Savukārt kolosiešiem – ticīgajiem no pagānu un jūdu vidus – šis pats apustulis sūtīja mierinājuma vārdus: “Lai neviens jūs netiesā ēdiena vai dzēriena dēļ, vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu” (Kol 2,16), viņš mudinot jaunkristiešus koncentrēties uz Kristus godību, nevis Mozus priekšrakstu pildīšanu, kā arī nesekot maldu mācībām par eņģeļu un mirušo garu vidutājību pestīšanas iegūšanai. Pārprastas kristīgās tradīcijas Viena manas mammas māsa, būdama pareizticīgā, ieprecējās katoļu ģimenē un konvertējās katoļticībā. Visas dzīves garumā viņa godināja Dievu saskaņā ar Romas katoļu Baznīcas tradīcijām, šajā ticībā kristīja un audzināja savus bērnus, bet gandarīšanas garā pacieta kopdzīvi ar savu vīru alkoholiķi. Liels bija mans pārsteigums situācijā, kad mazbērni, uzzinot par vecmāmiņas nāvi, nosprieda, ka tajā vainojams katoļu priesteris, kurš ieradās ar pastaro svaidīšanu, kā jau tas ir pieņemts uz nāves gultas esošajiem katoļticīgajiem. Pārsteigumu pastiprināja nelaiķes meitas lēmums atteikties no kristīgajām bērēm katoļu priestera vadībā par labu laicīgajam izvadītājam, to argumentējot ar mātes it kā gavēņa neievērošanu, tādēļ, viņasprāt, grēks būtu māti izvadīt saskaņā ar kristīgajām tradīcijām. Tieši uz šāda veida dzīves situācijām attiecas raksta sākumā piesauktie Svēto Rakstu fragmenti. Diemžēl ne vien Kristus apustuļi un mācekļi saskārās ar pārpratumiem ticības vai garīgās dzīves jautājumu izpratnē, bet arī mūsdienās ticīgie mēdz pievērsties “neēšanas un nedzeršanas” jautājumiem vien un padarīt tos par izšķirošiem ticības lietās, pilnīgā novārtā atstājot tuvākmīlestības darbus, kas ļauj piedzīvot prieku Svētajā Garā – Dieva valstības nojausmu. Iespēja žēlsirdības darbiem Pelnu trešdienā iesākam Lielā gavēņa laiku, proti, sagatavošanos Lieldienu svētkiem – mūsu Kunga pēdējo vakariņu, ciešanu un nāves dienas, Augšāmcelšanās svētku svinēšanai. Kaut gan saskaņā ar Romas katoļu Baznīcas kanoniskajām tiesībām un Latvijas katoļu Bīskapu konferences lēmumu, sākot ar 14. dzīves gadu katoļticīgos saista atturēšanās no gaļas ēdieniem piektdienās visa gada garumā, bet Pelnu trešdienā un Lielajā piektdienā 18–60 gadus veci ticīgie drīkst ēst līdz sātam vienu reizi vien, tomēr visi esam mudināti uz mīlestību apliecinošajiem jeb žēlsirdības darbiem, dedzīgāku lūgšanu un pašaizliedzību. Jebkuras Lielā gavēņa garīgās prakses mērķis ir sekmēt mūsu atraisīšanos no patmīlības un pieaugšanu pašaizliedzīgā, upurgatavā mīlestībā pēc Jēzus Kristus piemēra. Lielā gavēņa pirmajā dienā lasām evaņģēlija fragmentu no slavenās Jēzus “Kalna mācības” (sal. Mt 5,1–7,29), kurā Viņš mudina mūs ne vien ievērot Dieva likumu, nedarot neko ļaunu, bet arī nepalaist garām nevienu iespēju darīt labu. Tieši tāpēc Kristus mācekļu taisnīgums ir lielāks par Rakstu mācītāju un farizeju taisnīgumu (sal. Mt 5,20). Savukārt viena no taisnīga cilvēka pamatpazīmēm saskaņā ar Svētajiem Rakstiem ir Dieva atzīšana par savu Radītāju un cilvēka atzīšana par Viņa radību. Būt par Jēzus taisnīgo mācekli nozīmē atzīt Viņu kā patiesu cilvēku un patiesu Dievu, jo vairāk, saskatīt Viņu katrā cilvēkā un tieši tādēļ nepalaist garām iespēju darīt labu. “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši,” (Mt 25,40) pārliecina Kristus. Labu darbu darīšana nav pašmērķis. Kristus pamudinājumā nemitēties darīt labu ir saskatāms mīlestības apliecinājums. Baušļu ievērošana gan sekmē izvairīšanos no visa, kas nav savienojams ar mīlestību, toties dzīve “Kalna mācības” garā novērš visu, kas, pat nenostājoties pret mīlestību, tomēr var kavēt tās attīstību (sal. KBK 1973). Gavēnis kā prieka iemesls Pelnu trešdienai izvēlētajā evaņģēlija fragmentā Jēzus nekritizē Dieva izvēlētās tautas reliģiskās prakses, proti, žēlsirdības darbus, lūgšanu un gavēni, bet gan to praktizēšanas veidu un savtīgus nolūkus, pēc kādiem vadījās pat reliģiski izglītotie un par dievbijības paraugu uzskatāmie Rakstu zinātāji un farizeji. Jēzus skaidro, ka reliģisko prasību ievērošanai ar mērķi iegūt cilvēku cieņu un uzslavas piemīt vien iznīkstoša vērtība, toties, ja to dara mīlestībā uz Dievu un tuvāko, tad var iegūt mūžīgo gara augli – dzīvi debesu Tēva mājās. Tieši tādēļ Jēzus saka mācekļiem: “Sargieties, ka jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jums nebūs algas pie jūsu Tēva, kas ir Debesīs.” Žēlsirdības darbi jeb palīdzība trūkumā nonākušajiem ebreju tautā tika uzskatīta par mīlestības izpausmi pret trūkumcietējiem. Jēzus laikos bija pieņemts publiskot to labdaru vārdus, kas ziedoja iespaidīgākas dāvanas, paziņojot to sinagogā vai uz ielām. Sakot “neliec savā priekšā pūst tauri”, Jēzus neiebilst pret žēlsirdības darbiem, bet gan iesaka paturēt to noslēpumā cilvēku priekšā: “Kad tu dosi nabagiem dāvanas, tava kreisā roka lai nezina, ko dara labā, lai tava nabagdāvana paliktu noslēpumā. Bet tavs Tēvs, kas redz arī noslēpumus, tev atlīdzinās.” Līdzīgi notika ar lūgšanu skaitīšanu svētnīcā obligāto un brīvprātīgo upuru salikšanas laikā. Lūgšanas notika ne vien sinagogās, bet arī uz ielām, kad pienāca attiecīga lūgšanas stunda. Lūgšanu skaitīšana publiskā vietā mēdza pārtapt par savstarpējo izrādīšanos, īpaši to vidū, kuri spēja lūgties no galvas garas lūgšanas. Jēzus neiebilda pret lūgšanu, Viņš mudināja savus mācekļus vērsties pie debesu Tēva bez izrādīšanās: “Ieej savā istabā un, aizslēdzis durvis, lūdz savu Tēvu, kas ir slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz arī noslēpumus, tev atlīdzinās.” Gavēni jeb miesas mērdēšanu Jēzus saista ar patieso atgriešanos pie debesu Tēva un saskata tajā prieka iemeslu, jo atgriešanās izraisa debesu iemītnieku gaviles. “Priecājieties man līdzi, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi... debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas...” (Lk 15,6–7) Jēzus mudina: “Kad jūs gavējat, neesiet saīguši kā liekuļi (..) Bet tu, kad gavē, iesvaidi savu galvu un nomazgā savu seju, lai tu parādītos kā gavētājs ne cilvēku, bet gan sava Tēva priekšā,” līdz ar to miesas mērdēšana kļūst par svinīgu un priecīgu iniciatīvu. Vienlaicīgi atgriešanās ir personīga rakstura notikums, kas norisinās starp konkrētu cilvēku un Dievu, tādēļ sevis mērdēšana ir paturama noslēpumā. Dievs atlīdzinās šo garīgo piepūli, par kuru zina tikai Viņš un gavētājs. Gavēnis – mīlestības apliecinājums Radītājam Jēzus ieteikumi garīgās dzīves izkopšanā ir aktuāli katram no mums, kas saņemam pelnus sev uz galvas un dzirdam pamudinājumu uz atgriešanos: “Nožēlo grēkus un tici Evaņģēlijam!” vai arī “Atceries, cilvēk, ka esi puteklis un par putekļiem pārvērtīsies!” Tie sasaucas ar pravieša Joēla atgādinājumu mums, ka Dievs ir laipns un žēlsirdīgs, lēnprātīgs un ļoti žēlīgs, ir mums labvēlīgs, redzot mūsu siržu postu. Tieši tādēļ Jēzus, turpinot pravieša sacīto, aicina mūs gavēnī ieskatīties savās sirdīs, nevis formāli izpildīt nožēlas un gandarīšanas rituālus. Satriektu un pazemotu sirdi Dievs nenicinās – ne jau tādēļ Viņš ir nācis pasaulē – tieši otrādi, Viņš pasargās no nocietināšanās, stiprinot un iepriecinot ar savu Vārdu, savu svēto Miesu un Asinīm. Lai attīrītu mūsu sirdis no grēka un atjaunotu mūsos pestīšanas prieku, Jēzus atdot savu dzīvību – Miesu un Asinis, bet vienlaicīgi dāvā mums tās kā garīgo stiprinājumu un mūžīgās dzīves apsolījumu, kuru varam saklausīt arī Jēzus trīskārt atkārtotajā: “Tavs Tēvs, kas redz arī noslēpumus, tev atlīdzinās.” Dārgie brāļi un māsas Kristū, lai katrs žēlsirdības darbs, lūgšana un gavēnis kļūst par ticības un mīlestības apliecinājumu mūsu Radītājam, Pestītājam un Svētdarītājam. Apustulis Pāvils ieliek Jēzus lūpās iedrošinājuma vārdus mums: “Labvēlīgā laikā es uzklausīju tevi un tev palīdzēju pestīšanas dienā” (2Kor 6, 1–2). Gavēņa laiks ir kārtējā mums dotā iespēja piedzīvot to, ka Dievs ir laipns un žēlsirdīgs, lēnprātīgs un ļoti žēlīgs, ir mums labvēlīgs, redzot mūsu siržu postu. Sauksim, lai Viņš veido mūsu sirdis pēc savas sirds! Laikraksts "Nāc", Nr.130 |
