Šī atšķirība starp svēto un tikumīgu cilvēku var veidot mūsos to atmosfēru un attieksmi, ar ko mēs šogad ieejam Adventa laikā. Kā tas ir? Adventa laiks aicina mūs no jauna veltīties mūsu brīnišķajam kristīgajam aicinājumam ļaut mūsu dzīvei kļūt par Jēzus dzīves iemiesošanos. Šī mūsu dzīves vēlēšanās vēl uzticamāk nest Viņa dievišķo klātbūtni pasaulē, mudina mūs no jauna paust Izraēla ilgas un cerības uz to, lai Dievs mājotu viņu vidū, sagatavot sevi Kristus otrajai atnākšanai laiku beigās un no dziļumiem saukt: “Nāc, Kungs Jēzu!” Pašlaik mēs izstarojam Jēzus dzīvi pasaulē tik lielā mērā, cik dzīvojam ar pārliecību, ka esam Dieva mīlēti. Bet Advents mūs aicina ārpus vienkārši tikumīga cilvēka viltus drošības un aicina drosmīgi ļauties Dieva mīlestībai, kā to dara svētie. Taču mūsu jūtas, mūsu dzīves apstākļi un pasaule ap mums tik bieži apgrūtina un traucē iesakņoties un nostiprināties Dieva mīlestībā. Par laimi, tas, uz ko mūs mudina Adventa laiks, padara to iespējamu. Šīs nedēļas ir labvēlīga augsne, lai tajā iestādītu un izaudzētu paļaušanos, uzticēšanos patiesībai par to, ka neatkarīgi no mūsu pašu viedokļa, Dievs mūs dziļi un maigi mīl. Un dzīvojot saskaņā ar šo pārliecību, mēs varam mācīties arvien spožāk, izstarojošāk nest Kristu citiem. Pārejot pie pārdomām par Evaņģēlija lasījumiem četrām Adventa svētdienām, mēs laipni ieaicinām mūsu sabiedrībā četras starojošas sievietes, kuras visu savu cerību likušas uz Dieva mīlestību. Tās ir Baznīcas doktores: sv. Hildegarde no Bingenas, sv. Katrīna no Sjēnas, sv. Terēze no Avilas un sv. Terēze no Lizjē. Adventa pirmā svētdiena - Esiet nomodā “Skatieties, esiet modri un lūdziet Dievu, jo jūs nezināt, kad tas laiks būs. Tas ir tā: cilvēks, aizceļodams tālumā, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu pār katru darbu, un durvju sargam pavēlēja būt nomodā. Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai agri no rīta. Ka viņš, nejauši atnākot, neatrod jūs guļot. Bet ko es jums saku, to es saku visiem: Esiet nomodā!” (Mk 13, 33-37) Mums ir dabiski dzīvot mūsu emociju mainīgajos laikapstākļos. Vienu dienu mēs esam nobažījušies par savām finansēm, darbu izpildes galatermiņiem vai veselības pārbaužu rezultātiem, tāpēc mēs ieslēdzamies savā kokonā vai ķeramies pie krāgas apkārtējiem. Nākamajā dienā mēs jūtamies tā, it kā pilnībā kontrolētu savu dzīvi un esam diezgan veiksmīgi cilvēki, tāpēc pār pasuli izstarojam dzīvesprieku un mieru. Advents mūs pamodina no mūsu jūtu, sajūtu snaudas un mudina “palikt nomodā” par to, ko no mums prasa ticība. Lai arī cik svarīgas un saistošas būtu mūsu emocijas, ticība mūs aicina neiestigt tajās vai neidentificēties ar tām. Drīzāk mums vajadzētu ienirt to mainīgumā un apzināti dzīvot, vienmēr apzinoties patiesību, ka Dieva mīlestība mūs notur esībā no mirkļa uz mirkli. Mūsu bailes vai garastāvoklis var mainīties vai palikt nemainīgs, bet, ja mēs konsekventi izvēlamies dzīvot ticībā, dzīvot nomodā tajā realitātē, kur tiekam nerimstoši un kaismīgi mīlēti, mēs citiem būsim Dieva dzīvā klātbūtne. Īpašais svētās Terēzes no Lizjē ģeniālums bija dzīvošana pastāvīgā paļāvības pilnā nomodā uz Dieva mīlestību pret viņu, un tādējādi būt par neizšūpināmu, nelokāmu dievišķās labestības bāku. Sv. Terēzes maigais rakstības stils, iespējams, ļauj viegli palaist garām viņas spītīgi neatlaidīgo un sīksto atteikšanos pielāgoties viņas mainīgo emociju rāmjiem. Tomēr šī konsekventā apņemšanās būt uzmanīgai, atsaucīgai un pretīmnākošai Dieva mīlestības plūdiem nepārprotami izpaužas sv. Terēzes reakcijā uz ticības pārbaudījumiem, kas pārklāja viņas dzīves pēdējos astoņpadsmit mēnešus. Pēc tam, kad sv. Terēze pirmoreiz aprakstīja savai priorei savu pieredzi par nežēlīgo “dvēseles nakti”, kurā “viss ir pazudis”, Terēze turpina formulēt savu nelokāmās uzticības nostāju. Viņa raksta: “[..] mana cienījamā Māte, iespējams, Jums šķiet, ka es drusku pārspīlēju savas dvēseles nakti. Ja Jūs spriežat pēc dzejoļiem, ko esmu šogad uzrakstījusi, tad Jums var likties, ka esmu iepriecinājumu pārpildīta: bērns, kuram ticības plīvurs ir gandrīz atvēries! Un tomēr... Tas nav vairs plīvurs, tas ir mūris, kas paceļas līdz debesīm un aizsedz zvaigžņoto debess velvi! Kad apdziedu debess laimi, mūžīgo Dieva skatīšanu, es neizjūtu nekāda prieka, jo vienkārši apdziedu to, kam es gribu ticēt.” Pārdomām un rīcībai šajā nedēļā: - Mēģini atcerēties, padomāt par kādu tev zināmu cilvēku, kurš, tavuprāt, dzīvo dziļi garīgu dzīvi, apzinoties, ka Dievs viņu mīl. Kādu iespaidu šis cilvēks atstāj uz apkārtējo pasauli? - Pārdomā savas dzīves jomu vai jomas, kurās tev sevišķi nepieciešams būt modrībā par ticības patiesību, nevis pakļauties vai ietekmējoties no tā, kādu patiesību tev vēlas pasniegt tavas emocijas. - Šajā nedēļā vismaz vienu dienu mēģini dzīvot sv. Terēzes no Lizjē garā, rīkojoties nevis atbilstoši savām mainīgajām jūtām, sajūtām, bet gan tam, kam vēlies ticēt. - Šajā nedēļā velti 10 minūtes, lai pierakstītu vai sarunā ar draugu pārrunātu, ko tev nozīmē Adventa aicinājums “palikt nomodā”. Kā tu vari pārvērst šo nozīmi darbos? Oursundayvisitor.com
Foto: Adventa vainags Kuldīgas Sv. Trīsvienības baznīcā | 
