Uzticība ir ceļš uz mīlestību Pamudinājuma ievadā pāvests raksta, ka viņš vēlējies atgādināt par mazās svētās Terēzes 150. dzimšanas dienu (1873. g. 2. janvārī) un viņas beatifikācijas 100. gadadienu (1923. g. 29. aprīlī), bet darīt to ne kādā no šiem datumiem vai svētās piemiņas dienā, bet “lai vēstījums izietu ārpus šīm svinībām un tiktu pieņemts kā daļa no Baznīcas garīgā mantojuma” (4). Vēstījuma nosaukumu veido pašas svētās Terēzes vārdi: “Tikai uzticībai un nekam citam kā uzticībai vajadzētu mūs vadīt pie Mīlestības”. Viss vēstījums ir sadalīts četrās daļās. Katra daļa raksturo Terēzes dzīvi un aicinājumu. Pirmajā daļā pāvests pieskaras misijas apziņai, kura pavadīja Terēzi jau no apzinātiem gadiem – būt veltītai līdzcilvēkiem, bet jo sevišķi, lai glābtu dvēseles. Viņas manuskriptos atrodam ierakstu, kurā lasām, ka viņa pievienojās Karmelam, “lai glābtu dvēseles”1. Taču viņa nevēlējās tādā veidā paaugstināties, bet gluži pretēji. Viņa lūdza, lai Kungs viņu tik ļoti pievelk pie Sevis, ka Viņš jau mājotu un darbotos viņā un Kunga mīlestība aizdedzinātu viņas sirdi: “Mīlestības pārņemta dvēsele nevar palikt dīkā.”2 Meklējumu ceļā Otrajā daļā pāvests atgādina par Terēzes meklējumiem. Viņa īpaši meklēja savu aicinājumu. Nespēdama atdarināt lielos svētos, viņa meklēja savu ceļu un atklāja to Svētajos Rakstos. Pāvests atgādina, ka šo “mazo ceļu”, kā to sauc Terēze, Debesu Tēvs atklāj mazajiem (sal. Mt 11,25). Viņa labi apzinājās savu vājumu, tādēļ uzmudināja sevī īpašu paļāvību uz Dieva žēlastību. “Terēze nekad neizmantoja savā laikā bieži lietoto teicienu: “Es padarīšu sevi par svēto.” Viņas uzticība žēlastībai dod drosmi tiem, kas jūtas trausli, ierobežoti, grēcīgi, lai ļautos vadībai un sasniegtu augstumus. Pilnīga uzticēšanās, kas pazūd Mīlestībā, atbrīvo no nemitīgām raizēm par nākotni, no bailēm, kas atņem mieru. Tomēr savā garīgajā ceļā viņa piedzīvoja arī tumsu. “Kad viņa rakstīja, ka Jēzus ļāva viņas dvēselei būt “visbiezākajā tumsā”3, viņa norādīja uz ateisma tumsu un kristīgās ticības noraidīšanu” (25). Pasaules grēks ir spēcīgs, bet ne bezgalīgs. Tomēr, piedzīvojusi pieredzi ar noziedznieka Anrī Pranzīni atgriešanos, Terēze dzīvo lielā cerībā. Šī intensīvā cerība, kas ir pret visām cerībām, viņai bija būtiska: “No šī brīža mana vēlme glābt dvēseles pieauga ar katru dienu”4 (28). “Es būšu mīlestība” Trešajai daļai pāvests devis nosaukumu “Es būšu mīlestība”. Šajā daļā pāvests norāda uz Terēzes mīlestības skolu, kurā viņa auga un vēlējās “Baznīcas sirdī būt mīlestība”. Mīlestība, kas ir augstāka par ticību un cerību. Būtiska ir Terēzes atsauce uz Jāņa evaņģēliju, kur teikts: “Lai jūs viens otru mīlētu, kā Es jūs esmu mīlējis”(15,12). Grāmatas “Kādas dvēseles stāsts”, caur kuru arī mums, pateicoties godājamā bīskapa Boļeslava Sloskāna rūpēm, ir ļauts iepazīt Terēzes dzīvi un garīgo ceļu, šīs grāmatas beigās viņa veltījas Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai. Tādā veidā viņa piedāvā arī ikvienam ticīgajam ikdienas dzīvē piedzīvot mīlestības pieredzi. Kā apliecina pāvests – mazā Terēze ir mantojusi no savas lielās priekšgājējas un Karmela reformatores lielu mīlestību pret Baznīcu, un viņai izdevās atklāt šī noslēpuma dziļumu (38). Tā nav triumfējošas Baznīcas sirds, tā ir mīlošas, pazemīgas un žēlsirdīgas Baznīcas sirds (40). Tam, ko atklāja Terēze, ir jābūt “lielai gaismai arī mums šodien, lai mūs neapdraudētu Baznīcas ierobežojumi un vājības, ko iezīmē tumsa un grēki, un lai mēs ieietu sirdī, kas deg mīlestībā, ko Vasarsvētku dienā iededza Svētā Gara dāvanas” (41). Terēze paļaujas, ka debesīs viņa nebūs dīkā: “Es gribu tur strādāt Baznīcas un cilvēku labā”5. “Evaņģēlija sirdī” Pēdējā daļā pāvests runā par to, ka Terēze ir atzīta par Baznīcas doktori, kaut arī nekad nav beigusi lielas skolas un augstskolas. Viņš uzsver, ka Terēzes devums Baznīcai nav analītisks, kā, piemēram, sv. Akvīnas Toma, bet gan sintētisks, jo, mācoties no viņas, mēs nonākam pie būtiskā, pie nepieciešamā, jo to viņa māca ar savu personīgo dzīves piemēru un saviem vārdiem. Un pāvests uzsver, ka arī vairāk kā gadsimtu pēc svētās nāves sv. Terēze Dieva tautas sirdī ir dzīvāka nekā jebkad agrāk.
Lai Svētā Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga iedvesmo arī mūs mīlēt vairāk Dievu un Baznīcu, augot svētumā. Sagatavoja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
"Nāc", Nr.135 Foto: Dažas dienas pēc Terēzes ieģērbšanas karmelītu habitā jeb mūķenes tērpā 1889. gada janvārī | 
