“Gribu īstenot dzīvē to, ko Francisks uzrakstīja man vēstulē: ka ticības doktrīna ir vairāk un labāk kopjama caur tās attīstību nekā caur iespējamo kļūdu kontroli.” Daudz cilvēku aiziet no Baznīcas, jo tiem bijusi slikta pieredze grēksūdzes laikā; viņi kļuvuši par vardarbības upuriem vai arī tādēļ, ka viņus ieļaunojusi Baznīcas klusēšana par ļaunprātīgu izmantošanu, vēl citus izmantojuši priesteri vai arī sastapušies ar dažu priesteru alkatību. Ko Jūsu Eminence pateiktu tādiem cilvēkiem? Liekas, pāvests Francisks jau iziet pretī šādiem izaicinājumiem. Arhibīskaps Viktors Manuels Fernandess: Jums ir taisnība, eksistē ļaunprātīgas izmantošanas skandāli, kuri ir sāpīgi un pazemojoši, ir arī citi skandāli, kuri izstumj cilvēkus no Baznīcas: autoritārisms, priesteru apsēstība naudas jomā, apņēmības trūkums dažu netaisnību nosodīšanā, slikta materiālo labumu apsaimniekošana, dedzības un iesaistīšanās trūkums pastorālajā kalpošanā. Bet, pateicība Dievam, to nevar atrast pāvesta Franciska personībā. Tieši otrādi, viņš ir ideāls piemērs nabadzībai, ekonomiskai neieinteresētībai un taupīšanas nepieciešamībai dzīvē. Franciskam nav apsēstības Vatikāna saimniecības lietu attīrīšanā vai arī prasību, kuras attiecas uz morāli nevainojamu uzvedību, bet gan viņš bez nosacījumiem ir veltījies uzdevumam un dāsni dāvā savu laiku citiem. Nedomā par sevi, nekad nav izmantojis atvaļinājumu, viņa stāja ir vienmēr veltīt savu laiku cilvēkiem, kuri ir “nenozīmīgi”, par kuriem nav nekādas intereses ne sabiedrībai, ne valstij. Tādēļ viņa dzīves stils vairākiem nepatīk, bet reizēm nedod mieru arī mums, jo nekad nevaram justies viņam līdzīgi. Bet viņa dzīve ir attīrīšanās ceļa piemērs, un tas dara mums daudz laba. Bet kādā veidā pasaulē, kurā dominē meli visādos veidos, vadīt cilvēkus pie patiesības ar mazo "p" un lielo "P", ka Dievs ir mīlestība, kurš gaida katru sievieti un katru vīrieti, bez jebkādiem "bet" un "kāpēc"? Tā ir centrālā tēma Franciska ieskatā: ikvienas cilvēciskas būtnes neatņemama cieņa. Patiesībā tā ir lielā tēma, kura iet cauri visai enciklikai “Fratelli tutti” un veido šī dokumenta svarīgu interpretācijas asi. Tajā redzam, ka Francisks nepārtraukti atkārto pārliecību: norāda uz katras cilvēciskas būtnes cieņas svarīgumu “pāri visiem apstākļiem”, tas nozīmē – bez jebkādiem “bet”. Pāvests Francisks tajā dzīvo un vienmēr dzīvojis jebkādos apstākļos. Varu minēt vairākus cilvēkus, kuri jūtas visu izmantoti un atmesti, bet sarunā ar viņu no jauna pieredzējuši cieņu, pacēluši galvu, jutuši, ka ir Dieva mīlēti un cienīti. Vai tā nav lielā vēsts, kuru Evaņģēlijs dod mums, nabaga ceļotajiem šajā pasaulē? Uz mūsdienu pasaules bieži atkārtoto “Dievs mūs atmetis” parādās sauciens “mums jāaizstāv Dievs”, Viņa klātesamība mūsu starpā. Ļoti bieži var dzirdēt šo izaicinājumu. Dievu aizstāv, mēģinot labāk parādīt Viņa skaistumu, Viņa labumu, Viņa nelokāmo un beznosacījuma mīlestību. Tikai uz šīs pieredzes pamata tieši var saprast visu Baznīcas mācību. Reizēm vārdi un argumenti, kurus lieto, lai aizstāvētu Dievu, izdara pretējo, jo liecina par Dievu kā mūsu laimes ienaidnieku, Dievu, kurš patiesībā mūs nemīl. Tāds Dievs neeksistē. Bieži cilvēki nespēj saprast “Dieva aizstāvēšanas” valodu, proti homīlijās un vairākos citos tekstos, kurus sauc par reliģiskiem. Tātad ir vajadzīgas izmaiņas šajā jomā? Jā, bez šaubām, šajā jomā ir daudz darāmā. Ja mēs runājam valodā, kura parastiem cilvēkiem ir nesaprotama un nebūtiska, paši bloķējam ceļu Evaņģēlijam. Daudzi uzskata, kā Baznīcai ir apsēstība morālās mācības par seksualitāti jomā. Tāpēc pāvests Francisks veltīja šim jautājumam daudz uzmanības “Evangelii gaudium”. Viņš lūdz mūs, lai mēs apzinātos, ka eksistē patiesības, kuras ir centrālās, visskaistākās, bet citas ir otršķirīgas. Viņš lūdz mūs saglabāt atbilstošas proporcijas mūsu mācībā, lai morālās tēmas neapslāpētu ticību un garīgumu un otršķirīgas patiesības neaizēnotu centrālās: Dieva sludināšanu, kurš mūs mīl, atbalsta, pestī, pamudina un aicina uz brālīgo mīlestību. Cik pārliecinoši mūsu ticībā runāt par pestīšanu? Francisks jau attīstīja šo jautājumu savos dokumentos. Piemēram, adhortācijā “Evangelii gaudium” pirmajā punktā raksta, ka tie, kuri atļauj sevi “pestīt” caur Kristu, “ir atbrīvoti no grēka, skumjām, no iekšēja tukšuma, no izolācijas”. Dažos vārdos atklāj “pestīšanas” integrālo jēdzienu, kurš ņem vērā pamatotas konkrētu cilvēku vajadzības un rūpes. Karsta tēma, kura parādījās Franciska pontifikāta laikā, ir gandarīšanas un izlīgšanas sakraments. Mazāk un mazāk cilvēku to praktizē vai arī nevar to izdarīt, piemēram izšķīrušās personas, kuras dzīvo otrā laulībā. Patiesība ir tāda – ja mēs turēsimies pie stīva domāšanas veida, var pienākt laiks, ka neviens nevarēs pieņemt Sv. Komūniju, izņemot pāris “izredzētos” un privileģētos. Bet Francisks skaidri aicina mūs uz pārdomām par šo sakramentālās disciplīnas tēmu. Saistībā ar to mums ir jāatceras Franciska atbildes, kuras ir nosūtītas Buenosairesas reģiona bīskapiem un ir publicētas “Acta Apostolicae Sedis”. Tajā deklarēts, ka šo vēstuli un atbildi uz radītām problēmām ir jāpieņem par “autentisku Baznīcas mācību”. Pāvests Francisks paziņoja, ka tas, ko uzrakstīja bīskapi, “ļoti labi izsaka un pilnībā paskaidro “Amoris laetitia” astotās nodaļas nozīmi. Uzsvēra, ka nav citas interpretācijas, un tajā pašā laikā atzina, ka “akceptēšanas, pavadības, atpazīšanas un iekļaušanas ceļš” ir mokošs, kad ir runa par “tiešo pastorālo darbu, kuram nepietiek vien programmēšanas, organizatoriski vai juridiski līdzekļi, kuri arī ir vajadzīgi”. Daudzi aizmirst par šo maģistērija atbildi, un lai kļūst skaidrs, ka dažos gadījumos var iet citu ceļu. Ticības mācības Kongregācijai nav laba slava starp cilvēkiem un joprojām asociējas ar inkvizīcijas iestādi. Un kāda ir Eminences vīzija? Man šķiet, ka Eminence vēlas būt par ārstu “lauka slimnīcā”, kuru dibināja pāvests Francisks? Runājot par ilgo un “tumšo” šīs kongregācijas vēsturi, ir daudz pārspīlējumu. Bet neaizmirsīsim, ka sv. Jānis Pāvils II lūdza piedošanu par daudzām lietām, kuras nevaram slēpt vai paslēpt zem paklāja. Protams, mēģināšu būt par vienu ārstu “lauka slimnīcā”, kurā atrodas dramatiskā situācijā ievainota pasaule. Pāvests savā vēstulē Eminencei starp citu uzrakstīja šādus vārdus: “Sagaidu no Tevis noteikti kaut ko pilnīgi citu”. Kā Eminence to saprot? Tas būs jauns posms, kurš, protams, savāks visas labās lietas no iepriekšējiem kongregācijas darbības posmiem, jo Francisks nav revolucionārs, kurš atmet pagātni, bet vienmēr runā par pagātnes bagātību. Visdrīzāk tas būs posms, kurā mēģināsim pabeigt iedzīvināt jauno saturu, kuru piešķīra šai dikastērijai “Predicate Evangelium” reforma, kura ir ļoti stipri orientēta uz evaņģelizācijas kalpošanu. Kādā veidā Eminence plāno “aizsargāt ticību”, kas ir viens no prefekta uzdevumiem? Vai tā būs “greizsirdīga” ticības paturēšana kādā drošā seifā? Nē, protams, ka ne. Gribu ieviest dzīvē to, ko Francisks uzrakstīja man vēstulē, ka ticības doktrīna vislabāk aprūpēta caur tās attīstību nekā iespējamu kļūdu kontroli. Tas neizslēdz to, ka jābūt uzmanīgam attiecībā uz parādībām, kuras var radīt sajukumu Dieva tautā, bet man tas būs jādara pēc metodoloģijas, kura vairāk grib rādīt ticības gaismu, nevis “vajāt” tumsību. Es domāju, ka kardināls Luis Ladaria [arhibīskapa Fernandesa priekštecis Ticības mācības dikastērijas prefekta amatā] jau iesāka iet pa šo ceļu. Deon.pl | 
