ja jūs gribētu satikties ar Kristu personīgi, nepastarpināti, ja jūs gribētu Viņam izliet savu sirdi – tikai tu un Viņš -, un ja jūs gribētu pielūgt Viņu, kurš ir Dievs, kļuvis cilvēks, kur jūs dotos?” Galu galā klasē kautrīgi tiek pacelta viena roka un liecinieka klusajā balsī kāds saka: “Viņš ir tabernākulā, baznīcā.”

Viņš ir tikpat lielā mērā klātesošs tabernākulā baznīcā pie mūsu mājām, cik Vatikānā, Jeruzālemē, Lurdā, Fatimā vai jebkurā citā svētvietā, uz kuru dodas ticīgie ļaudis. Patiesībā, pasaulē nav svētākas vietas kā tabernākuls jūsu vietējā dievnamā. Katra Svētā Mise, katra konsekrācija ir brīnums, kas ir daudz lielāks par jebkuru citu - patiešām -, jo tas, ka Dievs ienāk matērijā un pārveido to par sevi, ir daudz varenāk, nekā tas, ka Viņš šo matēriju vispirms ir radījis.

Šī iemesla dēļ, protams, katoļi vienmēr savās baznīcās ir izrādījuši īpašu godbijību, nometoties ceļos sava suverēnā Ķēniņa priekšā, kurš patiešām un patiesi ir tur; ieņemot šo pielūgsmes stāju, nometoties ceļos, jo Dievs patiesi te ir klātesošs; ieturot klusumu Viņa klātbūtnē, lai ļautu runāt Viņam un paši varētu sadzirdēt, kas Viņam sakāms.

Viņa klātbūtni sauc par “reālu”, jo beigu beigās mēs paši neesam reāli, bet konsekrētais maizes gabals ir vairāk simbols; jā, mūsu realitāte šajā formā, kādi esam uz zemes, pazūd, pāriet. Tagad mēs esam šajā cilvēka formā, bet tas, par ko kļūsim, ir Dieva ziņā, un neviens no mums to nav redzējis šeit, šaipus nāvei (1 Jņ 3, 2). Mēs, kuri, šķiet, esam tik reāli, patiesībā esam tikai dienas rēgi, ar mūsu miesu, līdzīgu zālei, kas sakaltīs un izzudīs, kad nonāksim Dieva neizdibināmajā žēlsirdībā. Taču tagad Viņš nāk pie mums kā veldze, barība, kā dzīvības ēdiens. Un mainoties, mēs redzēsim Viņa seju, kurš ir izvēlējies būt mūsu vidū kā tāds, kurš kalpo un kurš kalpo, dodot mums ēšanai Viņa Miesu, dzeršanai Viņa Asinis un pielūgšanai savu klātbūtni.

Dogma par Reālo Klātbūtni nozīmē, ka Jēzus nav mazāk klātesošs Euharistijā šodien, nekā Viņš bija Martas un Marijas mājās tolaik. “O!” kāds var teikt, “ Euharistija mums ir te, uz zemes: vēsturiskais Jēzus dzīvoja tolaik; augšāmcēlies Jēzus ir Debesīs.” Bet vai tu neredzi? Jēzū zeme un Debesis pilnībā kļūst viens, tās ir pilnībā salaulātas: augšāmcēlies Jēzus ir zeme, kas uzņemta Debesīs.

Viņā ir sākušās kāzu svinības, kāzu mielasts. Un Jēzus ir Dievs, Debesu Kungs, kurš mums padarīts redzams un taustāms: redzot Viņu, mēs redzam Tēvu (Jņ 14, 9). Mūsu miesas acis redz maizi, jo, būdamas no zemes, tās redz tikai zemi. Taču maizes un vīna zīmēs ir ietērpts Jēzus Kristus, kura augšāmceltā Miesa ir Debesu sirds. Līksmojot par Viņu, dejā griežas visi eņģeļu un svēto pulki priekpilnā pielūgsmē. Un daži zemes bērni krīt ceļos un sēž pie šiem vārtiem uz Debesīm, ilgojoties raudzīdamies augšup caur šo gaismas apli, kas ir Debesu sirds; un kamēr viņi ir tur, visa zeme piekāpjas tā priekšā, līdzīgi kā sēnalas, kas dod ziedus: Viņa klātbūtnē viss ir miers, viss ir gaisma.

Euharistija ir reāla, pastāvīga klātbūtne ne tikai Komūnijas brīdī, bet pastāvīgi klātesoša un paliekoša, Iemiesošanās mūžīgā realitāte, klātbūtne “katrā pasaules tabernākulā līdz pat laiku beigām”, kā teikts kādā lūgšanā. Mūsdienās euharistiskā adorācija ir kļuvusi arvien populārāks veids, kā atrasties Jēzus klātbūtnē, pielūgt Viņu: veids, kā būt Debesīs, atrodoties uz zemes.

Pats varenākais miers, rāmums un prieks nāk no atrašanās “mūsu dvēseļu Līgavaiņa” klātbūtnē. Neviens un noteikti arī nekas cits uz šīs zemes nekad nevarēs apmierināt mūsu visdziļākās ilgas. Visās radībās, visās skaistajās lietās un cilvēkos, ko Viņš radījis, mēs redzam tikai kaut ko no Viņa.

Euharistijā mēs redzam Viņu. Ne tādu, kādu mēs Viņu redzēsim, kad dosimies prom no šīs pasaules, ne tādu, kādu Viņš vēlas, lai mēs pazītu Viņu mūžībā, bet gan tādā veidolā, kādā Viņš ir izvēlējies nākt pie mums mūsu šīszemes ceļojumā. Kādudien, kad šī tagadējā tumsa beigsies un Dievs būs “viss visā”, mēs ieraudzīsim Viņa mīļo seju, un mūs apņems un mīlēs Tas, kurš aiz mīlestības mūs radīja, atpestīja un mūsu dēļ atdeva sevi vistumšākajai nāvei.

Pagaidām mēs skatāmies uz Viņu kā uz mūsu ēdienu, ko ieskauj gaisma. Euharistija, ko pielūgsmē uzlūkojam, ir logs uz Debesīm, Mūsu Kunga īstā Miesa. Viņš un neviens cits; ja vien kaut kur atrodams, tad te [Euharistijā]. “Ak, nāciet Viņu pielūgt!”

Red.: Euharistiskās adorācijas laiku katra draudze ar savu garīdznieku nosaka patstāvīgi. Tas var būt kāds laiks noteiktās dienās kā, piemēram, Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē, kad katru ceturtdienu centrālājā altārī ir uzstādīta monstrance ar Vissv. Sakramentu, vai tas var būt laiks pirms vai pēc Sv. Mises draudzes baznīcā. Pavadīt laiku ar Kungu var arī speciālās adorācijas kapelās, kā, piemēram, diennakts adorācijas kapelā pie Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles, kas atvērta jau kopš 2003. gada. Veltīt laiku un būt kopā ar Kungu var arī ik dienas, ieejot katoļu dievnamā, tie lielākoties pa dienu ir atvērti. Ja Vissvētākais Sakraments nav uzstādīts, tad "mūžīgā uguntiņa" altāra tuvumā liecina, ka Vissvētākais Sakraments ir tabernakulā.