"Kristīgā ticība nereti tiek uzskatīta par kaut ko absurdu," konklāva noslēguma dievkalpojumā teica Leons XIV. Un nevaram viņam nepiekrist. Mūsdienu pasaule, barota ar pašpietiekamības ilūziju, vairāk uzticas tehnoloģijām nekā transcendencei, tā izvēlas baudu, nevis patiesību, bēg no atbildības, kas ietverta jautājumā par jēgu. Šajā kontekstā Baznīca bieži kļūst ne tik daudz par "izaicinājuma zīmi", cik par izsmiekla objektu. Ticīgie - atstumti, izsmieti un bieži vajāti - arvien vairāk izjūt Kristus mācekļa krusta smagumu. Pāvests Leons XIV mums atgādina, ka mēs neesam vieni. Baznīca, lai arī ievainota, joprojām ir "glābšanas šķirsts, kas kuģo pa vēstures ūdeņiem", un tās uzdevums ir saglabāt uzticību Evaņģēlijam pat tad, kad to uzskata par "muļķību pagāniem". Baznīca, kā bāka vētras sabangotās jūras vidū, nevar būt tikai institūcija, tā nedrīkst vājināt savu identitāti viltus dialoga ar pasaulīgo garu vārdā. Taču pāvests nerunā par norobežošanos no pasaules, bet gan par liecību - personīgu un kopīgu. Tieši tajā slēpjas viņa vēstījuma atbruņojošā vienkāršība. Apustuļa Pētera 267. pēctecis savu pontifikātu nesāk ar strukturālām reformām. Tā vietā viņš aicina visus labas gribas cilvēkus stiprināt ticību, sakot: "Tu esi Mesija, dzīvā Dieva Dēls". Tas nav tikai citāts no Evaņģēlija, bet gan Baznīcas identitātes apstiprinājums. Šie vārdi mudina mūs pārstāt slēpties. Mēs esam aicināti veidot Baznīcu, lai tā kļūtu par "pilsētu, kas uzcelta kalnā", redzamu nevis lepnajiem, bet tiem, kas meklē gaismu. Un šī gaisma ir jānes svētiem cilvēkiem - ne obligāti perfektiem, bet autentiskiem. Tiem, kas pazūd, lai Kristus varētu palikt. Tāpat kā svētais Ignācijs no Antiohijas, kura vārdus pāvests citēja: "Es būšu Jēzus Kristus māceklis tad, kad pasaule neredzēs manu miesu". Tas atspoguļo kristīgās līderības jeb vadības dziļāko jēgu. Baznīca šodien saskaras ar divkāršu izaicinājumu: saglabāt ticības dārgumu un tajā pašā laikā neieslēgties "ziloņkaula tornī". Baznīcai ir jābūt bākai ne tāpēc, ka tā stāv augstāk, bet tāpēc, ka tā joprojām sniedz gaismu. Šķiet, ka Leons XIV to labi saprot. Viņa vārdi nav mēģinājums izpatikt vieniem uz citu rēķina. Drīzāk tie ir aicinājums iet kopā - kā Jēzus draugu kopiena, kas nebēg no pasaules, bet iziet tai pretī ar atvērtu sirdi un pastāvīgu cerības gaismu. Vai Baznīca spēs nest šo krustu? Vai tā spēs vienot dziļu uzticību Evaņģēlijam ar žēlsirdīgu maigumu pret grēka ievainoto pasauli? To rādīs laiks. Taču viens ir skaidrs – Leons XIV savu pontifikātu sāk nevis ar politisko jautājumu risināšanu, bet ar aicinājumu stiprināt ticību. Un tā, iespējams, ir visdziļākā cerības zīme, ko viņš varētu dot mūsdienu pasaulei. Vaticannews.va | 
