Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Apslāpēt alkatību, nodzēst naidu, nepakļauties korumpētībai, bēgt no krāpniecības un viltus!
04.07.2022 pl. 21:03
“Tikšanās ar Kungu ir nemitīgs sākums, nemitīgs solis uz priekšu. Kungs vienmēr maina mūsu dzīvi,” šos vārdus pāvests teica kongoliešu kopienai, kas svētdien piedalījās Svētās Mises svinībās Svētā Pētera bazilikā.

Homīlijā Francisks vērsa uzmanību uz Kristus mācekļiem. Lai sludinātu Dieva tuvību, viņi iet tālu, iet misijā. Tas, kurš pieņem Jēzu, vēlas Viņu atdarināt, darīt kā darīja Viņš, kurš pameta debesis, lai kalpotu uz zemes. Kāds ir mūsu uzdevums uz zemes – jautāja pāvests klātesošajiem. Kas mums, kā Baznīcai, ir jādara vēsturē? “Evaņģēlija atbilde ir skaidra,” teica pāvests. Tā ir “misija”. Ir jādodas misijā, jānes Labā vēsts, jādara zināms, ka Jēzus ir nācis no Tēva. Francisks uzsvēra, ka visi kristieši ir Jēzus misionāri.

Pāvests atzīmēja, ka Evaņģēlijs joprojām pārsteidz, rādot Kungu, kurš sūta mācekļus, un negaidot, ka viņi būs gatavi un apmācīti. Ar Jēzu viņi nebija ilgu laiku, un tomēr Viņš tos sūta. Mācekļi nebija studējuši teoloģiju un tomēr tiek Jēzus sūtīti. Arī veids, kādā Viņš sūta mācekļus, ir pārsteigumu pilns. Francisks izcēla trīs pārsteigumus, ko Jēzus rezervē mācekļiem un rezervē katram no mums, ja mēs Viņu uzklausām.

 “Pirmais pārsteigums ir “ekipējums”,” teica pāvests. Lai dotos misijā uz nezināmām vietām, parasti ņemam līdzi dažādas lietas, būtiskas lietas. Jēzus nesaka, ko ņemt līdzi, bet saka to, ko nevajag ņemt. “Nenesiet līdzi nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes” (Lk 10,4), Viņš saka. Tātad, gandrīz neko! “Mēs bieži domājam,” sacīja pāvests, “ka mūsu ekleziālās iniciatīvas nedarbojas kā nākas tāpēc, ka trūkst struktūru, trūkst naudas un līdzekļu, taču tas nav tiesa un to atzīst pats Jēzus.” Francisks aicināja neuzticēties bagātībām un nebaidīties ne no materiālās, ne cilvēciskās nabadzības. “Jo brīvāki un vienkāršāki būsim, jo vairāk mūsu misiju vadīs Svētais Gars un darīs mūs par savu brīnumu nesējiem,” teica pāvests, piekodinot atstāt vietu Svētajam Garam.

Pāvests norādīja, ka Kristum ekipējums nozīmē ko citu, un tas ir brālis. Jo nav sludināšanas, nerūpējoties par otru. Tāpēc katru kristieti Francisks aicina uzdot sev jautājumu: vai es domāju par to, kā man trūkst, lai labi dzīvotu, vai tomēr domāju, kā tuvoties brāļiem un rūpēties par viņiem?

Kā otru misijas pārsteigumu, pāvests izcēla “vēsti”. “Ir loģiski,” viņš teica, “ka gatavojoties sludināšanai, mācekļiem ir jāiemācās, ko teikt, izstudēt saturu, sagatavot pārliecinošas un labi artikulētas runas.” Taču Jēzus mācekļiem pasaka tikai divas īsas frāzes. Pirmā ir “kur jūs kādā namā ieiesiet, vispirms sakiet: miers šim namam!” (5). Kungs to iesaka, lai mācekļi stādās priekšā kā miera vēstnieki, jo kristietim vienmēr ir jānes miers. Viņš darbojas, lai vietā, ko apmeklē, ienāktu miers. “Lūk, kristieša atšķirības zīme,” norādīja pāvests, “viņš ir miera nesējs, jo Kristus ir miers”. Vēršoties pie kongoliešu kopienas, Francisks teica:

 “Šodien, dārgie brāļi un māsas, lūdzamies par mieru un izlīgšanu jūsu dzimtenē, Kongo Demokrātiskajā Republikā, kas ir tik ievainota un izmantota. Vienosimies Svētajās Misēs, kas tiek svinētas jūsu zemē šai pašā nodomā un lūgsimies, lai kristieši ir miera liecinieki, kas spēj pārvarēt naida jūtas, jebkādas atriebības jūtas, pārvarēt kārdinājumu, ka izlīgšana nav iespējama, pārvarēt jebkādu neveselīgu pieķeršanos savai grupai, panicinot citus.”

 “Brāli, māsa, miers sākas no manis un no tevis,” turpinājumā teica pāvests. “Ja tu dzīvo saskaņā ar Jēzus mieru, Viņš ienāk tavā ģimenē un tava sabiedrība izmainās. Tā izmainās, ja tava sirds nav karā, nav apbruņota ar aizvainojumu un dusmām, nav dalīta, nav dubultīga, nav nepatiesa. Ienest mieru un kārtību savā sirdī, apslāpēt alkatību, nodzēst naidu, nepakļauties korumpētībai, bēgt no krāpniecības un viltus – lūk, no kurienes sākas miers!”

Pēc miera sveiciena, visa pārējā vēsts, ko Jēzus uztic mācekļiem, tiek izteikta tikai dažos vārdos un tiek atkārtota divas reizes: “Dieva valstība jums tuvu klāt! Dieva valstība ir tuvu!” (9,11). Sludināt Dieva klātbūtni ir Jēzus stils, Dieva stils ir skaidrs: tuvība, iejūtība un maigums. Pāvests apliecināja, ka no šejienes izriet cerība un atgriešanās – no ticības, ka Dievs ir tuvu un ir nomodā pār mums. Viņš ir visu mūsu Tēvs, kurš vēlas, lai mēs visi būtu brāļi un māsas. Ja mēs dzīvosim ar šādu skatījumu, tad pasaule vairs nebūs kara lauks. Tā būs miera dārzs. Vēsture nebūs sāncensība, lai būtu pirmie. Tā būs kopīgs svētceļojums. Svētais tēvs norādīja, ka tas viss neprasa lielas runas, bet tikai nedaudzus vārdus un daudz liecināšanas.

Trešais pārsteigums, par ko  runāja pāvests, ir mūsu “stils”. Jēzus savējiem prasa iet pasaulē kā “jēriem vilku starpā” (3). Francisks paskaidroja, ka tas nenozīmē būt naiviem, bet gan atteikties no jebkāda pārākuma instinkta, no alkatības un labumu uzkrāšanas. “Tas, kurš dzīvo kā jērs, neuzbrūk, viņš nav plēsīgs. Viņš paliek ganāmpulkā kopā ar citiem, un savu drošību saskata Ganā, nevis spēkā un lepnībā, alkatībā, vai naudā un bagātībās, kas tik daudz ļaunuma izraisa arī Kongo Demokrātiskajā Republikā,” teica pāvests, vēršoties pie kongoliešu kopienas.

Jēzus atsakās no vardarbības, no ļaunuma, Viņš ir miermīlīgs un mīl visus. Tādā veidā Viņš uzvarēja pasauli – norādīja Francisks. “Vai es dzīvoju kā jērs, vai kā vilks, vai tā, kā māca pasaulīgais gars, tas gars, kurš ved pie kariem – pāvests lika pajautāt. Homīlijas beigās viņš novēlēja, lai Kungs palīdz būt par misionāriem šodien un iet kopā ar brāļiem un māsām, uz lūpām nesot mieru un Dieva tuvību, sirdī nesot Jēzus lēnprātību un labumu, Jēra labumu, kurš noceļ pasaules grēkus.

Vaticannews.va