Sievietes psihiskais un garīgais briedums Grāmatas autors uzskata, ka sievietes smadzenēs informācijas plūsma starp kreiso puslodi, kura kontrolē domāšanu, un labo puslodi, kura atbild par emocijām, ir daudz labāka nekā vīriešiem, viņš raksta: “Sievietes psihe ir labāk pielāgota kontaktam ar personām situācijās, kad vienlaicīgi nepieciešams domāt un just. Sievietes labprātāk palīdz un palīdzību pieņem. Vīrieši vairāk meklē neatkarību. Tādēļ pašnāvnieciski stāvokļi sievietēm ir sauciens pēc palīdzības, bet vīriešiem – sauciens pēc nāves. Nobriedusi sieviete zina, ka viņas mainīgie noskaņojumi ved uz domāšanas un izturēšanās maiņu. Viņa saprot, ka psihe ir spogulis, kas atspoguļo viņas situāciju un attiecības ar citiem cilvēkiem. Sievietes psihiskais brieduma trūkums saistās ar noskaņojumu mainīgumu, bailēm no vecuma un vientulības, reizēm pat ar naidu pašai pret sevi. Ikdienas dzīve psihiski nenobriedušai sievietei kļūst nepanesama nasta.” M. Dzeveckis, aprakstot “vājā” un “stiprā” dzimuma atšķirības, min to, ka vīrietis ir ciešāk saistīts ar miesiskumu nekā sieviete, kurai raksturīgāks ir garīgums, tādēļ viņai vieglāk valdīt pār miesu. Autors min piemēru, ka sieviete, turot kādu pie rokas, nav sakoncentrējusies uz pašu pieskārienu, bet gan uz cilvēku, viņa pārdzīvojumiem un vajadzībām. Viņš turpina: “Sieviete labāk valda pār iekāri un māca vīrietim veidot attiecības pakārtoti. Fiziskais tuvums sievietei sagādā prieku tikai garīgā un jutekliskā tuvuma kontekstā. Visintīmākos žestus sieviete rezervē personai, ar kuru jūtas visciešāk saistīta, un ir droša tikai tādās attiecības, kurās seksualitāte ir apvienota ar uzticīgu un vienreizīgu mīlestību. Intīmās attiecības ar vīru sievietei ir tikai aisberga pati virsotne jūtu pilnu vārdu, skatienu un žestu jūrā. Pretējā gadījumā sieviete jūtas pazemota un cieš.” Sievietes – attiecību veidošanas speciālistes Autora pieredze liecina, ka sieviešu īpašā jūtība attiecību jomā panāk to, ka viņas runā vairāk un labprātāk nekā vīrieši. Bet tas neizslēdz arī klausīšanās mākslu: “Tomēr sievietēm ir ausis, kuras sadzird vairāk, un acis, kuras saredz labāk. Pateicoties tam, viņas ar lielāku vieglumu nekā vīrieši saklausa balss toni, saprot sejas vaibstus, saredz skatiena izteiksmīgumu. Sievietes vieglāk sajūt gan savas, gan savu sarunu biedru domas un jūtas. Saskarsmē ar citiem viņas runā par konkrētiem cilvēkiem un viņu izturēšanos, turpretī vīrieši labprātāk runā par ekonomiku, politiku vai sportu. Taču runāšana par personu ir svarīgāka nekā runāšana par lietām. Draudzīgas un gudras sarunas reizēm burtiski glābj kādam dzīvību. Nobriedusi sieviete ir speciāliste sarunā ar cilvēku un viņa noslēpumiem.” Pēc M. Dzevecka domām sievietēm ir vairāk attīstīta morāliskā jūtība: “Vīrieši biežāk bēg no patiesības attiecībā uz pašu izdarītajām kļūdām, turpretī sev necenšas iestāstīt, ka visas viņu izturēšanās ir vienādi labas. Sievietes cieš, kad pašas vai kāds cits rīkojas pretēji savai sirdsapziņai. Ģimenē, skolā, slimnīcā, ārstu kabinetā viņas sastopas ar cilvēkiem, kas, noniecinot morāles normas, saslimuši, kļuvuši depresīvi vai pat cietsirdīgi. Sievietēm ir lielāks briedums un jūtība morālā jomā, tādēļ viņas retāk nekā vīrieši nodara pāri sev un citiem.”
Apskatot vīrieša un sievietes garīgo sfēru, autors abus dzimumus uzlūko līdzīgi: “Abiem – gan vīrietim, gan sievietei – pienākas cieņa un ir viens aicinājums uz svētumu, mīlestību un patiesību. Abu dzimumu pārstāvjiem garīgā sfēra pilda līdzīgas funkcijas, ļaujot ieņemt nobriedušu nostāju attiecībā pašiem pret sevi, pret pasauli. Atšķirība ir tikai tajā, ka sieviete ar lielāku vieglumu atklāj cilvēka dabu un cilvēka dzīves jēgu, jo to atvieglo ikdienas sastapšanās ar bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem, kas sniedz sievietei bagātinošu mācību.”
Sievietes reliģiozitāte
Apskatot reliģiozitātes aspektu, grāmatas autors atkal saskata atšķirības starp vīrieti un sievieti, viņš to apraksta sekojoši: “Ticība nozīmē saikni ar Dievu, kurš ir Mīlestības persona, un saskarsme ar kādu, kurš mīl, sievietei ir īpaši nozīmīga. Tādēļ sievietes vairāk lūdzas, labprātāk piedalās dievkalpojumos, drosmīgāk liecina par savu ticību, vairāk rūpējas par bērnu un jauniešu reliģisko audzināšanu, kā arī par visu ģimenes locekļu saikni ar Dievu. Viņas līdz ar vīrieti mājas Baznīcā pilda priestera funkcijas. Sievietes ved pie Dieva tos, kurus mīl, tomēr vieglāk nekā vīrieši pakļaujas arī eksaltācijām un devocijām. Ir nepieciešama padziļināta formācija, lai sievietes reliģiozitāte neveicinātu bēgšanu no dzīves kādās maģiskās praksēs.”
Dievs nav ne vīrietis, ne sieviete. Piederēt kādai dzimtei nozīmē būt ierobežotam, nepilnīgam, tādam, kuram ir nepieciešama citas dzimtes persona. Dievs ir pilnība – mīlestības pilnība. Tas ir vienīgais, ko zinām par Viņu, un kas nav ne simbols, ne attēls. Cilvēciskā valodā runājot, sakām: Dievs ir tēvišķa un mātišķa mīlestība. Atklājot Sevi, Viņš salīdzina Savu mīlestību ar vīrieša mīlestību (tēvs, gans, karalis, draugs), bet vienlaicīgi apliecina, ka mīl mūs vairāk nekā māte mīl savu bērnu: “Vai sieva savu zīdaini aizmirst, vai nemīl to, kas no klēpja nācis? Pat ja tā tevi aizmirstu, es tevi neaizmirsīšu!” (Is 49,15).”
Sieviete ir mīlestības speciāliste. Tādēļ viņai ir īpaša loma arī Baznīcā, kura pastāv tādēļ, lai vestu cilvēkus pie Dieva, kurš ir mīlestība. Ieva ir zāles pret Ādama vientulību, bet Marija paliek pie Jēzus, klausās un pārdomā Viņa vārdus. Viņa arī dāvā dzīves recepti ticīgajiem: „Visu, ko Viņš jums teiks – dariet”. (sal. Jņ 2,5). Pie krusta, uzticot savai Mātei rūpes par vienu no mācekļiem, Jēzus uztic sievietēm arī visus vīriešus. Viņi liecina par ticību, sludina Dieva Vārdu, audzina arī citus ticības lieciniekus, priesterus, mācītājus. Un, ja priesteri vai mācītāji nenovērtē sievietes klātbūtni Baznīcā, tad vislielākie zaudētāji ir viņi paši. Bībele atgādina, ka Dievs cilvēku ir radījis kā vīrieti un sievieti, abiem dāvājot vienādu cieņu un aicinājumu uz svētumu. M. Dzeveckis uzsver, ka abi viens otram ir nepieciešami, jo katram ir tikai viņam vien raksturīgas spējas un neatkārtojams aicinājums: “Bez sievietes vīrietis paliktu tikai lietu un dzīvnieku pasaulē, būtu vientuļš. Dievs apdāvināja vīrieti ar sievietes klātbūtni, jo viņa ir spējīga ievest vīrieti personu pasaulē, attiecībās ar cilvēkiem un Dievu. Satikšanās ar sievieti vīrietim ir tik svarīga un nepieciešama, ka viņš atstāj savus vecākus, lai savienotos ar sievieti caur nesaraujamām mīlestības saitēm laulībā. Sastopoties ar sievieti, vīrietis var pilnībā atklāt un realizēt sevi, kļūstot par vīru, tēvu, mācoties mīlestību un atbildību. Un tieši tādēļ, ka sieviete ieved vīrieti saišu un mīlestības pasaulē, paradīzes dārzā viņai kā pirmajai uzbruka sātans.”
Sievietes aicinājums – mātišķība
Tālāk grāmatā autors apskata sievietes aicinājumu, kas izpaužas viņas rūpēs par vīru un bērniem: “Tāda sieviete, neskatoties uz iekšējām grūtībām un ārējiem apdraudējumiem, nepakļaujas saukļiem: sieviete ir tik “vērta”, cik vērta ir jaunākā kosmētika vai jauns apģērbs. Tāda sieviete zina, ka ir daudz vairāk vērta: cieņas un pateicības vērta, apbrīnojama par savu skaistumu, par spēju būt mātei, sievai, līdzstrādniecei; apbrīnojama par savu īpašo ieguldījumu ģimenes un sabiedrības dzīvē. Kad tāda sieviete vēl saņem mīlestības apliecinājumus un atbalstu, tad viņa uzplaukst savā sievišķībā kā zieds saules staros, jūtoties laimīga un piepildīta.”
Sievietes raksturīgākā īpašība ir spēja būt mātei, jo tikai viņa var dalīties ar bērnu savā miesā un asinīs. Mātišķība ir neparasta mīlestības izpausme, kas vīrietim nav sasniedzama. Apdomājot šo mātes mīlestības brīnumu, M. Dzeveckis turpina: “Sieviete – māte bērnam deviņus mēnešus ir mājas, bet pēc tam bērnam upurē savu klātbūtni un mīlestību, lai viņš varētu dzīvot un attīstīties. Sievietes mātišķā mīlestība ir viņas ģēnija izpausme, tai pateicoties, viņa spēj izprast un atbalstīt ne tikai pašas dzemdētos vai garīgos bērnus, bet arī ikvienu cilvēku, kuru sastop savas dzīves ceļā. Bībeles gaismā varam apgalvot, ka galvenā sievietes un vīrieša atšķirība ir tajā, ka sieviete pēc dabas ir vairāk atvērta funkcionēt personu pasaulē, bet vīrietis – lietu pasaulē. Ādams nodarbojās ar vārdu došanu dzīvniekiem un pasaules pakļaušanu, bet tikai sastapšanās ar Ievu viņu ieveda personu pasaulē. Visas citas atšķirības starp sievieti un vīrieti ir tikai sekas šai pamatatšķirībai.
Mātišķība ir visskaistākais Dieva nodoms attiecībā uz sievieti un pāri visam dara sievieti līdzīgu Kristum, kurš pie krusta dāvāja savu miesu un asinis.”
Prieks būt sievietei
Viens no pirmajiem ikvienas meitenes uzdevumiem ir iepazīt un ar prieku, lepnumu pieņemt savu dzimumu un aicinājumu būt par sievieti. Grāmatas “Viņa, viņš un mīlestība” autors aicina gan sievietes, gan vīriešus būt pateicīgiem Dievam par sievišķības dāvanu: “Labs piemērs tam ir svētais Jānis Pāvils II, kurš pateicās Dievam par “sievietes noslēpumu un par katru sievieti”. Meiteņu un sieviešu uzdevums ir pastāvīgas rūpes par savu sievišķību un tās izaugsmi, bet pāri visam par savu spēju mīlēt, spēju ievadīt cilvēkus Dieva mīlestības un patiesības pasaulē, lai palīdzētu arī vīrietim augt līdz mīlestībai un atbildībai. Laimīga un nobriedusi sieviete ir vislielākā pasaules bagātība un dārgums. Viņa ir ģeniāla vīrieša līdzstrādniece mīlestības civilizācijas veidošanā un būtisks atbalsts bērnam, kurš jūtas droši un laimīgi tikai tad, kad ir mātes mīlēts. Mātes, kura patiesi mīl sevi un priecājas par savu sievišķību.” No poļu valodas tulkojis Liepājas bīskaps Viktors Stulpins
"Nāc",Nr. 134
Foto: Unsplash.com/Jason Strull |
