Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Smejies un kļūsti stiprs
22.08.2022 pl. 13:59

Pr. Džordžs Rutlers (George Rutler)

Manuprāt, deviņpadsmitā gadsimta Kubas arhibīskapam Entonijam Marija Klaretam (Anthony Mary Claret) nebija taisnība, kad viņš noliedza smiešanos, tāpēc ka nav zināms, ka Jēzus būtu smējies. Arī es varētu būt mazliet nīgrs, ja tik tikko būtu izglābies no piecpadsmit atentātu mēģinājumiem kā viņš. Taču sv. Ignācijs no Lojolas sacīja: “Smejies un kļūsti stiprs,” un arī sv. Jānis Bosko protestēja: “Es negribu [redzēt] svētos ar saskābušām sejām.”

Sv. Filipam Neri bija/piederēja anekdošu grāmata, bet sv. Terēze no Avilas lūdzās: “Kungs, atpestī mani no šiem svētajiem ar drūmajām sejām!”

Bībele ir kā pārpilnības rags ar smiekliem visādos to veidos. Tur ir ļauni smiekli, kad filistieši mocīja aklo Samsonu (Ties 16, 25). Sāra ciniski smējās, kad tika pateikts, ka viņai un Ābrahamam viņu vecumā vēl būs bērni. Jēzus pats bija apsmiekla mērķis, kad Viņš pateica, ka Jaira meitiņa nav mirusi, un visnežēlīgāk – kad kareivji kronēja Viņu ar ērkšķu kroni: “Izlaidīgi un grēcīgi viņu smiekli.”(Sīr 27, 13) 

Tad ir arī žēlastības dotie smiekli vai “spēja pasmieties”, kas, pēc sv. Akvīnas Toma teiktā, norāda uz cilvēka racionalitāti. Tomēr saprātu var izmantot arī ļaunprātīgi, un tāpēc smieties par skumjo ir neprātīgi, bet mākslīga sirsnība, ko pavada zobošanās, neīsti, skaļi smiekli un falstafiska uzpliķēšana pa plecu, ir vulgāra.  

Dostojevskis nosaucis smieklus par „visdrošāko mēru cilvēka rakstura mērīšanai”.

Vai Jēzus smējās? Kvēkeru teologs Eltons Truebluds (Elton Trueblood) uzrakstīja grāmatu “The Humor of Christ” (“Kristus humors”), inspirēdamies no sava septiņgadīgā dēla, kurš izplūda smieklos, dzirdot stāstu, kur Kungs runā ar liekuli, kurš neredz baļķi pats savā acī. Tā autors pirmo reizi atpazina uzsvērto Mācītāja (Jēzus) hiperbolu rotaļīgumu.

Cietējs kalps (Is 53, 3; 1 Pēt 2, 24) raudāja, kad nomira Lācars un kad Jeruzāleme aizvēra Viņa priekšā vārtus, bet visgaužāk – agonijas mokās savās ciešanās dārzā, vītušu olīvkoku ieskauts. Taču, pilnīgi droši, Viņš nesarauca pieri, kad ap sevi pulcināja bērnus vai ieturot kopīgu maltīti ar reputāciju zaudējušiem, apšaubāmas slavas cilvēkiem, par ko Viņu kritizēja farizeji ar skābajiem, čokurā savilktajiem ģīmjiem (Mt 11,19). Kalna svētībās Viņš apsolīja, ka tie, kuri raud, tiks iepriecināti, jo pats Viņš bija vissvētītākais no visiem.

Kā jau ideālam cilvēkam, Viņa smiešanās spēja, iespējams, bija līdzīga vijoles skaņai, kas lielākoties aizskar un saviļņo ar absolūto dzirdi apveltītu cilvēku. R. V. Emersons sacījis, ka “zeme smejas ar ziediem”. Var teikt, ka Jēzus smējās ar savvaļas ziediem, jo tie bija daudz krāšņāki par Solomonu.

Jautrība ir iekšēja slieksme uz laimi, un tā ievērojami atšķiras no vieglprātības, tāpēc G. K. Čestertons teica, ka Jēzus to slēpis, - lai neapdraudētu semītu nopietnības ārējās uzvedības protokolus.

Smiešanās un raudāšana atbalsta viena otru. “Priecīga sirds dziedina vainas” (Sak 17, 22), bet “labāk ir skumt nekā smieties, jo, kad vaigs ir noskumis, tad sirdij ir labi” (Māc 7, 3). Par gandrīz perfektu mirstīgo nosaucamais sv. Jānis Marija Vianejs esot sacījis kādam ne-perfektajam grēku nožēlotājam: “Es raudu, jo tu neraudi.” Kristus, kas ir viņā, varētu teikt arī tā: “Es smejos, jo tu nesmejies.”

Ncregister.com
Foto:Unsplash.com/@benwhitephotography