Mīļie brāļi un māsas!
Šie ir vārdi no Augšāmceltā Jēzus beidzamās sarunas ar Viņa mācekļiem pirms uzkāpšanas Debesīs, kā šī saruna ir aprakstīta Apustuļu darbos: “Jūs saņemsiet spēku, kad pār jums nāks Svētais Gars; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un līdz pat zemes robežām.” (Apd 1, 8) Un tā ir arī šīs 2022. gada Pasaules misiju dienas tēma, kas mums kā aizvien palīdz piedzīvot to, ka Baznīca pēc savas dabas ir misionāra. Šogad mums ir sniegta iespēja atzīmēt vairākas Baznīcas dzīvei un misijai būtiskas jubilejas – to, ka pirms 400 gadiem tika dibināta kongregācija Propaganda Fide – šodien tās nosaukums ir Tautu evaņģelizācija –, un to, ka pirms 200 gadiem tika dibināta kongregācija Ticības izplatīšana, kura kopā ar kongregācijām Svētās bērnības darbs un Svētā apustuļa Pētera darbs pirms 100 gadiem saņēma “pontifikālu” atzīšanu.
Apstāsimies pie šiem trim atslēgas izteikumiem, kas rezumē mācekļu dzīves un misijas trīs pamatus: “Jūs būsiet mani liecinieki”, “līdz pat zemes robežām” un “jūs saņemsiet spēku, kad pār jums nāks Svētais Gars”. 1. “Jūs būsiet mani liecinieki” – Visu kristiešu aicinājums liecināt par Kristu Tas ir centrālais punkts, sirds Jēzus mācībai Viņa mācekļiem attiecībā uz viņu misiju pasaulē. Visi mācekļi būs Jēzus liecinieki, pateicoties Svētajam Garam, ko tie saņems: viņi kļūs par mācekļiem žēlastības dēļ. Tāpat kā Kristus ir pirmais Tēva sūtītais, proti, misionārs (sal. Jņ 20, 21) un, būdams tāds, – Viņa “uzticamais liecinieks” (sal. Atkl 1, 5), tāpat ikviens kristietis ir aicināts būt par misionāru un par Kristus liecinieku. Un Baznīcai, Kristus mācekļu kopienai, nav citas misijas kā misija evaņģelizēt pasauli, liecinot par Kristu. Baznīcas identitāte ir evaņģelizācija. Visa minētā padziļināts lasījums izgaismo dažus joprojām aktuālus aspektus, kas raksturo misiju, ko Kristus ir uzticējis saviem mācekļiem: “Jūs būsiet mani liecinieki.” Daudzskaitļa lietojums uzsver mācekļu misionārā aicinājuma kopienas-Baznīcas raksturu. Visi kristītie ir aicināti uz misiju Baznīcā un ar Baznīcas pilnvarojumu: misija tātad tiek veikta kopā, nevis individuāli, vienotībā ar Baznīcas kopienu, nevis pēc savas paša iniciatīvas. Un, pat ja ir kāds, kas kādā ļoti īpašā situācijā evaņģelizācijas misiju īsteno vienatnē, viņš to īsteno un viņam vienmēr tā ir jāīsteno vienotībā ar Baznīcu, kas viņu ir sūtījusi. Kā māca svētais Pāvils VI Apustuliskajā pamudinājumā Evangelii nuntiandi, dokumentā, kas man ir ļoti mīļš: “Evaņģelizācija nekad nav kāda cilvēka individuāla un izolēta darbība, bet gan dziļi ekleziāla darbība. Tāpēc, ja pat visnepazīstamākais sludinātājs, katehēts vai gans visattālākajā pasaules nostūrī sludina Evaņģēliju, pulcina savu mazo kopienu, sniedz sakramentus, tad, kaut arī viņš ir viens, šis cilvēks veic Baznīcas darbību, un viņa darbība ir vienota ar visas Baznīcas evaņģelizācijas darbu, gan pateicoties “institucionālajai” piederībai, gan arī žēlastības kārtībā esošajai neredzamajai saiknei un tās dziļajām saknēm.” (Nr. 60) Tā nav nejaušība, ka Kungs Jēzus sūtīja savus mācekļus misijā pa divi. Kristiešu liecībai par Kristu pēc būtības ir kopienas raksturs. Un tādēļ arī ir tik nozīmīga kopienas – pat ja tā ir neliela – klātbūtne misijas īstenošanā. Otrkārt, ir prasīts, lai mācekļi dzīvo savu personisko dzīvi, raugoties no misijas skatpunkta: Jēzus viņus sūta pasaulē, ne tikai īstenot misiju, bet arī – un it īpaši – dzīvot tās misijas garā, kas viņiem uzticēta; ne tikai sniegt liecību, bet arī – un it īpaši – būt Kristus lieciniekiem. Kā ir teicis apustulis Pāvils patiešām aizkustinošos vārdos: “Mēs vienmēr nesam Jēzus nāvi savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2 Kor 4, 10) Būtiskākais misijā ir liecināt par Kristu, proti, par Viņa dzīvi, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos mīlestības dēļ pret Tēvu un pret cilvēci. Tā nav nejaušība, ka apustuļi vēlējās aizvietot Jūdasu ar kādu no tiem, kuri, tāpat kā viņi, bija bijuši “Viņa augšāmcelšanās liecinieki” (Apd 1, 22). Par Kristu – par augšāmcelto Kristu – mums ir jāliecina un ar Viņa dzīvi mums ir jādalās. Kristus mācekļi nav sūtīti tādēļ, lai tie stāstītu paši par sevi, lai atklātu savas labās īpašības un pārliecināšanas spējas, vai savu kompetenci vadības jomā. Gluži pretēji, viņiem ir liels gods piedāvāt Kristu – vārdos un darbos –, priekpilni un atklāti visiem pasludinot pestīšanas Labo Vēsti, kā to darīja pirmie apustuļi. Līdz ar to, kā pēdējais analīzes punkts, patiess liecinieks ir “moceklis”, tas, kurš atdod savu dzīvi par Kristu, atbildot dāvanai, kurā Viņš mums dāvā pats sevi. “Pirmā motivācija, lai evaņģelizētu, ir Jēzus mīlestība un pestīšana, ko esam saņēmuši un kas mums liek Viņu mīlēt aizvien vairāk.” (Evangelii gaudium, Nr. 264)
Visbeidzot, attiecībā uz kristīgo liecību joprojām ir aktuāla svētā Pāvila VI atziņa: “Mūsdienu cilvēks labprātāk uzklausa lieciniekus, nevis skolotājus, bet, ja nu tomēr uzklausa skolotājus, tad tikai tāpēc, ka viņi ir liecinieki.” (Evangelii Nuntiandi, Nr. 41) Līdz ar to, nododot tālāk ticību, būtiski nozīmīga ir kristiešu evaņģēliskās dzīves liecība. Tāpat ir nepieciešams arī liecināt par Viņa personu un Viņa vēstījumu. Pāvils VI pats turpina: “Sludināšana, šī mutiskā Labās Vēsts tālāknodošana, ir tiešām nepieciešama vienmēr. [..] Vārds vienmēr saglabās savu nozīmību, īpaši tad, kad tas sevī nes Dieva spēku. Tāpēc arī mūsdienās joprojām ir aktuāls svētā Pāvila sacītais: “Ticība nāk no dzirdēšanas,” (Rom 10, 17) – tieši dzirdētais vārds liek ieticēt (ibid. Nr. 42). Līdz ar to kristiešu dzīves kopums un Kristus pasludināšana veido vienotu veselumu evaņģelizācijā. Viens kalpo otram. Tās ir divas plaušas, ar kurām visai kopienai ir jāelpo, lai tā būtu misionāra. Šī pilnīgā, saskanīgā un priekpilnā liecība par Kristu noteikti būs pievilcīgs spēks, kas liks Baznīcai augt arī trešajā tūkstošgadē. Tādēļ es aicinu ikvienu atgūt drosmi, godīgumu, šo pirmo kristiešu parēziju [atklātību], lai liecinātu par Kristu vārdos un darbos, visās dzīves jomās. 2. “Līdz pat zemes robežām” – universālas evaņģelizācijas misijas nepārtrauktā aktualitāte Aicinot mācekļus būt par Viņa lieciniekiem, augšāmceltais Kungs tiem saka, kurp viņi tiek sūtīti: “Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un līdz pat zemes robežām” (Apd 1, 8). Te skaidri atklājas mācekļu misijas universālais raksturs. Parādās ģeogrāfiska “centrbēdzes” kustība, gandrīz koncentriskos lokos – no Jeruzalemes, ko jūdu tradīcijā uzskata par pasaules centru, līdz Jūdejai un Samarijai, un līdz pat “zemes robežām”. Mācekļi netiek sūtīti nodarboties ar prozelītismu, bet sludināt. Kristietis nenodarbojas ar prozelītismu. Apustuļu darbi mums stāsta par šo misionāro kustību: tie mums sniedz skaistu tādas Baznīcas attēlu, kura “dodas ārā”, lai īstenotu savu aicinājumu liecināt par Kungu Kristu, konkrētajos dzīves apstākļos Dievišķās apredzības vadīta. Patiesībā pirmie kristieši Jeruzalemē tika vajāti, un tāpēc viņi tika izkaisīti pa Jūdeju un Samariju un visur liecināja par Kristu (sal. Apd 8, 1.4). Kaut kas līdzīgs notiek arī mūsu laikos. Reliģisko vajāšanu, kā arī kara un vardarbības situāciju dēļ daudzi kristieši ir spiesti bēgt no savas zemes un doties citur. Mēs esam pateicīgi tiem brāļiem un māsām, kuri nenoslēdzas savās ciešanās, bet liecina par Kristu un par Dieva mīlestību valstīs, kuras viņus uzņem. Tas ir tieši tas, uz ko aicināja svētais Pāvils VI, runādams par “atbildību, kāda gulstas uz emigrantiem zemēs, kas viņus uzņem” (Evangelii nuntiandi, Nr. 21). Mēs aizvien vairāk un vairāk pieredzam to, kā dažādu tautību ticīgo klātbūtne bagātina draudžu seju un dara šīs draudzes universālākas, katoliskākas. Sekojoši pastorālais darbs ar migrantiem ir misionāra darbība, kas nav atstājama novārtā, tā var palīdzēt arī vietējiem ticīgajiem no jauna atklāt saņemtās kristīgās ticības prieku. Norādījums “līdz pat zemes robežām” uzrunās Jēzus mācekļus visos laikos un tos aicinās doties aiz ierasto teritoriju robežām, lai liecinātu par Viņu. Neraugoties uz visiem modernā laika izaugsmes sniegtajiem atvieglojumiem, arī šodien pastāv ģeogrāfiskas teritorijas, kurās joprojām nav ieradušies Kristus liecinieki, misionāri, ar Viņa mīlestības Labo Vēsti. No otras puses, nevienai cilvēces realitātei nevajadzētu būt tādai, kurai netiktu sniegta Kristus mācekļu uzmanība viņu misijā. Kristus Baznīca ir bijusi, ir un vienmēr būs tāda, kas “dodas ārā” pretī jauniem ģeogrāfiskajiem, sociālajiem un eksistenciālajiem horizontiem, pretī vietām un cilvēciskām situācijām “uz robežām”, – tāpēc, lai liecinātu par Kristu un Viņa mīlestību visiem vīriešiem un sievietēm visās tautās, visdažādāko kultūru un sociālo statusu pārstāvjiem. Šajā nozīmē misija vienmēr būs arī missio ad gentes, kā mums to mācīja Vatikāna II koncils, jo Baznīcai vienmēr būs pienākums doties ārā, doties ārpus savām pašas robežām, lai liecinātu par Kristus mīlestību visiem. Šajā ziņā es vēlētos atgādināt par piemiņu un pateikties daudziem misionāriem, kuri ir veltījuši savu dzīvi tam, lai dotos “tālāk”, iemiesojot Kristus mīlestību pret daudziem brāļiem un māsām, kurus tie satika. 3. “Jūs saņemsiet spēku, kad pār jums nāks Svētais Gars” – Ļaujiet, lai jūs aizvien stiprina un vada Svētais Gars Pasludinot mācekļiem misiju būt Viņa lieciniekiem, augšāmceltais Kristus arī apsola tik lielai atbildībai nepieciešamo žēlastību: “Jūs saņemsiet spēku, kad pār jums nāks Svētais Gars.” (Apd 1, 8) Saskaņā ar Apustuļu darbu stāstījumu tieši pēc tam, kad Svētais Gars nonāca pār Jēzus mācekļiem, notika pirmā liecināšana par Kristu, kurš bija miris un augšāmcēlies, ar kerigmātisku pasludinājumu – tika izteikta svētā Pētera misionārā runa Jeruzalemes iedzīvotājiem. Tā iesākas pasaules evaņģelizācijas ēra, un šo evaņģelizāciju veic Jēzus mācekļi, kuri iepriekš bija vāji, nobijušies un noslēgušies. Svētais Gars viņus stiprināja, dāvāja tiem drosmi un gudrību, kā liecināt par Kristu visai pasaulei. Tāpat kā “neviens nevar pateikt: “Jēzus ir Kungs,” – citādi kā Svētajā Garā” (1 Kor 12, 3), tāpat arī neviens kristietis nevar sniegt pilnīgu un autentisku liecību par Kungu Kristu bez Svētā Gara iedvesmas un palīdzības. Līdz ar to visi Kristus mācekļi misionāri ir aicināti atzīt Gara darbības fundamentālo nozīmīgumu, dzīvot kopā ar Viņu ikdienas dzīvē un nemitīgi saņemt Viņa spēku un iedvesmu. Vēl vairāk, brīdī, kad jūtamies noguruši, zaudējuši motivāciju un apmaldījušies, atcerēsimies, ka ir jāvēršas pie Svētā Gara lūgšanā, kurai – un to es vēl reizi uzsveru – ir fundamentāla loma misionārajā dzīvē, lai ļautu, ka mūs atjauno un stiprina Viņš, kas ir jauna spēka dievišķais, neizsmeļamais avots un avots priekam, ko var gūt, daloties Kristus dzīvē ar citiem. “Saņemt Gara prieku ir žēlastība. Tā ir vienīgais spēks, ko varam gūt, lai sprediķotu par Evaņģēliju, apliecinātu ticību Kungam.” (Vēstījums misionārajiem pontifikālajiem darbiem, 2020. gada 21. maijs) Gars tātad ir galvenais misijā: Tas, kurš īstajā brīdī un pareizi pasaka īsto vārdu. Ņemot vērā Svētā Gara darbu, mēs vēlamies uzlūkot arī 2022. gada misionārās jubilejas. 1622. gadā notikušās Svētās kongregācijas Propaganda fide nodibināšanas pamatā bija vēlme veicināt misionāro pilnvarojumu attiecībā uz jaunām teritorijām. Providenciāla intuīcija! Kongregācija izrādījās izšķirīgi svarīga, lai sniegtu evaņģelizējošu liecību par Baznīcu, kas patiešām ir tāda, kādai tai jābūt, proti, neatkarīga no pasaulīgu spēku iejaukšanās, lai nodibinātu vietējās Baznīcas, kuras šobrīd piedzīvo tādu degsmi. Mēs ceram, ka – tāpat kā tas notika iepriekšējos četros gadsimtos – kongregācija ar Gara gaismu un spēku turpinās un pat stiprinās Baznīcas misionāro aktivitāšu koordinēšanas, organizācijas un animācijas darbu.
Tas pats Gars, kurš vada Universālo Baznīcu, arī vienkāršos vīriešus un sievietes iedvesmo uz pārsteidzošām misijām. Tā, piemēram, jauna franču tautības meitene, vārdā Polīna Žeriko, tieši pirms 200 gadiem nodibināja kongregāciju Ticības veicināšanas darbs. Viņas beatifikāciju svinēsim šajā jubilejas gadā. Lai arī tas notika nedrošos apstākļos, viņa pieņēma Dieva iedvesmu, lai ieviestu lūgšanu un kolekšu tīklu, lai vāktu atbalstu misionāriem, lai jaunieši varētu aktīvi līdzdarboties misijā “līdz pat zemes robežām”. No šīs ģeniālās idejas ir dzimusi Pasaules Misijas diena, kuru mēs ik gadu svinam un kuras kolekte visās kopienās ir veltīta universālajām fondam, ar kuru Pāvests atbalsta misionārās aktivitātes. Šajā kontekstā es arī atgādinu par franču bīskapu Šarlu de Forbēnu-Žansonu, kurš uzsāka kongregāciju “Svētās bērnības darbs”, lai veicinātu misiju bērnu vidū, ar devīzi “bērni evaņģelizē bērnus, bērni lūdzas par bērniem, bērni palīdz bērniem visā pasaulē”; tāpat Žanna Bigāras kundze, kas radīja kongregāciju “Svētā apustuļa Pētera darbs”, lai atbalstītu semināristu un priesteru darbu misiju zemēs. Šie trīs misionārie darbi tieši pirms simt gadiem tika atzīti par “pontifikāliem”. Un, tāpat pateicoties Svētā Gara iedvesmai un vadībai, svētīgais Paolo Manna, dzimis pirms vairāk nekā 150 gadiem, nodibināja šobrīd pastāvošo Pontifikālo misionāro savienību, lai uzrunātu priesterus, Dievam veltītos cilvēkus un visu Dieva tautu un viņus iedrošinātu uz misiju. Pats Pāvils VI piedalījās šajā darbā un piešķīra tam pontifikālo atzīšanu. Es pieminu šos četrus Pontifikālos misionāros darbus to lielo vēsturisko nopelnu dēļ un arī tādēļ, lai jūs aicinātu priecātos kopā ar tiem šajā īpašajā gadā par tām atbalsta darbībām evaņģelizācijas misijai, ko tie sniedz Universālajā Baznīcā un lokālajās Baznīcās. Es novēlu, lai vietējās Baznīcas šajos darbos rod uzticamu instrumentu, kas palīdzētu barot Dieva tautas misionāro garu.
Mīļie brāļi un māsas, es turpinu sapņot par pilnībā misionāru Baznīcu un par jaunu misionāru pavasari kristīgajās kopienās. Un es atgādinu Mozus vēlējumu Dieva tautai, ceļā esot: “Lai Kungs visu savu tautu dara par praviešu tautu!” (sal. Sk 11, 29) Jā, kaut mēs visi Baznīcā spētu būt tie, kas jau esam, pateicoties savai Kristībai, – Kunga pravieši, liecinieki, misionāri! Ar Svētā Gara spēku un līdz pat zemes robežām. Ak, Marija, Misionāru karaliene, lūdz par mums! Romā, Svētā Jāņa Laterāna bazilikā, 2022. gada 6. janvārī, Kunga Epifānijas svētkos, Francisks Katolis.lv |
