PJD svinības norisināsies Portugāles galvaspilsētā Lisabonā 2023. gada augustā. Sākotnēji tās bija plānotas 2022. gadā, bet pandēmijas dēļ tika pārceltas. Kas attiecas uz tematu, tajā izskan aicinājums celties. “Marija cēlās un steigšus aizgāja”. Runa ir par viņas izlēmīgo “jā” vārdu un steigu, ar kādu tā devās pie savas māsīcas Elizabetes, kura jau bija gados un savā klēpī nēsāja Jāni Kristītāju. Vēstījuma sākumā Francisks paskaidro, ka ar darbības vārdu “celties” tiek apzīmēta arī augšāmcelšanās un pamošanās dzīvei. Marija cēlās Dokumentā norādīts, ka pēc eņģeļa pasludināšanas Marija varēja koncentrēties uz sevi, savā raizēm un bailēm, taču viņa pilnībā uzticas Dievam un vairāk domā par Elizabeti. “Viņa ceļas un iziet saules gaismā, kur valda dzīvība un notiek kustība,” vēstījumā raksta pāvests. Neraugoties uz satricinājumu, kādu viņā izraisīja eņģelis ar savu vēsti, Marija nepaliek kā “paralizēta”, jo viņā ir Jēzus, augšāmcelšanās spēks. Viņa ceļas un iet, jo ir droša, ka Dieva plāni ir iespējami labākais viņas dzīves projekts. Augšāmcēlušā Kristus klātbūtnes piedzīvošana savā dzīvē, dzīvā satikšanās ar Viņu ir mūsu garīgā prieka avots – uzsver Francisks, piebilstot, ka Kunga Māte ir kustībā esošo jauniešu paraugs. To jauniešu paraugs, kuri nesēž spoguļa priekšā, kontemplējot sevi, kuri nav “iesprostoti” tīklos. Viņa ir pilnībā vērsta uz āru. Viņa dodas pie Dieva un saviem brāļiem un māsām. …un steigšus aizgāja Vēstījuma turpinājumā pāvests norāda, ka Svētā Gara žēlastībai nav nekā kopīga ar lēnīgumu. Marija steidzas, jo viņai rūp kalpošana, prieka vēsts pasludināšana. Viņai ir svarīgi ar steigu atbildēt Svētā Gara žēlastībai. Viņai ir svarīgi palīdzēt savai gados vecajai māsīcai. Marija nav vienaldzīga. Viņa vairāk domā par citiem nekā sevi. Un tas piešķir viņas dzīvei dinamismu un entuziasmu. Šajā kontekstā Francisks mudina katru no mums sev pajautāt: Kā es reaģēju, redzot ap sevi dažādas vajadzības? Vai uzreiz domāju, kā sevi attaisnot, lai tikai neko nedarītu, vai arī interesējos un esmu gatavs iesaistīties? “Protams, jūs nevarat atrisināt visas pasaules problēmas,” viņš atzīst, “bet varbūt varat sākt ar tiem cilvēkiem, kuri atrodas jums vistuvāk”. Francisks uzsver, ka, sastopoties ar kādu konkrētu un neatliekamu vajadzību, ir jārīkojas steidzami. “Cik daudz cilvēku pasaulē gaida, lai kāds viņus apmeklētu un parūpētos par viņiem!” viņš raksta. “Cik daudziem sirmgalvjiem, slimajiem, ieslodzītajiem, bēgļiem ir vajadzīgs līdzjūtīgs skatiens, mūsu apmeklējums, brālis vai māsa, kas pārkāptu vienaldzības barjeras!” Pāvests jauniešiem jautā, kādas ir tās “steigas”, kas liek viņiem rosīties un neļauj sēdēt uz vietas. Daudzi cilvēki, kurus skārusi pandēmija, karš, piespiedu migrācija, nabadzība, vardarbība, klimata katastrofas, jautā, kāpēc ar viņiem tas viss notiek. Kāpēc tas notiek tieši ar mani? Kāpēc tagad? Šeit Svētais tēvs nonāk pie mūsu dzīves centrālā jautājuma: “Kam es esmu?” Marija ir paraugs jauniešiem, kuri nezaudē laiku, meklējot citu uzmanību vai atzinību – kā tas notiek, kad esam atkarīgi no “like” sociālajos mēdijos -, bet viņa cenšas meklēt to patieso saikni, ko rada satikšanās, dalīšanās, mīlestība un kalpošana. Īstā steiga mūs vienmēr mudina doties augstāk un pie otra Īstā steiga mūs vienmēr mudina doties augstāk un pie otra – raksta pāvests. Šajā kontekstā viņš runā arī par neīstu steigu, tādu, kas nav laba, kā piemēram, tāda, kas mūs ved pie virspusīgas dzīves, pie vieglprātīgas visa uztveršanas, pie bezrūpības. Runa ir par steigu, ar kādu dzīvojam, mācāmies, strādājam, apmeklējam citus, neieliekot tanī visā ne savu prātu, ne sirdi. Mēs kaut ko darām, taču neiesaistāmies tajā, un daļēji atrodamies kaut kur citur. Francisks norāda, ka tas var notikt arī savstarpējās attiecībās: ģimenē, kad nekad pa īstam neieklausāmies citos un neveltām savu laiku; draudzībā, dziļākās attiecībās, starp saderinātajiem; maz ir tādu, kuriem pietiek pacietības iepazīt vienam otru un pa īstam saprasties. To pašu varam novērot skolā, darba vietā un citās ikdienas dzīves jomās. “Dārgie jaunieši,” raksta pāvests, “ir laiks atkal steigšus piedzīvot reālas satikšanās, reāli pieņemt to, kurš ir citādāks nekā mēs, kā tas notika starp jauno Mariju un gados veco Elizabeti. Tikai tā varēsim pārvarēt distances – starp paaudzēm, sociālajām, etniskajām šķirām un dažāda veida grupām un kategorijām – un arī karus. (…) Starp jauniešiem un veciem ļaudīm ir vajadzīga alianse, lai neaizmirstu vēstures mācības, lai pārvarētu šī laika polarizāciju un ekstrēmismu.” Vēstījuma beigu daļā Francisks uzsver, ka katrā laikā Jēzus ir Dieva atbilde cilvēces izaicinājumiem. Jēzus klātbūtne ir vislielākā dāvana, ko Marija pasniedz Elizabetei. “Mans vēstījums jums, jaunieši, tas lielais vēstījums, ko nes Baznīca, ir Jēzus!” viņš raksta. “Jā, tas ir Viņš pats, Viņa bezgalīgā mīlestība pret katru no mums, Viņa pestīšana un jaunā dzīve, ko Viņš mums deva. Un Marija rāda piemēru, kā uzņemt šo bezgala dārgo mūsu dzīves dāvanu un sniegt to citiem, lai arī mēs kļūtu par Kristus nesējiem, Viņa līdzjūtīgās mīlestības nesējiem, Viņa nesavtīgās kalpošanas cietošajai cilvēcei atdarinātājiem”. Visi kopā uz Lisabonu Noslēgumā Svētais tēvs atgādina, ka Kristus Karaļa svētkos, šī gada 20. novembrī, tiks atzīmēta PJD vietējās Baznīcās visā pasaulē, un novēl, lai pēc garajiem distancēšanās laikiem varētu Lisabonā (pēc nepilna gada) atkal piedzīvot tautu un paaudžu brālīgo savstarpējo apskāvienu, izlīgšanu un mieru. Vaticannews.va
Foto: Pāvests Francisks PJD laikā Krakovā 2016. gadā |
