“Tur visi mani pazīst kā Ha Džo,” atceroties savu kalpojumu Mali, pastāstīja 70 gadus vecais misionārs. Āfrikas Rietumu zemē ir pavadīti 28 dzīves gadi, pēdējais no tiem gūstā. 2022. gada 20. novembrī, svētdienā, kāda automašīna piebrauca pie viņa vadītā auto un vīrs armijas tērpā paziņoja, ka priesteris tiek arestēts. Tajā pašā laikā kāds cits viņu sagrāba aiz apkakles un vilka uz savu mašīnu. Tēvs Lohre par savu gūstu runā ar zināmu humora devu. Pirmo vietu, kur viņš tika atvests, misionārs sauc par “skautu nometni”. “Tur bija apmetušies 17, 20, 22 gadus jauni puiši, kuri dzīvoja mežā, ik pēc 10 dienām nokāva kādu kazu, vārīja rīsus, pastu, cepa maizi. Tā būtu pavisam mierīga dzīve nomaļā nostūrī, ja blakus nebūtu bruņotu džihādistu. Misionārs cenšas adaptēties un meklē veidu, kā sarunāties ar tiem, kuri dzīvo līdzās. “Mēs daudz runājām par ticību un vienmēr ar lielu respektu,” viņš atceras. Pirmajā vakarā tēvam Lohrem tiek pavēlēts novilkt drēbes un ietērpties citās, tajā skaitā krekliņā ar uzrakstu “Es mīlu savu Karali”. Tieši tajā dienā ir Kristus Karaļa svētki un priesteris no visas sirds pateicas džihādistam. “Tu vari atņemt man visu – pasi, drēbes, mašīnu, taču nevari atņemt man ticību,” nodomā gūsteknis. Tā sākas “sabata gads”, kā laiku džihādistu gūstā šodien dēvē tēvs Lohre. Ir pilnīga neziņa par savu likteni un reizē arī pārliecība, ka nebrīvē pavadītais laiks tiks izmantots lūgšanām un tam, lai “kaut ko komunicētu” jauniešiem, jeb, kā ir teicis svētais Pāvils, “nebūtu šķindošs zvārgulis”. Misionārs atzīst, ka džihādisti pret viņu izturējās labi. “Kad dzīvoju starp viņiem,” atceras tēvs Joahims, “tur bija kāds jaunietis, kurš vienmēr klausījās radio. Palūdzu, vai reizēm nevaru paklausīties arī es, jo gribēju sekot līdzi notikumiem.” Īsts pārsteigums bijis 24. decembrī, kad meklējot kanālus, gūstenis pēkšņi izdzirdējis Svētā Lūkas Evaņģēliju. Tā bija Ziemassvētku vigīlijas Mise Svētā Pētera bazilikā. “Es noklausījos pāvesta homīliju, viņa pārdomas par Betlēmes silīti, kur bija guldīts Bērns Jēzus. Izdevās noklausīties visu Svēto Misi. Man tajā brīdī šķita, it kā uz mani raudzītos Dieva acs, un Viņš, mani uzlūkodams, teiktu: “Kristus ir dzimis arī priekš tevis un tur, kur tu esi, tu neesi viens.” Pēc tam radio vairs nebija pieejams līdz jūnija mēnesim, līdz providenciālā veidā atkal varējis tikt pie aparāta. “Kopš tā laika katru dienu klausījos Vatikāna Radio – raidījumus angļu un franču valodās. Dzirdēju intervijas ar bīskapiem par Sinodi un sinodalitāti, un tas man patiešām sniedza lielu mierinājumu un prieku. Jutos vienots ar Baznīcu, zināju, ko tā dara, sekoju līdzi pāvesta vizītei Lisabonā, Pasaules Jauniešu dienās... Tas bija ļoti skaisti!” Tēvs Joahims Lohre Mali vairs neatgriezīsies. To viņam liedz Āfrikas misionāru, jeb “Balto tēvu” kongregācijas ģenerālpriekšnieks, apzinoties, ka to, kuri pēc nolaupīšanas atkal ir atgriezušies, vairs nav dzīvo vidū. Pēc tam, kad ir izdevies atbrīvoties un nokļūt Eiropā, priesteris ir vēlējies apmeklēt Romu un iegriezties Vatikāna Radio, lai pateiktos par to, ka šeit veidotie raidījumi ir uzturējuši cerību laikā, kas pavadīts gūstā. Pagaidām nav zināms, ko turpmāk darīs joprojām vitālais sirmgalvis, taču, tā dēvētais “sabata gads” pie džihādistiem ir atstājis mācību, ko viņš izskaidro ar šādu atgadījumu: “Pēdējā dienā, pirms atgriezties Vācijā, šoferis, kuru satiku tuksnesī, pavaicāja: “Bet, ko dara katoļu priesteri tādās musulmaņu zemēs, kā Mali, vai Nigēra, Mauritānija, vai Alžīrija?” “Es mazliet padomāju un atbildēju: “Viņi dara to, kas ir jādara visiem priesteriem – ir jābūt Dieva mīlestības lieciniekiem cilvēku vidū, jo īpaši mazo, nabadzīgo, slimo, migrantu vidū.” “Domāju, ka arī mana misija nākotnē ievirzīsies šajā gultnē – būt par liecinieku tam, ko piedzīvoju tuksnesī,” ciemojoties Vatikāna Radio pastāstīja Āfrikas misionāru kongregācijas tēvs Joahims Lohre. Vaticannews.va | 
