Cilvēks nav vienpatis, savā dziļākajā būtībā viņš ir sabiedriska būtne. Tādēļ bez attiecībām ar citiem cilvēkiem viņš nespēj ne dzīvot, ne pilnībā attīstīt savas spējas. Enciklikā Redemptor hominis (1979) Jānis Pāvils II apgalvo, ka mēs nevaram dzīvot bez mīlestības, tas nozīmē – bez attiecībām ar līdzcilvēkiem. Šajā dokumentā viņš raksta: “Ja cilvēkam neatklāsies Mīlestība, ja viņš nesastapsies ar Mīlestību, ja nepieskarsies un nepadarīs to par savu, ja neatradīs tajā dzīvu līdzdalību, viņš pats sev paliks nesaprotama būtne un viņa dzīve zaudēs jēgu.” (RH 10) No tā varam secināt: ja mēs noslēdzamies sevī, ja nespējam mīlēt tuvāko un veidot ar viņu attiecības, tādējādi nepiepildīdami to, kam esam radīti, tad apstājamies savā cilvēciskajā un arī garīgajā attīstībā, un mūsu dzīve zaudē jēgu. Mēs visi ilgojamies pēc mīlestības, gribam būt mīlēti, bet diemžēl ne visi prot un grib mīlestību dāvāt citiem. Protams, mīlestību dāvāt un to arī pieņemt, ļaujot sevi mīlēt, mums ir jāmācās visa mūža garumā. Tomēr, lai arī mīlēt nav viegli, vienīgi mīlestība dāvā dzīvesprieku un laimi. Šajās pārdomās aplūkosim piecas patiesības, kas palīdzēs mums ar mīlestību raudzīties uz līdzcilvēkiem un veidot ar viņiem draudzīgas un brālīgas attiecības. Vispirms atcerēsimies, ka ikviens cilvēks ir dāvana un visaugstākā vērtība. Baznīcas sociālā mācība uzsver, ka cilvēks eksistē kā unikāla, vienreizīga un neatkārtojama būtne, viņš eksistē kā “es”, kas spēj sevi saprast, valdīt pār sevi un būt noteicējs sev. Nekad nav bijis tāda otra cilvēka kā ikviens no mums un nekad nebūs. Cilvēka radīšana notiek pēc Dieva tēla un līdzības, tātad – prāts, apziņa, brīvā griba, spēja mīlēt, spēja ziedot sevi, strādāt, veidot kultūru – padara cilvēku par unikālu brīnumu. Viņam piemīt spēja nemitīgi attīstīties un kļūst dzīves gudrākam. Taču pasaules vēstures gaitā cilvēks vairākkārt ir zaudējis izpratni par savu iekšējo garīgo struktūru, un tas savukārt ir radījis viņā traģisku eksistenciālu tukšumu. Cilvēks ir sabiedrības galamērķis, kuram tā pakārtota, tādēļ sabiedrības attīstībai vienmēr jābūt virzītai uz personas labumu, jo lietas ir jāpakārto cilvēkiem un nevis otrādi. Cilvēka cieņas respektēšanu nedrīkst nodalīt no diviem pamatprincipiem. Pirmais princips – cilvēks nav lieta, viņš ir persona, kurai pienākas cieņa. Tāpēc nekad un nekādos apstākļos nedrīkst izturēties pret cilvēku kā pret lietojamu priekšmetu – izmantot viņu savtīgiem mērķiem. Otrais princips – mīlestības attieksme, ar kādu jāizturas pret katru cilvēku. Mēs izturamies taisnīgi pret cilvēku tad, ja viņu pieņemam un mīlam tādu, kāds viņš ir. Tikai tas, kurš mīl, spēj atklāt otra cilvēka vērtību. Otrkārt, uz cilvēkiem ir jāraugās pozitīvi. Labas un draudzīgas attiecības ir viens no svarīgākajiem labsajūtas un laimes rādītājiem. Ir daudz pētījumu par šo tēmu un nav šaubu, ka sirsnīgas un draudzīgas attiecības padara mūs laimīgākus un bagātina daudzas jo daudzas mūsu dzīves jomas. Attiecību veidošanā svarīgs ir otra atbalsts. Mūsu domas uzreiz kļūst labākas un skaidrākas, ja zinām, ka draugs ir blakus un vienmēr mūs atbalstīs. Emocionālajam atbalstam, ko mēs visbiežāk piedzīvojam draudzībā, ir milzīga ietekme uz mūsu pašvērtējumu. Pozitīva attieksme pret dzīvi un cilvēkiem palīdz sasniegt izvirzītos mērķus, paildzina dzīvi, dod laimes un prieka sajūtu. Daži padomi, kā smelt prieku no dzīves un attiecībām. Pirmais – esi atvērts pārmaiņām, esi drosmīgs, nebaidies riskēt. Otrais – izvairies no spriedumiem, kas negatīvi vērtē citus. Lieto akceptācijas jeb pieņemšanas valodu. Trešais – nebēdz no kritikas, bet izmanto to, lai kaut ko mainītu vai uzlabotu savā dzīvē. Ceturtais – gandarījuma sajūta ir atkarīga no tā, vai tu spēsi atrast pat mazāko pozitīvo lietu katrā situācijā. Piektais – kad tevi piemeklē kāda neveiksme vai nepatīkama situācija, vienmēr pajautā sev: “Kas šajā situācijā ir labs? Kādus secinājumus es varu gūt no šīs pieredzes nākotnei? Ko šī situācija man ir iemācījusi?” Treškārt, no katra var kaut ko mācīties. Karolam Vojtilam, kad viņš bija jauns priesteris, reiz radās grūtības attiecībās ar kādu cilvēku. Vaicādams padomu savam garīgajam tēvam, viņš saņēma atbildi: “Varbūt Dievs vēlas tev dot šo cilvēku...” Pēc daudziem gadiem, jau būdams pāvests Jānis Pāvils II, viņš atcerējās: “Šajos vārdos izskanēja aicinājums uzticēties Dievam un pieņemt otru cilvēku kā dāvanu. Es uzreiz pat neapzinājos, cik dziļa patiesība ir ietverta šajos vārdos.” Ja Dievs mums ir devis šo konkrēto cilvēku, tad ar viņa starpniecību vēlas kaut ko mums sacīt vai iemācīt. Garīgās dzīves pazinēji uzsver, ka ikviens cilvēks, kurš uzrodas mūsu dzīvē, ir sava veida skolotājs vai pat pravietis: “Kāds māca mums būt spēcīgākam, kāds – gudrākam, kāds māca piedot, kāds – būt laimīgam un priecāties par katru nodzīvoto dienu. Vēl kāds vispār mums neko nemāca – vienkārši lauž mūs, bet arī no tā mēs iegūstam pieredzi.” Tādēļ cienīsim ikvienu cilvēku, lai arī tas varbūt ir ienācis mūsu dzīvē tikai uz mirkli, jo, ja viņš tajā ir parādījies, tad ne jau bez nozīmes. Ceturtkārt, svarīgs ir pastāvīgs dialogs. Vērtējot izmaiņas mūsdienu sabiedrībā, mums atklājas, ka cilvēki būvē par daudz mūru, bet par maz tiltu; par daudz runā, bet par maz klausās; par daudz tiesā un aprunā, bet maz iedziļinās otra grūtībās; pārāk daudz uzsver savu taisnību, bet pārāk maz dalās dzīves pieredzē. Tādēļ viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir mācīties pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, mācīties klausīties un veidot dialogu. Patiesībā mēs dzīvojam tikai tad, kad atveramies otram cilvēkam un izejam ārpus sevis, savukārt pārstājam dzīvot, kad paliekam ieslēgušies sevī. Nereti laulātie šķiras tikai tādēļ, ka neprot sarunāties, kopt attiecības un piedot. Lai varētu laimīgi un saskanīgi dzīvot laulībā un ģimenē, noteikti jāmācās mīlestības dialogs. Ja mēs atklāsim dialoga vērtību, tad ātri pārliecināsimies, ka tas ir vienīgais un labākais ceļš uz tuvākā sirdi. Tādēļ ir vērts iemācīties vairāk klausīties un pašam mazāk runāt, vairāk saprast otru, nevis viņu vērtēt, vairāk dalīties ar savu dzīvi un pieredzi, nevis par to diskutēt. Šādā veidā mēs iepazīstam sevi patiesībā, mācāmies pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, un uzticēties viņam. Piektkārt, nav iespējams dzīvot bez piedošanas. Mēs bieži dzirdam: “Cik grūti ir piedot!” Manuprāt, ir vērts padomāt par to, cik grūti ir dzīvot bez piedošanas. Kāpēc man būtu jāmoka pašam sevi? Kā vārdā?! Ja mēs no sirds nepiedodam, tad kaitējam vispirms paši sev! Droši vien tas izklausās dīvaini, bet, ja mēs domājam konsekventi, tad tieši šāds ir secinājums. Nepiedodot mēs apgrūtinām savu garu ar dusmām, naidu, rūgtumu, pretenzijām utt. Tad sevī nesam visu nastu – dusmas, kas mūs nomāc un novārdzina. Iespējams, katrs no mums to ir piedzīvojis. Tā vietā, lai būtu brīvi, priecīgi un pateicīgi cilvēki, mēs ļaunu domu iespaidā paši sevi padarām par īgniem un naidpilniem cilvēkiem. Mūsu pašu interesēs ir atteikties no jebkādām dusmām. Šajā kontekstā piedošana kļūst par dzīves gudrību, jo tā ved uz iekšējo brīvību. Tikai piedodot, mēs varam patiesi būt tas, kas īstenībā esam. Kristus mūs aicina izvēlēties piedošanas ceļu. Tas ir ne tikai piedāvājums, bet arī svētība: Dievs svētī to, kas piedevis, un arī to, kas šo piedošanu saņēmis. Piedodot citiem, mēs palīdzam paši sev. Lasot šo rakstu, pajautāsim sev: “Kādas ir manas attiecības ar vistuvākajiem – ar vīru, sievu, bērnu, vecākiem, radiem, draugiem, darba kolēģiem, kaimiņiem? Cik laika es pavadu kopā ar viņiem? Vai spēju iziet viņiem pretī? Vai protu darīt “vairāk”, izrādot sapratni un dāvājot piedošanu, kā Jēzus ir darījis man un to dara katru dienu?” Lai Vissvētākā Jaunava Marija, Rožukroņa Karaliene, palīdz mums atjaunot un sakārtot attiecības ar līdzcilvēkiem un atvērt viņiem savas sirdis, jo ikviens cilvēks ir dāvana, un viņš ir pelnījis pieņemšanu, cieņu un mīlestību! Foto: Unsplash.com/Helena Lopes |
