Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Palikt sirds atvērtam nežēlīgā un sarūgtinošā pasaulē
24.01.2023 pl. 13:40

Kā mēs varam palikt atvērti jaunai pieredzei un draudzībai, kad dzīve var būt tik grūta? Atvainojiet, ka tā jāsāk, bet būsim godīgi - pasaule var būt nomācoša vieta.

Mēs to zinām. Mēs visi esam sasnieguši šo noslēpumaino pagrieziena punktu… vienu ziņu sižetu, konfliktu darbā vai vilšanos, kas mūs beidzot pārgrūž pāri mūsu robežām un liek mums neapmierinātībā atmest rokas, vienlaikus apsolot uz visiem laikiem izstāties no sabiedrības, lai kļūtu par nošķirtu viensētu.

Tās ir dienas, kad sapņojam par laimīgu kazas siera gatavošanu un pašu drēbju aušanu (tā ir grūtākā daļa) simtiem kilometru attālumā no civilizācijas (tā ir labā daļa). Tad, ja esat tāds pats kā es, dodaties uz nekustamā īpašuma sludinājumu portālu, lai izpētītu lauku īpašumus, kur jūs un jūsu izredzētie draugi - jūsu brāļu grupa - varat iekārtot veikalu un dzīvot mierīgu dzīvi bez šīs sajukušās pasaules rūpēm.

Galīgā bēgšana

Mans mīļākais eskeipisma veids ir lasīšana. Kādu dienu redzēju interneta mīmu par to, ka ir labi ik pa laikam paņemt pauzi no grāmatas un reāli pavērot, kas notiek pasaulē; tad pateikt absolūto nē šim visam un turpināt lasīt. Ideja ir vilinoša.

Es, protams, sniedzu diezgan nozīmīgu ieguldījumu pasaules nelaimēs, taču ir arī daudz gadījumu, kad šķiet, ka, lai ko es teiktu vai darītu, es nevaru sadziedēt konfliktu. Mani uztrauc doma, ka lieku citiem cilvēkiem justies līdzīgi, un esmu noraizējies par to, ka man liek tā justies. Vienkāršākais risinājums ir "atslēgties" un "aizvērties". Man ir lielas aizdomas, ka es neesmu viens, kas vēlas tā darīt. Kāpēc gan citādi mēs visi sapņojam par aizbēgšanu uz idilliskām fermām un pludmales mājiņām? Šķiet, ka tā ir unikāla cilvēku īpašība, ka mēs krītam viens otram uz nerviem un pēc tam reaģējam, izslēdzot viens otru.

Mums vienam otru vajag

Tajā pašā laikā tā ir arī unikāla cilvēku kvalitāte, ka mēs nevaram dzīvot viens bez otra. Neatkarīgi no tā, cik ļoti sabrūk sabiedrība vai ko līdz šim ir paveicis politiķis, kurš man nepatīk, vai cik neapmierināts es kļūstu ar citiem cilvēkiem, man tiešām ir jādzīvo sabiedrībā, lai attīstītos.

Cilvēki viens otram sniedz tik daudz laba. Ir pārsteidzoši redzēt, kā cilvēki rūpējas viens par otru, cik daudz labākus mēs viens otru padarām. Viena no visaizkustinošākajām manas nedēļas daļām ir pulcēšanās ar cilvēkiem, kurus mīlu svētdienas Misē.

Es negribu būt cinisks. Es negribu zaudēt savu atklāto sirsnību un vēlmi veidot attiecības. Bet kā palikt atvērtiem jaunai pieredzei un draudzībai šajā nežēlīgajā un vilšanās pilnajā pasaulē?

Varbūt tas ir perspektīvas jautājums. Jā, vienkāršākais ceļš ir aiziešana savā privātā pasaulē, taču atkāpšanās maksa ir augsta. Visi skaistākie un neaizmirstamākie mirkļi manā dzīvē ir bijuši kopā ar citiem cilvēkiem.

Pat ja mēs varam radīt viens otram sāpes un ciešanas, dāvana, ko mēs viens otram sniedzam, ir daudz lielāka. Mēs viens otram dodam iespēju būt radošam, atbalstītam un mīlētam. Neatkarīgi no tā, vai tas ir mīlēt nemīlamo, palikt neaizsargātam, kad to negribam, vai kvalitatīvi pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kuri mums patiesi patīk, dāvana ir tāda pati. Labāki vai sliktāki, mēs esam labi viens otram. Bez šīs atklātās sirsnības pret citiem cilvēkiem mūsu dvēseles nekad neatklās savu patieso potenciālu.

Svētā Pāvila jaunā brīvība

Kā reiz žēlojās slavenais vientuļnieks filozofs Sērens Kirkegors: "Es esmu sev par stipru." Ar to viņš saprot, ka viņa paša domas ir nekontrolētas un neierobežotas. Viņš ir nepaklausīgs, nedisciplinēts un pārāk egoistisks. Viņš saka, ka tajā ir sava veida sabrukums, jo, būdams noslēgts, viņam nav biedru savu nastu nešanā. Viņam nav iespējas nogludināt savas asās šķautnes. Izrādās, ka, ja mēs sasniegtu savus sapņus un mums būtu pilnīga brīvība no mijiedarbības ar citiem cilvēkiem, šī pati brīvība mūs satriektu.

Ir vērts padomāt, kā palikt maigam pret pasauli. Šī frāze “es esmu sev par stipru” man īpaši ir atmiņā šonedēļ, kad Sv. Mises laikā svinēsim svētā Pāvila konversijas svētkus (25.janvāris).

Bija cilvēks, kas bija pārāk spēcīgs sev, kurš bija noslēdzis sevi žēlastības avotam, kādu mēs jebkad pazīsim. Viņš bija kļuvis cinisks. Viņa iekšējā motivācija nav zināma, bet man ir jāiztēlojas, ka viņa bailes no romiešu vajāšanām un dzinulis palikt par pūristu reliģiskajā praksē bija virzītājfaktors tam, cik noslēgts viņš bija kļuvis. Galu galā tikai brīnumaina sastapšanās ar Dievu varēja viņu atbrīvot no slazdiem, ko viņš bija izveidojis sev.

Pēc konversijas ceļā uz Damasku viņš kļuva par jaunu cilvēku. Pēkšņi viņš kļuva par pasaules apceļotāju, kurš veidoja ciešas saites ar cilvēkiem, lai kur arī viņš dotos. Viņa sirds nenoslēdzās, neskatoties uz ārkārtējām ciešanām un netaisnību.

Šis ir piemērs jums un man. Tā mēs ieņemam savu vietu pasaulē. Lai cik nomākta vieta tā varētu būt un lai arī mēs vēlētos aizbēgt, pasaule tomēr ir skaista vieta, kas ir mūsu iesaistīšanās vērta. Bez tevis tas būtu daudz mazāk skaisti.

pr. Maikls Reniers (Michael Rennier)

Aleteia.org
Foto: Unsplash.com/Tim Marshall