Uzrunājot klātesošos Svētajā Misē, bīskaps Viktors Stulpins sacīja: "Kārtējo reizi Dieva apredzība mūs pārsteidz ar to cik trāpīgi Dieva Vārds darbojas mūsu dzīvē. Nedomāju, ka gatavojot šo mūsu tikšanos, tika meklēts datums vai diena, kurā būtu atbilstošs Evaņģēlijs. Dievs pats iedvesmoja organizatorus, lai izvēlētos dienu, bet Viņš sagatavo mums garīgo barību savā Vārdā. Ceru, ka Evaņģēlija fragments, kuru pirms brīža dzirdējām, pavadīs mūsu tikšanos un būs iedrošinājums mūsu darbam. Šīs fragments ir turpinājums tam, kas norisinājās iepriekš - divpadsmit tika sūtīti savā pirmajā misionārajā darbā. Tagad sastopamies ar apustuļiem, kuri dalās ar Jēzu tajā kā viņiem gāja, stāsta par pirmo, veiksmīgo, patstāvīgo evaņģelizācijas veikumu. Jēzus uzmanīgi noklausās apustuļu stāstījumu un tad aicina mācekļus atpūsties, lai gan vēl daudz cilvēku nāca pie viņiem ar savām vajadzībām. Lai varētu izpildīt Jēzus pamudinājumu, viņiem visiem nācās ar laivu pārcelties uz nomaļu vietu. Tomēr cilvēki to pamanīja un sekoja līdzi. Arī nomaļajā vietā sanāk tik daudz garīgi izsalkušu cilvēku, ka Jēzus iežēlojas par viņiem. Viņš turpina mācīt un sagatavot tam, kas sekos vēlāk - maizes pavairošanai. Taču, kā rāda nākamā notikuma noslēgums - pēc maizes pavairošanas (Mk. 6, 52) gan mācekļu, gan tautas sirdis palika nocietinātas un viņi nesaprata notikumu dziļāko nozīmi. Tas ir šī fragmenta konteksts, kas var palīdzēt mums to labāk saprast saistībā ar mūsu tikšanos, kad vēlamies pieskarties aicinājumu tēmai un ko mēs varam darīt aicinājumu labā. Mēs katrs savā vietā un laikā esam piedzīvojuši šo mācekļu prieku par to, kad ir izdevies kāds lielāks vai mazāks evaņģelizācijas pasākums, vai kāda laba un auglīga garīga saruna ar mūsu paziņām, draudzes, kopienas locekļiem. Par to vienmēr vajadzētu dalīties ar Kungu līdzīgi kā apustuļi. Viņš uzmanīgi klausīsies, būs iejūtīgs pret mums. Viņš arī pamudinās meklēt atpūtu, un šī atpūta, iespējams, nebūs kāda konkrēta vieta. Lai arī Evaņģēlija fragmentā mācekļi dodas ar laivu uz nomaļu vietu, taču tomēr kopā ar Jēzu. Tas nozīmē, ka atpūta ir kopā ar konkrētu personu un lai atpūta būtu patiesa, tā ir atgriešanās pie avota - iespēja būt Jēzus tuvumā, prieks par viņa klātbūtni, ieklausīšanās Viņā un līdzdalība Viņa plānos. Pie Jēzus un ar Jēzu māceklis atgūst spēku, lai pēc tam atkal kalpotu citiem. Daudzkārt grūti ir ar atpūtu, jo cilvēki aizvien meklē, vēlas būt Jēzus un viņa mācekļu tuvumā, tādēļ dažkārt atpūta būs arī tas, ka jāļauj citiem atpūsties. To parāda Jēzus, kad Viņš kā Labais Gans arī nomaļajā vietā, iežēlojies par cilvēkiem, turpina viņus mācīt. Tādā veidā Viņš mums norādu uz to pēc kā atpazīt labo ganu. Vispirms gans ir tas, kurš nemitīgi tur rūpi par ganāmpulku. Viņš ir atbildīgs par to. Uz viņa gulstas atbildība, lai ganāmpulks nonāktu drošās ganībās un atpūtas vietā. Viņam tur jāaizved ganāmpulks, jābūt nomodā pār to un jāsargā no briesmām. Otra būtiska pazīme ir pareizā virziena zināšana. Ganam labi jāzina ceļš, kas ved uz drošību, uz atpūtu. Ne jau ganāmpulks ved ganu, bet gans ir tas kurš parāda virzienu un rūpējas par visiem. Tas viss parāda, ka aicinājums uz garīgo kārtu ir kļuvis prasīgāks nekā jebkad agrāk. Daudzos gadījumos tas vairs nav pievilcīgs jauniešiem. Tāpat garīgā kārta vairs nav priviliģēts sociālais stāvoklis un prasa noteiktu upuri un uzupurēšanos, pat sava veida marginalizācijas pieredzi. Tikmēr slavenību kultūrā audzinātie jaunieši nevēlas tikt atstumti no sabiedriskā foruma. Domāju, ka šie faktori lielā mērā būtiski ietekmē motivācijas trūkumu jaunos cilvēkos attiecībā uz garīgo aicinājumu. Droši vien aicinājumu krasi sarūkošā problēma ir izskaidrojama ar demogrāfijas problēmām, ģimenes vērtību problēmu. Aicinājuma atklāšana un nobriešana notiek ģimenē. Tikmēr mēs saskaramies ar milzīgu uzbrukumu ģimenes identitātei, vērtībām, kas ir saistītas ar ģimenes dzīvi, kas nozīmē, ka jaunieši ļoti bieži nav iesakņojušies ģimenē, viņi neatrod tur dziļu garīgo dzīvi. Šķiet, daudzi mūsdienu jaunieši domā, ka ne tikai priesteriskā vai konsekrētā dzīve ar savām prasībām, bet pat laulības dzīve ir tik grūta, ka to ir gandrīz neiespējami realizēt. Tas ir pamatā tam, ka ir grūtības pieņemt galīgo lēmumu, tas ir, ka ordinācija, svētsolījumi vai laulības solījumi ir lēmumi, kas ir spēkā līdz nāvei un kurus nevar atsaukt. Aicinājumu samazināšanos ietekmējuši arī mediju publiskotie skandāli Baznīcas iekšienē. Šāda veida piemēri tiek izmantoti vispārinājuma veidā, it kā tas skar pilnīgi visu garīdznieku grupu, kuras starpā ir daudz godīgu, patiesi Dievam veltītu cilvēku, kas strādā visas Baznīcas kopienas labā. Tas viss parādā, ka jaunu cilvēku sirdis aizvien vēl ir nocietinātas un nocietinās, kā pēc maizes pavairošanas brīnuma. Tomēr tas nemazināja Jēzus dedzību, lai mācītu cilvēkus, lai pievilktu viņus pie sevis. Tas var būt pamudinājums un iedrošinājums arī mums, kad piedzīvojam kādu grūtu situāciju. Nepadoties, bet aizvien kā Jēzus meklēja tuvumu ar Tēvu kalnā, vientuļā vietā, kā mācekļi atpūtās pie Jēzus klātbūtnē, lai mēs nezaudētu garu, bet meklētu aizvien kā varam realizēt savu aicinājumu un pievilkt pie Kristus jaunus cilvēkus. Mūsu sirdī nemitīgi jābūt tādām ilgām un Kungs dos savu svētību mūsu kalpošanai. Lūgsim, lai arī mūsu šīsdienas tikšanās ir Kunga svētīta un ar tiem augļiem, kas ir Kunga plānā. Amen." Katedrāle.lv | 
