Siksta kapelā, ko ik dienas apmeklē daudzi tūkstoši cilvēku, atrodas viens no Mikelandželo grandiozākajiem darbiem – griestu gleznojums. To pirms vairāk nekā 500 gadiem, Visu Svēto svētku priekšvakarā, atklāja pāvests Jūlijs II. Mākslinieka veidotās freskas klāj kapelas velvju veida griestus 40 metru garumā un 13 metru platumā. Centrālā daļa sastāv no 9 paneļiem, kuros viņš attēlo sižetus no Radīšanas grāmatas. Slavenākais darbs ir „Ādama radīšana”. Tas ir „stāsts” par gaismu, atbrīvošanu un pestīšanu, „stāsts” par Dieva attiecībām ar cilvēci. Izcilais viduslaiku mākslinieks parāda, ka pasaule nav nejaušības, haosa un tumsas rezultāts. Pasaules rašanās pamatā ir gudrības, brīvības un mīlestības akts. Dieva un cilvēka pirksta tikšanās norāda uz saikni starp debesīm un zemi. Mākslinieks atklāj, ka cilvēks ir būtiski saistīts ar Dievu, savu Radītāju. Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un reizē ir aicināts īstenot līdzību ar Viņu visas savas dzīves gājumā. Darbs „Pastarā tiesa” noslēdz šo gājumu. Griestu gleznojumu Mikelandželo paveica laikā no 1508. līdz 1512. gadam, savukārt darbs „Pastarā tiesa” tapa laikā, kad mākslinieks jau bija sasniedzis profesionālo briedumu, proti, no 1533. līdz 1541. gadam. Pāvests Benedikts XVI reiz skaidroja, ka Siksta kapela pēc savas būtības ir dievnams. Tā ir Vatikāna Apustuliskās pils Lielā kapela. Tieši liturģijā vislabāk atklājas dievnamu rotājošo mākslas darbu nozīme un skaistums. Dievkalpojuma laikā figūras it kā atdzīvojas un parādās to harmonija. Siksta kapelas dārgumi kļūst vēl skaistāki un autentiskāki, ja tos uzlūkojam lūgšanā. Kontemplācijā atklājas visa viņu bagātība. Tieši tur kardināli lūgšanas gaisotnē vēlēs jaunu apustuļa Pētera pēcteci. Marijas skatiens Pastarās tiesas gleznojuma centrā attēlots Kristus, Dieva Dēls, sēžam uz mākoņiem. Viņš ar savu kreiso roku norāda uz caurdurto sānu, ar paceltu labo roku paziņo spriedumu. Viņam blakus atrodas Vissvētākā Jaunava Marija, kura vienmēr iestājas cilvēku pestīšanas labā. Taču šeit viņas galva ir pagriezta sānis. Viņa ir spiesta gandrīz vai samierināties, jo vairs nevar iejaukties. Viņa var tikai gaidīt, ko teiks viņas Dēls. Dievmātes skatiens ir vērsts pa labi – uz izredzētajiem, kuri paceļas debesīs. Kristus skatiens ir skarbs un vērsts uz pazudušajām, izmisušajām un nomocītajām dvēselēm, kuras dēmoni stumj elles atvarā. Daži mēģina glābties no mūžīgās pazudināšanas, veltīgi kāpjot uz mākoņiem. Svēto portreti un Marija Magdalēna Mikelandželo ir attēlojis Pēteri ar atslēgām, Lorenco ar restēm, Aleksandrijas Katrīnu ar zobainu ratu, Sebastianu, ceļos ar bultām rokās, Bartolomeju ar ādu, ko viņam noplēsa mocītāji. Starp šiem ticības varoņu portretiem neseno pētījumu laikā ir atklāta arī Marijas Magdalēnas, cerības apustules, seja. Viņas liturģisko svētku diena pēc pāvesta Franciska vēlēšanās tiek svinēta kopš 2016. gada 22. jūlijā. Šī sieviete ir grēku nožēlas, piedošanas un atbrīvošanas paraugs. Gaismas uzvara pār tumsu Pēc Mikelandželo domām, Jēzus atnākšana pasaules beigās ievada Dieva Valstību. Tomēr visa šī it kā mokpilnā un traģiskā vīzija ir caurvīta ar ticības gaismu. Tumsu uzvar gaisma, debess spožums, kas attēlots zilā krāsā. Lai saglabātu Siksta kapelas gleznas labā stāvoklī, kapelā kopš 1994. gada katru gadu notiek apkopes darbi. Pirms trīsdesmit gadiem notika tā sauktā “gadsimta restaurācija”, kuras laikā tika atjaunots fresku sākotnējo krāsu spožums. Dieva klātbūtnes apziņa Pāvests Jānis Pāvils II atjaunoto fresku inaugurācijas Svētās Mises laikā, 1994. gada 8. aprīlī, definēja Pastaro tiesu un vispār Siksta kapelu kā “cilvēka ķermeņa teoloģijas svētnīcu”. 1996. gada apustuliskajā konstitūcijā Universi Dominici Gregis viņš noteica, ka konklāviem arī turpmāk jānotiek šajā kapelā, “kur viss veicina apziņu par Dieva klātbūtni, kura priekšā ikviens kādu dienu stāsies, lai tiktu tiesāts”. Pēc pāvesta Jāņa Pāvila II domām, Mikelandželo freskas, jo īpaši Pastarā tiesa ļauj sagatavot kardinālu sirdis, lai viņi varētu ieklausīties Svētā Gara balsī. Pāvests Benedikts XVI, toreizējais kardināls Jozefs Racingers, kurš piedalījās gan Jāņa Pāvila I, gan Jāņa Pāvila II ievēlēšanā, 1978. gada augustā un oktobrī, vēlāk liecināja par šo attēlu lielo iespaidu tik svarīgā lēmuma stundās. Tie mūs uzrunāja un iedēstīja mūsu dvēselēs lielu atbildības sajūtu – viņš sacīja 2003. gadā. Vaticannews.va
Foto: Unsplash.com/Airbr3ak3r.ZH | 
