Pāvests kā apustuļa Pētera pēctecis ir visaugstākā mērā atbildīgs par ticības mantojuma saglabāšanu un tālāknodošanu. Ja Baznīcas ganiem rodas šaubas par kādu ticības patiesību interpretāciju, viņi var vērsties pie Svētā Krēsla un lūgt paskaidrojumus. Ticības mācības dikastērijs atbild uz uzdotajiem jautājumiem tā sauktās responsa ad dubia (atbildes uz šaubām) formā. Ar jautājumiem pie pāvesta vērsās kardināls Valters Brandmillers, Raimonds Burke, Huans Sandovals Iņigezs, Roberts Sara un Džozefs Dzens Zekiuns. Francisks atbildēja viņu “5 Dubia” (šaubām). Pirmais jautājums: vai Dievišķo Atklāsmi drīkst pārinterpretēt, pamatojoties uz kultūras un antropoloģiskajām izmaiņām? Pāvests atbild, ka Atklāsme ir nemainīga un vienmēr saistoša, taču Baznīcai pienākas pazemīgi atzīt, ka Atklāsmes bagātība ir neizsmeļama un ka tās izpratne ir aizvien padziļināma. Kultūras izmaiņas un jaunie izaicinājumi Atklāsmi nemaina, bet var mūs pamudināt labāk izteikt dažus tās aspektus. Otrais jautājums: vai izplatītā prakse svētīt viendzimuma pāru savienības būtu saskaņā ar Atklāsmi un Baznīcas mācību? Francisks atbild, ka priekštats par to, kas ir laulība, Baznīcai ir pilnīgi skaidrs. Laulība ir nešķirama savienība starp vīrieti un sievieti. Citu savienību formas nevar tikt sauktas par “laulību” šī vārda īstajā nozīmē. No tā izriet, ka nav pieļaujami tādi riti vai sakramentālijas, kas būtu pretrunā ar šo pārliecību un radītu iespaidu, ka kaut kas, kas nav laulība, tiek atzīts par laulību. Vienlaikus attiecībās ar cilvēkiem vienmēr jāvadās saskaņā ar pastorālo mīlestību, kurai vajadzētu cauraust visus garīgo ganu lēmumus un attieksmes. Viņi nevar būt tiesneši, kas aprobežotos ar liegšanu, atgrūšanu un izslēgšanu. Ja cilvēki to lūdz, tad pastorālās gudrības garā labi jāpārdomā, vai, gadījumā, nepastāv citi svētību veidi, kurus izmantojot nenonāktu pie maldīga uzskata par laulību izplatīšanas. Galu galā, ja kāds cilvēks lūdz svētību, tas nozīmē, ka viņš uzticas Debesu Tēvam un griežas pie Dieva ar lūgumu viņam palīdzēt dzīvot labāk. Trešais jautājums: vai sinodalitāte ir “Baznīcas konstitutīvā dimensija”, kas nozīmētu, ka Baznīca pēc savas dabas būtu sinodāla? Jau tas vien, ka kardināli vēršas pie pāvesta un pāvests sniedz atbildes, liecina par sinodalitāti – atzīmē Francisks. Augstākā vara Baznīcā ir pāvestam un bīskapu kolēģijai vienotībā ar pāvestu. Taču pāvestam uzdotie jautājumi liecina par to, ka kardināli jūt vajadzību piedalīties, brīvi izteikt savus viedokļus un līdzdarboties. Tādā veidā no viņu pašu puses izriet prasība pēc zināma veida sinodalitātes. Ceturtais jautājums attiecas uz dažu garīgo ganu un teologu izvirzīto teoriju par to, ka “Baznīcas teoloģija ir mainījusies”, un līdz ar to sievietēm varētu piešķirt Ordinācijas sakramentu. Šajā sakarā Francisks atsaucas uz pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš “galīgi” noteica, ka sieviešu ordinācija nav iespējama. Francisks norāda, ka tomēr pats koncepts “galīgs paziņojums” nav vēl pietiekoši skaidri un autoritatīvi nodefinēts. Tādējādi neraugoties uz to, ka visiem obligāti pienākas to ievērot un neviens nedrīkst to noliegt, nav arī aizliegta sieviešu ordinācijas jautājuma izpēte. Piektais jautājums attiecas uz pāvesta Franciska apgalvojumu, ka “piedošana ir cilvēka tiesības” un viņa uzstājīgajiem aicinājumiem piedot vienmēr un visiem, no kā izrietētu, ka nožēla nebūtu nepieciešamais priekšnoteikums absolūcijas saņemšanai grēksūdzē. Svētais tēvs atbild, ka nožēla par grēkiem ir nepieciešamais priekšnosacījums grēku piedošanas saņemšanai un tajā ietilpst apņemšanās turpmāk negrēkot. Vienlaikus viņš atgādina, ka Izlīgšanas sakraments nav jāuztver kā kāda tirgošanās un tajā nav vietas matemātiskiem aprēķiniem. Biktstēvi nav kungi, bet ir pazemīgi sakramentu administrētāji ticīgajiem. Sakramenti to saņēmējiem ir kā barība. Tās ir Dieva dāvanas, kas atbalsta ticīgos viņu dzīvē. Francisks norāda, ka var būt dažādi veidi, kā izteikt savu nožēlu. Jau tas vien, ka viņi ir atnākuši uz grēksūdzi, liecina par viņu nožēlu un to, ka viņi meklē dievišķo palīdzību. Vaticannews.va | 
