“Pāvests izmanto “baltā karoga” terminu un atbild uz intervētāja izvirzīto tēlu, lai ar to norādītu ienaida izbeigšanu, mieru, kas panākts ar drosmi veikt sarunas. Citviet intervijā, runājot par citu konflikta situāciju, bet teikto attiecinot uz katru karu, pāvests skaidri apgalvoja: “Sarunas nekad nenozīmē padošanos”. Pāvesta novēlējums ir tas pats, kas vienmēr ir ticis atkārtots šajos gados un arī nesen tas tika atkārtots sakarā ar konflikta otro gadskārtu, proti: “Kamēr apliecinu savas tuvības jūtas izmocītajai Ukrainas tautai un lūdzos par visiem, jo īpaši, par daudzajiem nevainīgajiem upuriem, aicinu, lai tiek rasts kaut nedaudz cilvēcības, kas ļauj meklēt diplomātiskā risinājuma apstākļus, cenšoties panākt taisnīgu un ilgstošu mieru”. Uz žurnālista jautājumu: «Ukrainā daži aicina uz drosmi padoties un pacelt balto karogu. Citi saka, ka tas leģitimizētu spēcīgākos. Ko jūs domājat par to?" Pāvests atbildēja: "Tā ir tikai interpretācija, bet es domāju, ka spēcīgāks ir tas, kurš redz situāciju, kurš domā par cilvēkiem, kuram ir baltā karoga drosme sarunām. Šodien sarunas var vest ar starptautisko spēku palīdzību. Vārds vienoties ir drosmīgs vārds. Kad redzat, ka esat uzvarēts, ka lietas neiet labi, jums ir jābūt drosmei risināt sarunas. Jums ir kauns, bet ar cik nāves gadījumiem tas beigsies? Sarunājiet iepriekš, meklējiet valsti, kur būt starpnieks. Šodien, piemēram, daudzi vēlas būt par starpnieku karā Ukrainā. Turcija to ierosināja. Un citi. Nekautrējieties risināt sarunas, pirms tas kļūst sliktāks.
Uz jautājumu, vai viņš ierosina sarunas, pāvests atbildēja: "Es esmu šeit, punkts. Es nosūtīju vēstuli Izraēlas ebrejiem, lai lūgtu viņus apsvērt šo situāciju. Sarunas nekad nav padošanās. Tā ir drosme nenovest valsti līdz pašnāvībai.” Pāvests piebilst, ka Staļina laikos ukraiņi ļoti cieta. | 
