Francisks atgādināja, ka pirmais koncils Baznīcas vēsturē tika sasaukts Jeruzalemē, lai aplūkotu kādu ar evaņģelizāciju saistītu jautājumu, proti, jautājumu par Labās vēsts sludināšanu tiem, kas nebija ebreji. Pirms 60 gadiem Vatikāna II koncils stādīja priekšā Baznīcu kā Dieva tautu, kas svētceļo šajā pasaulē un ir pēc savas dabas misionāra. Pāvests norādīja, ka pirmo un pēdējo koncilu savieno “tilts, kura arhitekts ir Svētais Gars”. Katehēzes turpinājumā viņš aicināja ieklausīties Vatikāna II koncila mācībā, lai atklātu, ka “evaņģelizācija vienmēr ir ekleziāls kalpojums”. Tā nekad nenotiek vienatnē, izolēti, individuāli. “Evaņģelizācija vienmēr notiek in ecclesia, tas ir, kopienā, pie tam, nenodarbojoties ar prozelītismu, jo tā nav evaņģelizācija”, viņš piebilda. Evaņģelizētājs vienmēr nodot tālāk to, ko pats ir saņēmis – turpināja pāvests. Mēs saņemam ticību un mēs nododam to tālāk. Šis Evaņģēlija tālāknodošanas ekleziālais dinamisms ir saistošs un nodrošina to, ka kristīgās vēsts sludināšana ir autentiska. Apustulis Pāvils galatiešiem raksta: “Bet ja arī mēs vai eņģelis no debesīm sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko mēs jums pasludinājām, lai tas top nolādēts” (Gal 1, 8). Francisks turklāt norādīja, ka “evaņģelizācijas ekleziālā dimensija ir apustuliskās dedzības pārbaudes kritērijs”, jo pastāv kārdinājums darboties “vienatnē”, iet “pseido-ekleziālos ceļus, kas ir vieglāki”, pieņemt “skaitļu un statistiku pasaulīgo loģiku”, balstīties “uz savu ideju, programmu, struktūru spēka” vai izmantot “ietekmīgas attiecības”. Pāvests uzsvēra, ka tā nav labi un ka galvenais ir spēks, ko dod Svētais Gars, lai varētu sludināt Jēzu Kristu, lai varētu sludināt Evaņģēliju. Visam pārējam ir sekundāra nozīme. Turpinājumā Francisks aicināja pievērsties dažiem Vatikāna II koncila tekstiem, piemēram, Dekrētam par Baznīcas misionāro darbību Ad Gentes. Vispirms šis dokuments Ad Gentes aicina uzlūkot Dieva Tēva mīlestību kā avotu, kas “mūs savā neizmērojamajā un žēlsirdīgajā labestībā brīvi radīja un turklāt savā žēlsirdībā aicināja uz līdzdalību Viņa dzīvē un godībā. Tēvs dāsni izlēja un nemitīgi izlej savu dievišķo labestību, lai Viņš, kas ir visu radījis, beidzot kļūtu ‘visā viss’ (1Kor 15, 28), tādējādi paaugstinot savu godību un dāvājot mums svētlaimi”. Pāvests paskaidroja, ka šis fragments ir ļoti svarīgs, jo tajā tiek pateikts, ka katrs cilvēks ir Tēva mīlestības adresāts. “Dieva mīlestības adresāts nav kāda atsevišķa grupa, bet ir visi cilvēki.”
Visi, pilnīgi visi, neviens nav izslēgts – uzsvēra Francisks, piekodinot to labi iegaumēt. Turklāt šī mīlestība pret katru cilvēku ir tāda mīlestība, kas katru vīrieti uz sievieti aizsniedz, pateicoties Jēzus un Svētā Gara misijai. Jēzus ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem un mūsu Pestītājs (sal. AG 3). Svētais Gars darbojas katrā cilvēkā – “gan kristītajos, gan nekristītajos”. Pāvests atgādināja, ka Baznīcas uzdevums ir turpināt Kristus misiju, Svētā Gara vadībā ejot to pašu ceļu, ko gāja Kristus, proti, nabadzības, paklausības, kalpošanas un sevis atdeves ceļu līdz pat nāvei, ko Viņš uzveica ar savu augšāmcelšanos. Ja Baznīca uzticīgi iet šo ceļu, tad tās misionārā darbība ir nekas cits kā “Dieva nodoma atklāšanās, t. i., tā epifānija un īstenošanās pasaulē” (AG 9). Iepriekš teiktais mums palīdzēs labāk izprast arī apustuliskās dedzības nozīmi – atzina Svētais tēvs, norādot, ka apustuliskā dedzība nav entuziasms. Tā ir kaut kas cits. Tā ir Dieva žēlastība, kas mums ir jāsargā. Dieva tautā nav “pasīvo un aktīvo subjektu”, tas ir, nav runa par to, ka vieni sludina Evaņģēliju tādā vai citādā veidā, bet citi klusē. “Katrs kristītais, lai kāds arī būtu viņa stāvoklis Baznīcā un zināšanu līmenis ticības lietās, ir evaņģelizācijas veicējs” (Evangelii gaudium 120). “Tu esi kristietis?” – turpināja pāvests. “«Jā, es saņēmu Kristību…». Vai tu evaņģelizē? «Bet ko tas nozīmē…?» Ja tu neevaņģelizē, ja tu nesniedz liecību, ja tu neliecini par savu saņemto Kristību, par ticību, ko Kungs tev dāvāja, tad tu neesi labs kristietis”. Francisks piebilda, ka katrs kristietis saņemtās Kristības spēkā un, tā kā līdz ar to viņš ir kļuvis par Baznīcas locekli, ņem dalību Baznīcas misijā. Tas ir katra kristieša uzdevums, un viņam jābūt radošam, meklējot jaunus veidus, kā labāk sludināt un liecināt, kā iziet pretī ievainotajai cilvēcei – citiem vārdiem sakot, kā labāk kalpot Evaņģēlijam un cilvēcei. Evaņģelizācija ir kalpošana. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
