Kad Lotārs C. Rilingers jautāja, cik ticības patiesības katolim jāapšauba, lai viņš pārstātu būt katolis, kardināls Millers atsaucās uz sieviešu ordinācijas postulātu un atgādināja, ka ordinācijas sakraments (trīs pakāpēs: episkopāts, presbiterāts un diakonāts) savā izcelsmē un būtībā ir viens. Tā pamatā ir aicinājums un pilnvaras, ko apustuļiem piešķīris pats Jēzus Kristus, Dieva Dēls. Viņš uzsvēra, ka Maģistērijs skaidri nosaka, ka ordinācijas sakraments nāk no paša Kristus un pieder pie Baznīcas būtības. "Ikviens, kurš noliedz šīs ordinētās kalpošanas, ko Baznīcā iedibināja Kristus kā pilnvarotu Vārda un Sakramenta kalpošanu, būtiskos elementus un kurš neatzīst bīskapus un priesterus par Svētā Gara aicinātiem ganiem, vairs nevar saukt sevi par katoli," sacīja bijušais Ticības mācības kongregācijas prefekts. Viņš norādīja, ka ir tikai viena ordinētā kalpošana. Tāpēc tās būtiskie elementi attiecas uz visām trim ordinācijas pakāpēm. Šī apziņa ir ieaugusi Baznīcas ticības tradīcijā un ir nobriedusi tam, lai kļūtu par doktrinālu definīciju, kas ikvienu katoli saista sirdsapziņas līmenī. Viņš piebilda, ka par ticības patiesībām nevar lemt neviena laicīga institūcija, bet tikai pāvests un bīskapi, paliekot vienotībā ar viņu Vispārējā koncilā. Viņaprāt, sinodālā ceļa postulātos bieži tiek runāts par progresu vai pielāgošanos jauno laiku prasībām, taču šādas tēzes ir izvirzītas jau agrāk pagātnē (gnosticisms, modernisms). Kardināls Millers atzīmēja, ka mūsdienās vairs nedrīkst runāt pretī homoseksuālās Rietumu pasaules galvenajai tendencei, un līdz ar to pateikt, kāda ir cilvēka, ko Dievs ir radījis kā vīrieti un sievieti, būtības jēga. Seksuālās aktivitātes ārpus spēkā esošas vīrieša un sievietes laulības nevar nosaukt par grēku, nepakļaujot sevi sociālajai izstumtībai vai sodam, ko uzliek it kā taisnīga tiesu vara, kurai totalitāri jāuzrauga domāšanas, runas un rīcības pareizība. "Izsakoties banāli: tā nav nekas vairāk kā viduvējību diktatūra," sacīja vācu kardināls. Vaicāts par sinodālā ceļa pieņemto tekstu, kas paredz atļaut svētīt homoseksuālas savienības, kā arī civili šķirtu un otrreiz precētu cilvēku savienības, kard. Millers atgādināja, ka nesenajā intervijā Argentīnas laikrakstam La Nación pāvests Francisks skaidri nodalīja pastorālo aprūpi cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar erotisko pievilcību pret tā paša dzimuma personām, no visbīstamākās pasaules kolonizācijas, kas tiek īstenota pamatojoties uz pilnīgi nezinātnisku gender un homoseksuālisma ideoloģiju. To jau var redzēt bezjēdzīgajās runās par "bioloģisko cilvēku", it kā cilvēka seksualitāte būtu kaut kas cits, nevis bioloģisks fakts. Viņš uzsvēra, ka Katoliskā Baznīca ir vienīgā institūcija pasaulē, kas bez ierunām sargā cilvēka cieņu, jo saskaņā ar Dieva pavēli gan nosauc grēka kaitīgumu, gan katram grēciniekam dod grēku nožēlas un atgriešanās žēlastību, tādējādi piedāvājot jaunas dzīves izredzes Dieva mīlestībā. Viņš atgādināja Svēto Rakstu mācību par cilvēku, kuru Dievs ir radījis kā vīrieti un sievieti, un ka dzimumakts ārpus sakramentālās laulības ir smags grēks. Atsaucoties uz postulātu par sludināšanas vai atsevišķu sakramentu administrēšanas uzticēšanu lajiem, bijušais Ticības mācības kongregācijas prefekts norādīja, ka šie centieni izriet no laju, kas uz pilnu slodzi ir nodarbināti pastorālajā kalpošanā, vēlmes pildīt priestera funkcijas, lai celtu savu sociālo prestižu. “Kompetentais Kristības Sakramenta administrators ir bīskaps vai priesteris, kā arī, ja viņi nevar būt klāt, - diakons. Laji var kristīt tikai ārkārtas gadījumos, kad uz spēles ir likta kristības kandidāta individuālā dvēseles glābšana, bet ne svinīga kristīšana publiskā lūgšanu sapulcē. Laji, kuriem ir bīskapa uzticēta kanoniskā misija un kuri ir teoloģiski izglītoti, var piedāvāt garīgas meditācijas to dievkalpojumu laikā, kuros netiek svinēta Euharistija, un tādējādi piedalīties sludināšanā uz kopīgās priesterības pamata, ja attiecīgajai personai ir atbilstoša kvalifikācija. Rietumu teoloģijā (šim jautājumam, gan ir nepieciešams sīkāks izklāsts) laulātie ir tie, kas sniedz viens otram Laulības Sakramentu. Bīskaps vai priesteris kā Kristus un Baznīcas pārstāvis apstiprina laulības derību Viņa vārdā. Tāpēc priesteru izstumšana no laulību liturģijas ir solis nepareizā virzienā,” brīdināja kardināls. Nākamais Lotāra K. Rilingera jautājums attiecās uz sāpīgo faktu, ka vairāk nekā divas trešdaļas Vācijas bīskapu bija piekrituši tekstiem, kas nepārprotami bija pretrunā ar tradicionālo Baznīcas mācību. “Kā gan bīskaps var piekrist vai atturēties (atturēšanās tika ieskaitīta kā nenodots balsojums), ja viņš tekstos saskata tikai dažas pozitīvas vietas, bet citas šķiet problemātiskas? Daži bīskapi ir paziņojuši, ka tieši tā viņi darīs,” atzīmēja vācu žurnālists. Atbildot kardināls Millers apstiprināja: "Tas ir nopietns bīskapa varas pārkāpums un tās nepiedodami ļaunprātīga izmantošana, līdzīgi kā gadījumos, kad Austrumromas (Bizantijas) impērijā lielākā daļa bīskapu atbalstīja ariāņu ķecerību, tas ir, noliedza Kristus dievišķo dabu, vai arī kā donatistu bīskapi Ziemeļāfrikā sv. Augustīna laikos, t.i., bīskapi, kuri attīstīja savu eklezioloģiju, kas atšķiras no Romas, un kuriem bija skaitlisks pārsvars pār katoļu bīskapiem. Viņus nevar attaisnot ar nezināšanu vai bailēm, ka viņus vajā antiklerikālas diktatūras, vai arī maldīšanos smadzeņu skalošanas propagandas ietekmē. Viņiem jāpārzina Vatikāna II koncila antropoloģiskā mācība par laulību, ģimeni un seksualitāti, īpaši par cilvēka ķermeņa un dvēseles vienotību viņa personā (ar pašapziņu un brīvību). Uz viņu nopietnajām kļūdām publiski norādīja arī pats pāvests un divi kompetenti Ticības Mācības un Bīskapu dikastērijas prefekti.” Viņš atzīmēja, ka viņa dzimtenē notiek mediju kampaņa pret tiem bīskapiem, kuriem bija drosme iebilst pret "sinodālā ceļa" postulātiem, un tas pierāda, ka, tā kā nav argumentu, notiek mēģinājumi nomelnot oponentus. Viņš piebilda, ka arī daudzus Baznīcas tēvus nežēlīgi vajāja ķeceri. Atsaucoties uz to, ka lēmumi par ticības patiesībām tika pieņemti sinodālā ceļa forumā balsojot, bijušais Ticības mācības kongregācijas prefekts uzsvēra, ka šai sapulcei “nav nekādas ietekmes uz Baznīcas sakramentālo konstitūciju. Tas ir tikai (ļoti neveiksmīgs) forums viedokļu apmaiņai. Tas arī nav vācu nacionālās baznīcas suverēnā sapulce Dieva vietā, tas nav augstākais likumdošanas orgāns, kas var dot bīskapiem mandātu atteikties no atklātajām patiesībām par labu materiālistiskam pasaules uzskatam vai pat nostāties diametrālā pretrunā ar tām. Uz bīskapiem, kuri pilnīgā pretrunā ar savu dievišķo misiju, proti, sludināt un aizstāvēt katolisko ticību visā tās patiesībā un pilnībā, ir piekrituši šiem garīgi apjukušajiem tekstiem vai gļēvi atturējušies no balsojuma, var attiecināt evaņģēlista vārdus, ka "vadītāji" noteikti ticēja Jēzum, bet atklāti Viņu neatzina jo baidījās tikt izraidīti no sinagogas [mūsdienās: atmodinātā barbarisma politkorektums]. "Jo viņi mīlēja vairāk cilvēku godināšanu nekā Dieva godu." (Jņ 12:43)". Svarīgs jautājums, ko uzdeva Lotārs K. Rilingers, attiecas uz "sinodālā ceļa" uzurpāciju, lai pārstāvētu Vācijas katoļus juridiski saistošā veidā. Uz to atbildot, kard. Millers norādīja, ka "sinodālais ceļš" nav nekas vairāk kā neformāla struktūra. “Tā nevar būt juridiski saistoša katoļu pārstāvniecība. Šīs institūcijas locekļi, kurus nosūtījusi Vācijas katoļu Centrālā komiteja vai iecēluši bīskapi, nepārstāv Baznīcu attiecībā pret valsti, sabiedrību vai vēsturi, un noteikti nepārstāv katoļus viņu ticības paklausībā Dievam. Viņi nepārstāv nevienu citu, izņemot sevi,” viņš teica. Viņš uzsvēra, ka pat skaitliskais bīskapu vairākums nevar likt nevienam pakļauties izteikumiem, kas ir pretrunā ar ticību vai morāli. Bīskapiem kā kolēģijai Svētā tēva vadībā ir nemaldība tikai tad, kad viņi turas pie "apustuļu mācības", uzsvēra bijušais Ticības mācības kongregācijas prefekts. Ekai.pl |
