Dzimšanas dienu atšķirīgā uztvere Ebrejiem un pagāniem bija atšķirīga attieksme pret dzimšanas dienām. Pirmie kristieši bija ebreji, un viņiem vairāk nekā citām tautām bija attīstīta apziņa par cilvēka iedzimto grēcīgumu, tāpēc daudzi no viņiem šajā dienā saskatīja visu cilvēku bēdu, ciešanu sākumu un vainu. Dāvids psalmā saka: “Redzi, es noziedzībā esmu dzimis, un grēkā mani ir ieņēmusi mana māte” (Ps 50,7). Ījabs izsaka šo pašu domu: “Kas piedzims šķīsts no nešķīstā? Neviens!” (Īj 14,4). Tāpēc ebreji dzimšanas dienas nesvinēja. Turpretī pagāni dzimšanas dienu atzīmēja ar sātīgu maltīti, visu veidu jautrību un izklaidēm. Bībelē ir tikai trīs reizes minēta dzimšanas dienas svinēšana: faraona (Rad 40,20), ķēniņa Antioha (2Mak 6,7) un Hēroda (Mt 14,6; Mk 6,21). Šo cilvēku vārdi vēsturē iegājuši kā tirānijas un cietsirdības sinonīmi. Evaņģēlisti Hēroda dzimšanas dienas svinēšanu saista ar Jāņa Kristītāja nāves dienu. Kristus, pēc kristiešu uzskatiem, vispirms bija debesu iemītnieks, otrais Ādams, Kungs no Debesīm, tāpēc vairāk gribējās svinēt viņa augšāmcelšanos, uzkāpšanu debesīs, Svētā Gara nosūtīšanu, nevis viņa miesīgo dzimšanu. Tādēļ arī pirmajos kristietības pastāvēšanas gados neviens īpaši neinteresējās par Kristus dzimšanas datumu. Runājot par cilvēku dzimšanas dienām, daudz svarīgāka bija kristības diena, kad cilvēks kā Dieva bērns piedzima Kristū. Par dzimšanas dienu debesīm "dies natalitiae" pirmie kristieši uzskatīja mocekļu nāves dienas. Bet 3. gadsimta sākumā vide, kur izplatījās kristīgā sludināšana, jau bija mainījusies, jo šajā laikā ievērojama daļa Baznīcas locekļu jau dzima kristietībā. Ar viņu starpniecību kristietība plaši izplatījās starp pagāniem, kam ebreju diasporas negatīvā attieksme pret dzimšanas dienu bija nesaprotama. Tajā laikā kristieši sāka svinēt Epifānijas jeb Parādīšanās svētkus, kas sevī apvienoja gan Kristus piedzimšanu, gan viņa kristīšanu Jordānas upē, Rietumos – arī Triju Ķēniņu dienu. Jo pirmie kristieši uzskatīja Kristus piedzimšanu - Dieva Vārda iemiesošanos kā parādīšanos jeb atklāšanos cilvēkiem virs zemes. Tā tas bija vismaz IV, V un pat daļēji VI gs. Palestīnā, Ēģiptē un citur Austrumos. Baznīca Armēnijā, kas šajā laikmetā atdalījās no Vispārējās Baznīcas, šo praksi ir saglabājusi līdz mūsdienām: tā svin Kristus piedzimšanu 6. janvārī un tajā nav Kunga Kristīšanas svētku. Kā kristieši nonāca pie šī datuma? Kristus tiek uzskatīts par Cilvēka Dēlu, “otro Ādamu”. Tādā veidā, ja pirmais Ādams bija cilvēces krišanas cēlonis, tad otrais kļuva par cilvēku Pestītāju, mūsu pestīšanas avotu. Tajā pašā laikā senā Baznīca nonāca pie secinājuma, ka Kristus piedzima tajā pašā dienā, kad tika radīts pirmais Ādams. Tas ir, gada pirmā mēneša sestajā dienā (jāpiezīmē, ka kristieši vairs neizmantoja ebreju mēness kalendāru, bet solāro, kur gads sākas janvārī). Pirmās ziņas par atsevišķiem Kristus dzimšanas dienas svētkiem un to svinēšanu 25. decembrī datētas IV gs. vidū. Tajā laikā pagānu romieši īpaši svinīgi atzīmēja ziemas saulgriežus, taču ne dienā, kad tie notika, bet gan tajās dienās, kad tas ikvienam kļuva redzams, decembra beigās. Svētkus par godu šiem saulgriežiem sauca par Neuzvaramās saules dzimšanas dienu (lat. Dies natalis Solis Invicti), jo, sākot ar šo dienu, ziema vairs nevar pārvarēt sauli un viss sāk doties uz pavasari. Lai novērstu kristiešus no šiem pagānu svētkiem, Baznīcas tēvi nolēma šajā dienā svinēt Kristus, nerietošās garīgās saules, piedzimšanu. Šim jauninājumam visas Austrumu Baznīcas Jeruzalemes bīskaps Kirils (vai Juvenālijs) vēstulē pāvestam Jūlijam sūdzējās par neērtībām, ko sagādā Kristus piedzimšanas un Kristīšanas svētku svinēšana vienā un tajā pašā dienā: “Nevar doties uz Betlēmi un Jordānu vienlaikus” – un lūdza izmeklēt un noteikt Kristus dzimšanas dienu; pāvests ieteica savas baznīcas praksi – Ziemassvētku svinēšanu 25. decembrī. Tādējādi IV gs. visā Baznīcā izplatījās vienīgais Kristus Dzimšanas svētku svinēšanas datums 25. decembrī. Neilgi pēc Pirmā ekumeniskā koncila (apm. 333. g.) imperators Konstantīns Betlēmē uzcēla svētnīcu, kurā zem altāra atradās Kunga Jēzus Kristus piedzimšanas ala. Imperatora māte Helēna savukārt lika uzcelt baznīcu par godu Dievmātei un sv. Jāzepam vietā, kur saskaņā ar leģendu atradās gani, kad eņģelis viņiem paziņoja par Pestītāja dzimšanu (Lk 2,8-11). Šajās svētvietās, kas atradās netālu viena no otras, sāka notikt lielas Kristus dzimšanas svinības, kuras līdz IV gs. beigām izplatījās pa visu Palestīnu. Sv. Mises svinēšanas tradīcijas Rietumu Baznīcā laika gaitā izveidojās tradīcija svinēt Sv. Misi Kristus dzimšanas svētku priekšvakarā jeb vigīlijas Misi (Missam in Vigilia). Pašā Ziemassvētku dienā, 25. decembrī, pastāv iespēja svinēt trīs dažādas Mises – naktī (Missa in nocte), rītausmā (Missam in aurora) un dienā (Missa in die), katrai no Misēm paredzēti savi teksti un Sv. Rakstu lasījumi. Viduslaikos šīs trīs Mises simboliski tika uzskatītas kā trīs Kristus dzimšanas – no Tēva pirms visiem mūžiem, no Marijas kā cilvēkam un mistiskā piedzimšana ticīgo dvēselēs. Nakts un rītausmas Sv. Mises mēdz arī saukt par eņģeļu un ganiņu misēm, balstoties uz evaņģēlija lasījumiem. Kopš 1978. gada, pēc ievēlēšanas par pāvestu Jāni Pāvilu II, Vatikānā pēc ilgāka pārtraukuma tika atsākta Ziemassvētku nakts Mises svinēšana. Šī tradīcija kristīgajā Baznīcā aizsākās jau V gs., bet kopš XVIII gs. Rietumeiropā šī tradīcija bija gandrīz jau izzudusi. Polija bija palikusi viena no retajām katoliskām valstīm, kur Ziemassvētkos turpināja svinēt nakts Mises. Pateicoties pāvestam Jānim Pāvilam II, šī tradīcija oficiāli tika atsākta Vatikānā. Arī tradīcija Svētā Pētera laukumā novietot Ziemassvētku eglīti un Betlēmīti ar lielām figūrām aizsākusies tikai 1982. gadā, pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā. Lai garā un brīžiem sarežģītā Kristus Dzimšanas svētku svinēšanas vēsture palīdz mums saprast šī notikuma dziļo jēgu, kad “Vārds ir tapis miesa un dzīvoja starp mums” (Jņ 1,14). "Nāc", Nr.129
Foto: "Mūsu Kunga piedzimšana", 13.gs. armēņu miniatūra | 
