Pamatojums Svētajos Rakstos un Baznīcas dokumentos Kaut arī tieši vārdu “atlaidas” Svētajos Rakstos neatradīsim, šajā sakarībā ir svarīgi divi fragmenti: “Un, ja kāds sacīs vārdu pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots, bet kas runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošajā pasaulē,” (Mt 12,32) un līdzība par uzticīgo un neuzticīgo kalpu, kas noslēdzas ar vārdiem: “Bet šis kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, dabūs daudz sitienu. Bet, kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas dabūs maz sitienu.” (Lk 12,47–48) Kas attiecas uz Baznīcas dokumentiem, tad vispirms jāmin Lionas II koncila (1274), Florences koncila (1431–1439), Tridentas koncila (1545–1564) dokumenti un pēdējais sv. pāvesta Pāvila VI dokuments par atlaidām “Indulgeniarum doctrina”. Cieša saistība ar mācību par šķīstītavu un grēku Atlaidām ir cieša saistība ar mācību par šķīstītavu un grēku, kam ir divkāršas sekas. Smags grēks sarauj mūsu vienotību ar Dievu un mums liedz mūžīgo dzīvi, kuras zaudēšana ir mūžīgs sods par grēku. No otras puses, ikdienišķs grēks izraisa nekārtīgu piesaistīšanos radītām lietām un radībām, un no šīs piesaistīšanās nepieciešams šķīstīties vai nu šajā dzīvē, vai pēc nāves, atrodoties stāvoklī, kuru sauc par šķīstītavu. Šķīstītava atbrīvo no laicīgā soda par grēku. “Šos abus soda veidus nedrīkst uzskatīt par kādu atriebību, ar kuru Dievs atmaksātu cilvēkam, bet gan kā no pašas grēka dabas izrietošas sekas”. (KBK, 1472) Atlaidas ir laicīgā soda atlaišana Dieva priekšā par grēkiem, kuru vaina ir jau dzēsta. Noteiktos apstākļos (izpilda Baznīcas noteiktas konkrētas darbības vai lūgšanas atlaidu saņemšanai) to saņem ticīgie, kuri ir attiecīgi noskaņoti (izpildījuši četrus nosacījumus: ticīgais ir svētdarošās žēlastības stāvoklī – bijis pie grēksūdzes; pieņēmis Sv. komūniju; lūdzies pāvesta nodomā; apņemas sargāties pat no ikdienišķa grēka), pateicoties Baznīcas darbībai, kura kā pestīšanas augļu dalītāja ar savu varu piešķir un piemēro gandarīšanas augļus no Kristus un svēto, kuri par mums gandarījuši, nopelnu krātuves. Tātad atlaidu pamatā ir katoliskās Baznīcas divas patiesības: svēto sadraudzība un Kristus nopelnu dārgums. Patiesība par svēto sadraudzību nozīmē ticīgo kopienu, kas veido vienu Baznīcu – vienu Mistisko Miesu, kuras Galva ir Kristus. Mistiskās Miesas, tas ir, Baznīcas, locekļi ir gan svētie, kas jau ir sasnieguši savu mērķi un bauda iespēju redzēt Dievu, veidojot triumfējošo Baznīcu, gan visi tie, kas vēl atrodas šķīstītavā, gandarot par grēkiem, kas viņiem ir piedoti attiecībā uz vainu, veidojot cietēju Baznīcu. Mēs, visi ticīgie uz zemes, veidojam svētceļojošo Baznīcu. No vienas puses, mēs varam piedzīvot palīdzību no svētajiem, un, no otras puses, mums ir pienākums garīgi palīdzēt saviem brāļiem un māsām, kas ir šķīstītavā. Jebkurš ticīgais var iemantot atlaidas sev pašam vai arī mirušajiem.
Atlaidas ir daļējas vai pilnas, atkarībā no tā, vai ir daļēja vai pilnīga atbrīvošana no laicīgā soda, kas pienākas par grēkiem. Pilnas atlaidas Ar pilnām atlaidām mēs saprotam visu laicīgā soda atlaišanu, ko grēcinieks pelnījis par grēkiem, kas viņam jau ir piedoti. Ticīgo, kas ir saņēmis pilnas atlaidas, var salīdzināt ar pieaugušo, kurš tikko ir saņēmis Kristības sakramentu. Tādēļ, ja kāds nomirtu pēc pilnu atlaidu saņemšanas, tad viņš dotos uz Debesīm bez šķīstītavas. Pilnās atlaidas ticīgie var iegūt tikai vienu reizi dienā. Izņēmums ir pilnas atlaidas nāves stundā, ko ticīgie var iemantot pat tad, ja viņi jau ir ieguvuši citas pilnas atlaidas tajā pašā dienā. Atlaidas – indulgences – no latīņu valodas nozīmē arī rūpes, labvēlību, tādēļ Baznīca, redzot lielo garīgo labumu, dod ticīgajiem iespēju “viegli” iemantot tās katru dienu, kad:
- vismaz pusstundu vai ilgāk ir pavadīts laiks Vissvētākā Sakramenta adorācijā;
- vismaz pusstunda vai ilgāk dievbijīgi ir lasīti Svētie Raksti;
- lūdzoties tiek izstaigāts Krustaceļš;
- Baznīcā, reliģiskajā kopienā vai ģimenē kopīgi lūdzas rožukroni Vissvētākā Sakramenta priekšā, kas uzstādīts publiskai godināšanai vai atrodas tabernākulā;
- pilnas atlaidas ir iemantojamas, arī piedaloties savas draudzes titula svētkos. Daļējas atlaidas Tā ir piedošana par noteiktu soda daļu par izdarītajiem grēkiem. Senajās lūgšanu grāmatās bija sastopamas lūgšanas, kurām ar pāvesta lēmumu par to noskaitīšanu tika piešķirts konkrēts dienu skaits, kas tiek mazināts šķīstītavā. Piemēram, par mums visiem labi zināmās “Cilvēces veltīšanās Vissvētākajai Jēzus Sirdij” dievbijīgu noskaitīšanu ar pāvesta Pija XI 1926. gada 16. jūlija lēmumu tiek piešķirtas 300 dienu atlaidas. Lūgšanu grāmatiņās bija sastopamas arī “Īsas atlaidu lūgšanas”, kuras lūdzoties varēja iemantot 50, 100 vai 300 dienu atlaidas. Ar jau minēto pāvesta Pāvila VI dokumentu izpratne par daļējām atlaidām ir mainīta. Cik liela daļa vai cik daudz “šķīstītavas dienu” tiek mazinātas, mēs nezinām un nevaram noteikt. Vienīgais, par ko varam būt droši, ir tas, ka šajā dzīvē iegūtās daļējās atlaidas šķīstītavā piedod attiecīgo sodu vai tā daļu. Šī iemesla dēļ jaunajā daļējo atlaidu iemantošanas sarakstā ir pieņemti šādi kritēriji: - Daļējas atlaidas ticīgais iemanto, pazemīgi paceļot savas domas uz Dievu un kaut vai domās vēršas pie Dieva, izpilda savus ikdienas pienākumus un panes dzīves grūtības. (Mt 26,14; Lk 21,34; 36; Rom 12,12)
- Daļējas atlaidas ticīgais var iemantot ticības garā un žēlsirdības mudināts ziedojot sevi pašu vai savu labumu kalpošanai brāļiem, kas ir trūkumā. (Mt 25,35–36.40; Jņ 13,34–35; Rom 12, 8;10–11.13)
- Daļējas atlaidas ticīgais var iemantot, gandarīšanas garā atsakoties no viņam noderīgas un mīļas lietas. ( Lk 9,23; Lk 13,5; Rom 8,13)
- Daļējas atlaidas ticīgais var iemantot īpašās ikdienas dzīves situācijās, labprātīgi redzamā veidā apliecinot ticību citu priekšā. (Mt 10,32; Apd 1,8; 1Tim 6,12) Ceru, ka ar šo nelielo un nepilnīgo skaidrojumu tomēr kļūs skaidrāka mācība par atlaidām un to iemantošana būs apzinīgāka. Tāpat ceru, ka nākamreiz kad dzirdēsim, ka baznīcā tiks runāts par atlaidām, ar lielāku dedzību iesaistīsimies šajā nelielajā pestīšanas veikumā mūsu pašu un arī mūsu mirušo tuvinieku garīgam labumam. No mums netiek prasīts daudz, bet garīgs labums var būt liels jau šeit virs zemes un arī mūžībā. Lai svēto un Kristus nopelni palīdz visiem ticīgajiem būt tuvāk Dievam! "Nāc", Nr.132 - Foto: Apustuliskā svētība un pilnu atlaidu pergaments (1948.g.)
|
