Dzimusi aptuveni 247. gadā, cēlusies no zemākajiem sabiedrības slāņiem, viņas vecāki bijuši pagāni, pēc nodarbošanās – krodzinieki. Konstancijs Hlorus, kurš pēc Maksimiāna kļuva par imperatoru, kad vēl bija vietvaldis, tika nosūtīts uz Lielbritāniju, kur apprecēja nabadzīgu meiteni Helēnu, kuras skaistums, bet vēl vairāk tikumi, kas raksturoja līgavu, mudināja spert šo soli. Konstancijs, kaut arī pagāns, tomēr bijis taisnīgs un labu ieradumu cilvēks. Pēc kāda laika Hlorus atgriezās Grieķijā un kopā ar Helēnu apmetās savā īpašumā Ilīrijā, kur viņiem piedzima dēls Konstantīns. Kad Konstancijs kļuva par imperatoru, tika pieprasīts, lai viņš šķiras no Helēnas un par sievu ņem iepriekšējā imperatora meitu, ko viņš, sekojot pagānu tradīcijām, arī izdarīja. Tomēr mirstot imperatora kroni viņš uzlika nevis otrās sievas dēlam, bet sv. Helēnas dēlam Konstantīnam, kurš ar Dieva svētību kļuva par visas Romas valsts imperatoru. Kristietes gaitas un kalpošana Sv. Paulīns raksta, ka sv. Helēna kristību pieņēmusi pirms sava dēla – imperatora Konstantīna Lielā. Viņš atgriezās galvenokārt savas mātes ietekmē, kuru ļoti cienīja. Pateicoties sv. Helēnai, kristīgā pasaule ieguva imperatoru, ar kuru aizsākās redzama un brīva Dieva Baznīcas pastāvēšana pasaulē. Ir nešaubīgi skaidrs, ka tieši sv. Helēna kopš brīža, kad Konstantīns no pāvesta Silvestra rokām saņēma kristību, izmantoja visu savu imperatora mātes ietekmi, lai augtu svētā ticība un Kristus Baznīca. Pateicoties viņai, tika būvētas neskaitāmas skaistas svētnīcas, vīriešu un sieviešu klosteri, slimnīcas un dažāda veida kristīgās apvienības, kā arī skolas visnabadzīgākajiem bērniem. Konstantīns kā valdnieks savu māti apveltīja ar viņai pienākošos godu, novērtējot viņas lielo dievbijību, kā arī padomus, kas bija vērtīgi, kalpojot nabadzīgajiem, Baznīcas vajadzībām un uzticot viņai valsts līdzekļus šī darba veikšanai. Šīs privilēģijas svētā izmantoja vienīgi Dieva godam, nabagu atbalstam un atbalstot garīdzniekus, kuri līdz šim nekādu palīdzību nesaņēma. Savu dievbijīgo labdarību viņa parādīja visā valstī, kas bija pakļauta viņas dēlam. Pateicoties sv. Helēnas pūlēm, Romā notika pāvesta Silvestra sasauktais koncils, kurā viņa pati kopā ar imperatoru arī piedalījās. Tajā piedalījās arī visizglītotākie ebreju rabīni un diskusijā ar koncila tēviem, īpaši ar pašu pāvestu, piedzīvoja publisku sakāvi pārmetumos un jautājumos saistībā ar kristīgo ticību, kura jau bija izplatījusies visā pazīstamajā pasaulē. Svētceļojums uz Svēto Zemi Drīz pēc slavenā Nikejas koncila, kurā 318 bīskapi nosodīja ariānismu, sv. Helēnai bija vīzija, kurā viņa saņēma pamudinājumu doties uz Svēto Zemi, lai atrastu svēto Krustu, uz kura Dieva Dēls tika upurēts par grēcīgo pasauli. Sv. Helēna tobrīd, esot jau cienījamā vecumā, devās svētceļojumā, ar lielām ilgām atrast svēto dārgumu, lai to nodotu visu ticīgo godināšanai. Sākumā viņa sastapās ar lielu pretestību, bet Dievs, kurš pamudināja viņu šim svētajam darbam, svētīja visas pūles un svētais Krusts, kura patiesumu Dievs ar daudziem brīnumiem apstiprināja, tika atrasts. Tā šī svētā relikvija ar sv. Helēnas pūlēm nonāca Baznīcas īpašumā, kur tā tiek godināta. Iepriecināta par bezgala vērtīgās dāvanas atrašanu, svētā turpināja dāsni dāvāt līdzekļus arī Svētās Zemes trūcīgajiem un ceļojuma laikā no Romas uz Jeruzalemi neaizmirsa arī bagātīgi apdāvināt ceļā sastaptos nabagus un apmeklētās baznīcas, klosterus. Kalvārijas kalnā, vietā, kur tika atrasts Krusta koks, tika uzcelta skaista baznīca, otra Jēzus dzimšanas vietā – Betlēmes grotā un trešā tika uzbūvēta Olīvkalnā, no kura Jēzus uzkāpa debesīs. Visās trijās svētnīcās tika sagādāts viss nepieciešamais liturģijas svinēšanai, uzturēts nepieciešamo garīdznieku skaits, lai nemitīgi varētu svinēt dievkalpojumus. Palestīnā pavadītajā laikā, kā arī vienmēr sv. Helēna aizkustināja apkārtējos ar savu pazemību, kuru sevišķi izjuta galminieki, kurus viņai dāvāja dēls. Svētā bieži apmeklēja sieviešu klosterus, kuru tanī laikā Jeruzalemē, visā Svētajā Zemē bija jau pietiekami daudz, ģērbusies ļoti nabadzīgi un pati kalpojot klostermāsām pie galda, virtuvē mazgājot traukus un ar citām līdzīgām darbībām parādot godu Kristus līgavām. Vēsturnieks Nikefors raksta, ka visā Palestīnā tika uzbūvētas 30 lielas baznīcas un neskaitāmas kapelas, kuras visas tika nodrošinātas ar līdzekļiem to pastāvēšanai un garīdznieku uzturēšanai. Daudzas ģimenes tika izglābtas no nabadzības, izpirkti tūkstošiem vergu, ieslodzītie tika atbrīvoti no cietuma, parādniekiem nomaksāti parādi. No imperatora sv. Helēna izlūdza visu izsūtīto apžēlošanu un smagos spaidu darbos raktuvēs notiesāto atbrīvošanu. Ikvienā vietā kur viņa apstājās, apmeklēja visnabadzīgākos viņu dzīvesvietās un kalpoja ar visvienkāršākajiem darbiem. Tādā veidā svētā centās izrādīt savu pateicību Dievam par svētā Krusta atrašanu, ar kuru viņa palika saistīta uz mūžu. Zemes dzīves noslēgums Romā imperatora māte atgriezās jau vairāk kā astoņdesmit gadu vecumā, sāka zaudēt spēkus, tādēļ savam dēlam imperatoram un viņa bērniem nodeva dažus norādījumus. Aptuveni 328. gada 18. augustā, visus svētījusi, svētā devās uz debesīm. Imperators Konstantīns savu māti ar lielu cieņu apbedīja svēto mocekļu Pētera un Marcelīna baznīcā. Centīsimies arī mēs, ņemot par paraugu svēto Helēnu, aizvien dedzīgāk godināt svēto Krustu. Ikreiz, kad pacelsim acis uz to, pamanīsim neizmērojamo Dieva mīlestību uz cilvēkiem, atceroties, ka Kungs Jēzus pie tā nomira, domājot par katru no mums personīgi. Lūgsim, lai Viņš mums māca Sevi mīlēt tā, kā jāmīl Dievs, kurš kļuvis cilvēks un miris lielās mokās pie krusta par katru no mums. Sagatavoja bīskaps Viktors Stulpins,
izmantojot sv. Paulīna un sv. Ambrozija apkopotos dzīves aprakstus "Nāc",Nr.127
Foto: Bulgāru pareizticīgo Konstantīna un svētās Helēnas ikona,www.wikipedia.org | 
