Dārgie brāļi un māsas! Kunga pārveidošanās epizodes atainojums Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā ir līdzīgs. Šajā notikumā redzam Kunga reakciju uz mācekļu izrādīto neizpratni attiecībā uz Viņu. Īsi pirms tam bija radušās nopietnas domstarpības starp Mācītāju un Sīmani Pēteri, kurš, apliecinājis ticību Jēzum kā Kristum un Dieva Dēlam, noraidīja Viņa vēstījumu par ciešanām un krusta nāvi. Jēzus viņam stingri aizrādīja: “Atkāpies no Manis, sātan! Tu esi man par apgrēcību, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs” (Mt 16, 23), bet “pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu, tā brāli Jāni un uzveda viņus savrup augstā kalnā” (Mt 17, 1). Evaņģēlija fragments par pārveidošanos tiek pasludināts ik gadus Lielā gavēņa otrajā svētdienā. Tik tiešām šajā liturģiskajā laikā Kungs mūs paņem sev līdzi un aizved savrup. Pat ja mūsu ikdienas pienākumi prasa palikt ierastajā vidē, nereti pieredzot vienveidīgu un dažkārt garlaicīgu ikdienas rutīnu, Gavēņa laikā esam aicināti kopā ar Jēzu “kāpt augstā kalnā”, lai kopā ar Dieva svēto tautu gūtu īpašu askēzes pieredzi. Lielā gavēņa askēze vienmēr ir žēlastības rosināta apņemšanās pārvarēt mūsu ticības trūkumu un pretestību, lai sekotu Jēzum krusta ceļā. Tāda pati, kāda bija vajadzīga Pēterim un citiem mācekļiem. Lai dziļāk iepazītu savu Mācītāju, lai pilnīgāk izprastu un pieņemtu dievišķās pestīšanas noslēpumu, kas īstenojas pilnīgā sevis dāvāšanā mīlestības dēļ, mums jāatbrīvojas no viduvējības un tukšībām un jāļauj, lai Viņš mūs vada savrup un augšup. Ir jādodas ceļā, kas ved augšup, kas prasa piepūli, pašaizliedzību un koncentrēšanos, gluži tāpat kā kalnu pārgājiens. Šīs prasības ir svarīgas arī sinodālajā ceļā, ko mēs kā Baznīca esam apņēmušies veikt. Būtu labi pārdomāt šo saikni, kas pastāv starp gavēņa askēzi un sinodālo pieredzi. Uz “rekolekcijām” Tabora kalnā Jēzus paņem sev līdzi trīs mācekļus, kuri ir izraudzīti kļūt par lieciniekiem īpašam notikumam. Viņš vēlas, lai šī žēlastības pieredze būtu nevis individuāla, bet kopīga, tāpat kā visa mūsu ticības dzīve. Jēzum taču sekojam kopā. Un kopā, kā svētceļojošā Baznīca, izdzīvojam liturģisko gadu, tostarp arī Lielo gavēni, ejot kopā ar tiem, kurus Kungs ir licis mums līdzās kā ceļabiedrus. Līdzīgi kā Jēzus un mācekļu uzkāpšanas gadījumā Tabora kalnā, varam teikt, ka arī mūsu gavēņa ceļojums ir “sinodāls”, jo to īstenojam kopā, mērojot vienu un to pašu ceļu kā viena Mācītāja sekotāji. Mēs arī zinām, ka Viņš pats ir Ceļš, un tādēļ gan liturģiskajā, gan sinodālajā ceļā Baznīca nedara neko citu, kā arvien dziļāk un pilnīgāk iegremdējas Kristus Pestītāja noslēpumā. Tā mēs nonākam līdz kulminācijas brīdim. Evaņģēlijs stāsta, ka Jēzus “tika apskaidrots viņu priekšā. Un Viņa seja mirdzēja kā saule, bet Viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs” (Mt 17, 2). Šī ir “virsotne”, ceļojuma mērķis. Noslēdzoties augšupceļam, stāvot kopā ar Jēzu augstajā kalnā, trim mācekļiem tiek dāvāta žēlastība redzēt Viņu visā godībā, mirdzošu pārdabiskā gaismā, kas nenāk no ārpuses, bet izstaro no paša Kunga. Šīs vīzijas dievišķais skaistums bija nesalīdzināmi lielāks nekā visas pūles, kuras mācekļiem bija jāiegulda, lai uzkāptu kalnā. Jebkurā sarežģītā kalnu pārgājienā, dodoties augšup, acis nedrīkst novērst no ceļa, bet ainava, kas paveras ceļa noslēgumā, ir tik brīnišķīga, ka pārsteidz un sniedz gandarījumu. Arī sinodālais process bieži vien šķiet grūts, un reizēm varam zaudēt drosmi. Taču beigās neapšaubāmi mūs sagaida kaut kas brīnišķīgs un pārsteidzošs, kas palīdzēs labāk izprast Dieva gribu un mūsu misiju, kalpojot Viņa Valstībai. Mācekļu pieredze Tabora kalnā tiek vēl vairāk bagātināta, kad līdzās pārveidotajam Jēzum parādās Mozus un Elija, kas attiecīgi pārstāv Bauslību un Praviešus (sal. Mt 17, 3). Kristus novitāte ir Vecās Derības un apsolījumu piepildījums; tā nav atdalāma no Dieva attiecību vēstures ar savu tautu un atklāj tās dziļo nozīmi. Tāpat arī sinodālais ceļš ir iesakņots Baznīcas tradīcijā un vienlaikus atvērts jaunajam. Tradīcija ir iedvesmas avots jaunu ceļu meklējumiem, izvairoties no tādiem savstarpēji pretējiem kārdinājumiem kā stagnācijas un improvizētas eksperimentēšanas. Līdzīgi kā Lielā gavēņa askēzes ceļa, tā arī sinodālā ceļa mērķis ir gan personīgā, gan Baznīcas pārveidošanās. Abos gadījumos šīs pārveidošanās paraugs ir Jēzus, un tā notiek, pateicoties Viņa pashālā noslēpuma žēlastībai. Lai šī pārveidošanās šogad īstenotos mūsos, es vēlētos piedāvāt divus “ceļus”, pa kuriem iet, lai kopā ar Jēzu dotos augšup un kopā ar Viņu sasniegtu mērķi. Pirmais ceļš attiecas uz pavēli, ko Dievs Tēvs dod mācekļiem Tabora kalnā, kad tie kontemplē pārveidoto Jēzu. Balss no mākoņa saka: “Klausiet Viņu!” (Mt 17, 5) Tātad pirmā norāde ir ļoti skaidra: klausiet Jēzu. Lielais gavēnis ir žēlastības laiks tādā mērā, kādā mēs klausāmies Viņā, kurš mūs uzrunā. Un kā Viņš mūs uzrunā? Vispirms Dieva Vārdā, ko Baznīca piedāvā liturģijā: neļausim tam nokrist tukšumā. Ja nevaram vienmēr piedalīties Misē, lasīsim Bībeles lasījumus ik dienas, tostarp internetā. Kungs mūs uzrunā ne tikai Svētajos Rakstos, bet arī mūsu brāļos un māsās, īpaši to cilvēku sejās un stāstos, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Taču es gribētu minēt vēl kādu aspektu, kas ir ļoti svarīgs sinodālajā procesā: klausīšanās Kristū notiek arī, ieklausoties mūsu brāļos un māsās Baznīcā, šī savstarpējā ieklausīšanās dažos etapos ir galvenais mērķis, bet vienmēr ir būtiska sinodālās Baznīcas metodē un stilā. Izdzirdot Tēva balsi, “mācekļi krita uz sava vaiga ļoti pārbijušies. Bet Jēzus pietuvojās, pieskārās tiem un sacīja: Celieties un nebīstieties! Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu” (Mt 17, 6–8). Lūk, otrā norāde šim gavēnim: nevajag meklēt patvērumu reliģiozitātē, kas balstās uz ārkārtējiem notikumiem, iespaidīgiem pārdzīvojumiem, baidoties sastapties ar realitāti, ar tās ikdienas cīņām, grūtībām un pretrunām. Gaisma, ko Jēzus rāda mācekļiem, ir Lieldienu godības priekšnojauta, un uz to ir jātiecas, sekojot “vienīgi Viņam”. Gavēnis ir vērsts uz Lieldienām: “rekolekcijas” nav pašmērķis, bet tās mūs sagatavo izdzīvot ciešanas un krustu ar ticību, cerību un mīlestību, lai sasniegtu augšāmcelšanos. Pat sinodālais ceļš lai mūs nemaldina, ka esam jau nonākuši galā, kad Dievs mums dāvā žēlastību dažkārt pieredzēt spēcīgu kopību . Arī tur Kungs mums atkārto: “Celieties un nebīstieties!" Tad nu nokāpsim lejā, līdzenumā, un lai piedzīvotā žēlastība palīdz mums būt sinodalitātes veicinātājiem mūsu kopienu ikdienas dzīvē! Dārgie brāļi un māsas, lai Svētais Gars šajā gavēnī vada mūs augšupceļā kopā ar Jēzu, lai mēs piedzīvotu Viņa dievišķo spozmi un, stiprināti ticībā, turpinātu savu ceļojumu kopā ar Viņu, kas ir Viņa tautas godsun gaisma pagāniem. Romā, Laterānā, pie Svētā Jāņa, 2023. gada 25. janvārī, svētā apustuļa Pāvila atgriešanās svētkos. FRANCISKS Vaticannews.va
Foto: Mozaīka Apskaidrošanās bazilikā Izraēlā/Itamar Grinberg |
