Kas ir un kas nav bibliodrāma? Tā nav tradicionāla Svēto Rakstu stāstu izspēlēšana, lai gan var šķist, ka nosaukums par to liecina. Tā arī nav šo tekstu interpretācija modernā kontekstā. Ir nepieciešams, lai bibliodrāmas dalībnieki pret Svēto Rakstu tekstu izturētos ar cieņu. Tā ir visas personas – prāta, ķermeņa un dvēseles – iesaistīšanās Bībeles fragmentu iepazīšanā tādos veidos, kas dziļi ieved to nozīmē, iespaidā un mijiedarbībā ar mūsu dzīvi gan kā indivīdus, gan kā kopienas locekļus. To var saukt par “Bībeles lasīšanu ar visu ķermeni”. Nav konkrēti noteiktas formas, kā bibliodrāmas nodarbībai būtu jānotiek. Var tikt izmantotas dažādas radošas aktivitātes: kāds vairāk iesaistīs kustību elementus, cits – drāmas improvizāciju vai dažādu formu apvienošanu. Tāpat ir iespējams nodrošināt koncentrēšanos uz paša teksta izpratni vai dzīves pieredzi, ar kuru šis teksts saistās. Lai gan bibliodrāma nav terapija, tai ir daudz terapeitisku īpašību. Bibliodrāmas pamatelementi Katru bibliodrāmu veido trīs pamatelementi. Pirmais ir darbs ar ķermeni, palīdzot cilvēkam fokusēties uz visu personu, ne tikai prātu. Otrs elements ir spēle, kurā iespējama vislielākā dažādība pieejā, un tā ir ļoti nopietns izziņas process. Spēle ar Bībeles tekstu vai tā personāžiem var šķist necienīga, tomēr tā ir būtiska ne tikai bibliodrāmai, bet arī mūsu, cilvēku, dzīvei un izaugsmei. Cieņa pret “rotaļīgumu” citos cilvēkos vienmēr ir svarīga vingrinājuma daļa, ko var veikt ar dažādām pieejām: dramatiskām, mākslinieciskām, poētiskām vai jebkādām citām, kas ir piemērotas. Trešais bibliodrāmas elements – dalīšanās, kura notiek gan individuāli, gan grupās. Tā ir dalīšanās piedzīvotajā, pārdomas par to, kā esam jutušies, ko esam mācījušies, kā tas palīdzējis ieraudzīt kaut ko ar svaigu skatienu, un jebko citu, kas ir svarīgs šajā bibliodrāmas dimensijā. Tas nav tikai ieguvums katram individuāli, bet arī visai grupai, kas ir svarīgi. Pārfrāzējot apustuli Pāvilu, mēs visi esam ķermeņa locekļi un tajā pašā laikā arī atsevišķas tā daļas, kuras veicina visa ķermeņa labklājību. Protams, konfidencialitāte grupā ir priekšnoteikums, kas visiem dalībniekiem jārespektē. 
Intervija ar bibliodrāmas semināru vadītāju Vilhelmīnu Raubaiti-Miķelonieni no Lietuvas Kā notika jūsu sastapšanās ar bibliodrāmu? Mūsdienās ir svarīgi saprast, kas mēs esam, kam ticam un kurp ejam. Kāda ir mana kristieša identitāte. Dievs mani ir aicinājis strādāt savā “vīna dārzā”, un ir svarīgi, lai es darītu to, ko prasa Saimnieks. Tāpēc man ir ļoti svarīgi dzirdēt un saprast, ko Viņš man saka gan caur Svētajiem Rakstiem, gan cilvēkiem. Studiju gados ar draugiem sākām lūgties “Lectio Divina” (no latīņu val. “dievišķā lasīšana”) un to turpinājām gandrīz 16 gadus. Tikāmies katru otrdienu, lai lasītu svētdienas lasījumus un evaņģēliju. Mūsu draudzība caur Svēto Rakstu lasīšanu un lūgšanu pārvērtās par patiesu draudzību “kā laimē, tā nelaimē”. Šo gadu laikā es iemīlējos Dieva Vārdā, lasītie teksti man kļuva ļoti tuvi. Ar bibliodrāmu iepazinos 2008. gadā, kad strādāju katoļu pieaugušo izglītības institūtā “Dzīve un ticība”, kas balstīts sv. Ignācija no Lojolas garīgumā. Jezuīti man piedāvāja piedalīties starptautiskā projektā “Kā apvienot bibliodrāmu un Ignācija garīgos vingrinājumus”, tā bija mana pirmā sastapšanās ar bibliodrāmu. Kā turpinājās jūsu “draudzība”? Bibliodrāma mani “noķēra”, jo Svēto Rakstu teksti, lasot grupā, atklājas pavisam citās krāsās, aizkustina sirdi, vada un māca. Tur sākas dziļāka saruna ar Dievu, kurā mācos ieklausīties Viņā ar visu ķermeni un dvēseli. Daži no lasītajiem fragmentiem tik dziļi ir iespiedušies manā sirdī, ka kļuvuši dzīvi un joprojām sniedz mierinājumu un gudrību, kā arī stiprina manu ticību. Kā saka tēvs Rudi Polls, bibliodrāma man kļuva par “Lectio Divina uz skatuves”. Man tā ir lūgšana. 2011. gadā pabeidzu bibliodrāmas studijas (Heidemarie Langer, Vācijā) un kļuvu par Eiropas bibliodrāmas asociācijas locekli. Vadu nedēļas nogales rekolekcijas, sv. Ignācija garīgos vingrinājumus ar bibliodrāmas elementiem, radošus seminārus, veidoju audzināšanas programmas. Par šīm tēmām arī vadu seminārus jau vairāk nekā 20 gadu, tā bibliodrāma ir kļuvusi par daļu no mana darba. Kāda ir jūsu pieredze, vadot bibliodrāmas seminārus Lietuvā? Gribu dalīties ar to, ka nav viegli Lietuvā savākt pilnu cilvēku grupu šādam semināram, bet mana pieredze bija atšķirīga Covid-19 pandēmijas laikā, kad piedāvāju reģistrēties tiešsaistes semināram. Esmu ļoti priecīga par šo pieredzi. Tās bija 4–6 tikšanās reizes pirms Kristus dzimšanas svētkiem. Kāda dalībniece par piedzīvoto izteicās: “Es bibliodrāmā piedalījos pirmo reizi un man nav ar ko to salīdzināt. Lielākā dāvana man bija dalīšanās personīgajā pieredzē – tas lika domāt par to, cik mēs uz šīs zemes esam trausli. Lai gan tikāmies tikai piecas reizes, es izjutu lielu kopību un tuvību ar pārējiem dalībniekiem, esmu pateicīga par viņu atvērtajām sirdīm, daloties tik dziļā pieredzē.” Kāda cita dalībniece, kura piedalījās tikai četrās bibliodrāmas sesijās, raksta: “Es jūtu, kā šī metode (ja tā to var saukt) ietekmē manas dzīves kvalitāti. Vispirms tā rada īpašu kopienas izjūtu ar pārējiem dalībniekiem. Tā ir tik stipra, ka grūti to salīdzināt ar kādu citu sociālās komunikācijas formu. Es saprotu, ka esam saistīti ne tikai caur tēmu, bet arī caur Svētajiem Rakstiem un Svēto Garu. Otru stipru iespaidu uz mani atstāja “atdzīvinātie” Bībeles stāsti, kas atrada savu vietu manā ikdienā. Bet varbūt es atradu savu vietu šajos stāstos?” Kādu bagātību jūs personīgi esat saņēmusi, vadot šos seminārus? Jau daudzus gadus esmu saistīta ar bibliodrāmu, bet katru reizi esmu pārsteigta par to, kā Dievs pieskaras katram personīgi un kādu vēsti katrs saņem, kā tiek veidota dziļāka saikne. Svētie Raksti ir rakstīti mums, konkrētiem vīriešiem un sievietēm, kas dzīvojam mūsdienās, vienalga, kurā valstī. Katrs bibliodrāmas vadītājs vai dalībnieks var teikt, ka ir piedzīvojis brīdi, kad daudzkārt dzirdētā Rakstu vieta viņu uzrunā no jauna. Pēkšņi pamanām vārdu vai situāciju, kam nekad iepriekš nebijām pievērsuši uzmanību, jo tas notiek šeit un tagad ar mums. 2014. gadā Ālandu salās piedalījos bibliodrāmas konferencē, kurā, vadot semināru, mani pārņēma pēkšņa Vissvētākās Trīsvienības izpratne, ko joprojām nēsāju savā sirdī kā lielu dāvanu. Materiālu sagatavoja Ieva Liede
"Nāc", Nr.130 - Bibliodrāmas retrīts-seminārs Liepājā notiks 25. martā no 10.00 līdz 17.00. Vairāk lasi "Pasākumi".
| 
