Katru gadu, kad svinam šos svētkus, man prātā nāk divas domas. Pirmkārt, šie mocekļi ir anonīmi. Viņu vārdi ir pazuduši vēsturē. Pat savā laikā viņi neizpelnījās slavu ar savu upuri. Viņu laikabiedri ārpus Baznīcas neuzskatīja viņus par varoņiem. Romieši viņus arestēja, un viņi vienkārši pazuda. Otrkārt, šie agrīnie mocekļi savu upuri veica brīvi. Ja viņi būtu nolieguši savu ticību kaut uz brīdi, viņi būtu varējuši viegli izvairīties no nāves. Viņi pie pilnas apziņas ieņēma savu nostāju. Kāpēc viņi bija gatavi piedzīvot tādas nepateicīgas ciešanas? Ja man būtu jāmin, es teiktu, ka tas ir tāpēc, ka tie vārdā nenosauktie kristieši neuzskatīja savus upurus par ideju, noteikumu kopumu vai morālu pienākumu. Viņi upurējās, jo uzskatīja Jēzu par savu draugu. Draudzība nav priekšmets, ko var paņemt vai nolikt sev ērtā laikā. Izvairīšanās no upurēšanās Jāatzīst, ka pat ļoti laba drauga dēļ manī būtu cīņa, lai spētu veikt kaut ko līdzīgu šādam upurim. Es gribētu domāt, ka manas sievas vai bērnu dēļ tā darītu (ceru, ka man tas nekad nebūs jānoskaidro). Pat tādā gadījumā es esmu pārliecināts, ka man būtu enerģiskas iekšējās debates. Tādas ir egoisma un manas atkarības no zemes labumiem sekas. Kad runa ir par kāda upura veikšanu draudzības labā, tad ir pietiekami viegli sevi pārliecināt, ka tas būtu veltīgi. Tā vai cita draudzība nav pietiekami vērtīga, es teikšu sev. Esmu pārāk aizņemts un tas nav tā vērts. Es te pat nerunāju par milzīgiem upuriem. Es runāju par mazajiem — laika veltīšanu, lai piezvanītu un dotu ziņu par sevi, pieliktu pūles, lai klausītos vai uzturētu kontaktus. Esmu dzirdējis cilvēkus apgalvojam, ka viņi nesazināsies ar draugu, jo šis draugs pagātnē nav pievērsis viņiem pietiekami daudz uzmanības, vai arī viņi negrasās uzaicināt draugu vakariņās, jo šis cilvēks nekad neatbild. Atzīšos, es kādreiz tā domāju. Ja draugam būtu grūtības uzturēt sakarus ar mani, es viņu norakstītu. Ja es justu, ka viņš mani nepietiekami novērtē, es viņu ignorētu. Tomēr esmu sapratis, ka cilvēkiem dzīve var būt grūta. Ja man ir jānes mazs upuris, jo esmu pirmais, kurš sniedz roku un ierosina padzert kafiju un atgūt nokavēto, tas nav tik traģiski. Laulībā mazie upuri ir vēl būtiskāki – virtuves uzkopšana, miskastes iznešana, veļas izmazgāšana, izvēle, ko ēst vakariņās, kā apmaksāt rēķinus. Savā priestera aicinājumā es bieži strādāju ar saderinātiem pāriem, lai sagatavotu viņus laulībām. Lielākais sarkanais karogs, ko es redzu, ir tas, kad pāri atsakās nest šos mazos upurus viens otra labā. Viņi veido diagrammas par to, kurš maksās kādus rēķinus, jo viņi nevēlas jaukt savas finanses, viņiem ir mājas darbu diagramma, lai viņi visi būtu vienādi sadalīti, un rūpīgi sakārto, kurš kontrolē dažādas viņu dzīves jomas. Ja viena persona gūst labumu vienā jomā, tad līdzvērtīga kompensācija tiek prasīta citā. Manuprāt, šie pāri nav gatavi laulībām. Viņi, iespējams, pat vēl nav draugi. Viņi joprojām rēķina izmaksas. Viņu attiecības balstās nevis uz savstarpēju uzupurēšanos, bet gan uz to, cik katrs iegūst sev, rūpīgi sakārtojot lietas, lai neviens no viņiem nejustos aizvainots. Es patiešām brīnos, vai, vispārīgi runājot, mēs esam zaudējuši saistības pret to, kas patiesībā vajadzīgs, lai attiecības būtu auglīgas. Mūsdienu pasaule mudina mūs būt egocentriskiem, un jau no mazotnes mūs māca domāt, pirmkārt, par savu labklājību. Mēs viegli noraidām draudzību un pat laulības pēc pirmā mājiena, ka varētu būt nepieciešama upurēšanās. Ko mums var iemācīt pirmie mocekļi Šī doma mani atgriež pie tiem agrīnajiem Romas mocekļiem. Tie veido krasu kontrastu mūsdienu skatījumam uz attiecībām. Draudzībai viņi atdeva visu, kas bija. Nesen mums Sentluisā notika jauno priesteru ordinācijas, un mans draugs, tēvs Gerbers sludināja vienā no šīm Misēm. Savā homīlijā viņš norāda, ka priesterība nav tikai vēl viens darbs. Kad priesteris svin Misi, tas nav tāda cilvēka piemērs, kurš vienkārši strādā. Tā vietā tēvs Gerbers saka: priesteris ir domāts, lai ticīgajiem parādītu, ka viņš ir, “iemīlējies mūsu Draugā”. Kristus kā priesteris nes mūsu labā vislielāko upuri, jo tas ir pamats draudzības nodibināšanai. Tāpat ir ar visām mūsu draudzībām. Upurēšanās jābūt pamatā, pretējā gadījumā tās nav patiesas attiecības. Ilgāku laiku es nebiju gatavs nekādām īstām attiecībām, jo nebiju gatavs nest šos upurus. Es biju pārāk egoistisks. Pat tagad, kad es zinu vairāk, es neesmu ideāls draugs visu laiku vai pat lielāko daļu laika. Es ne vienmēr esmu līdzās saviem draugiem, kad esmu viņiem vajadzīgs. Es nespēju viņiem dot visu, kas viņiem vajadzīgs. Reizēm es krītu egoismā un atsakos nest neskaitāmos, mazos upurus, kas ir nepieciešami. Varbūt es neesmu ideāls, bet es vismaz varu apsolīt, ka, cik vien labi spēšu, es centīšos veidot mūsu draudzības pamatu uz upurēšanos. Šie upuri netiks izmantoti kā kaulēšanās žetoni, lai iegūtu kādu nākotnes labumu, uz ko es pretendēšu. Manu iespēju robežās viņi paliks nenosaukti. Es pat neiebilstu, ja viņi paliks neatpazīti. Es to saku nevis tāpēc, ka esmu brīnišķīgs puisis, kuram viss ir skaidrs par draudzību. Es to saku kā cilvēks, kurš ļoti cīnās par autentisku draudzību un saredz šajos agrīnajos Romas mocekļos brīnišķīgu piemēru, kam sekot. Te runa nav par mums, bet par citiem. Tā ir draudzības žēlastība. Tāpēc mēs ieguldām sevi, savu sirdi un dvēseli ilgtermiņa attiecībās. Mēs upurējamies to labā, kurus mīlam, un viņi nes savus upurus mūsu labā. Mocekļi atdeva visu par savu draugu Jēzu, un viņš atdeva visu viņu labā. Kurš deva vairāk? Raksta autors ir pr. Maikls Renjē (Michael Rennier), kurš ir absolvējis "Yale Divinity School" un dzīvo Sentluisā, Misūri štatā ar sievu un 5 bērniem. Viņš ir ordinēts katoļu priesteris, izmantojot pāvesta Svētā Jāņa Pāvila II pastorālo nodrošinājumu bijušajiem Episkopālās Baznīcas garīdzniekiem. Aleteia.org
Foto: Unsplash.com/Dim Hou | 
