Kristīgā dzīve nav saprotama bez Svētā Gara. Tā būtu sava veida reliģiska vai dievbijīga dzīve, taču bez tā dzīvīguma, ko Kungs apsolīja mācekļiem. Šis dzīvīgums ir Svētais Gars. Tādēļ Baznīcas tēvi Svēto Garu sauc par kristīgās dzīves dvēseli. Tāpat kā cilvēka dvēseli nav iespējams fiziski saredzēt, bet to var atklāt tikai darbībā, tā arī Svētais Gars ir apslēpts mūsu acīm un Viņu varam atpazīt pēc augļiem, kas izpaužas cilvēka dzīvē. Apskatīsim piecus Svētā Gara simbolus, kas palīdzēs labāk saprast un vairāk atvērties uz Viņa darbību mūsu dzīvē. Balodis. Kristīgajā ikonogrāfijā viens no visbiežāk sastopamajiem Svētā Gara simboliem ir balodis. Radīšanas grāmatā lasām, ka Dieva Gars bija klātesošs jau radīšanas sākumā, kad “Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,2) Tas nozīmē, ka Svētais Gars dāvā radībai skaistumu, harmoniju un krāšņumu. Dziesmu dziesmas grāmatā balodis simbolizē skaisto līgavu, kura Jaunajā Derībā ir Baznīcas pirmtēls. Baznīca ir Kristus Līgava, kuru vada un svētdara Kunga Gars. Baloža simbols parādās arī Jēzus kristību laikā Jordānas upē, atklājot jauno radību (Mt 3,16; Mk 1,10; Lk 3,22; Jņ 1,32). Protams, runa te nav par redzamu, bet simbolisku Svētā Gara atklāsmi. Svētais Gars baloža veidā nonāk un paliek pie Jēzus, lai parādītu savu līdzdalību un sadarbību pestīšanas darbā. Baznīcas tēvi baloža simbolu saistīja arī ar Noasa plūdiem (Rad 8,8-12), jo, plūdiem beidzoties, balodis, kuru izlaida Noass, atgriezās, nesdams knābī olīvkoka zariņu ar zaļojošām lapām, kas bija zīme tam, ka zemi no jauna var apdzīvot. Plūdi simbolizē Kristības sakramentu, savukārt balodis ir miera, piedošanas un cilvēka izlīgšanas ar Dievu simbols. Kristībā Svētais Gars nonāk un paliek kristīto šķīstītajās un pazemīgajās sirdīs. Svētais Augustīns mācīja, ka “brīvība un pazemība ir divi Svētā Gara spārni. Brīvs un pazemīgs Gars iziet no Tēva un pie Viņa atgriežas.” Tas ļauj labāk saprast to, ka brīvība un pazemība ir kristīgās dzīves pamats, jo “Dievs pretojas lepnajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību” (Jēk 4,6). Tātad, pateicoties pazemības nostājai, mēs varam atvērties uz Svēto Garu. Tas, kurš sevi pazemina, tiks paaugstināts un saņems Svētā Gara dāvanas kā velti. Ūdens simbols ir Svētā Gara – dzīvā Ūdens – zīme. Vecajā Derībā ūdens vēsta par jaunu dzīvību (Ez 47) un norāda uz Svētā Gara izliešanos (Is 44,3). Mesiāniskā pestīšana tiek attēlota kā ūdens straume, kas nes dzīvību, auglību, veselību. Šis ūdens remdē cilvēka slāpes pēc Dieva, piepilda iekšējo tukšumu un atdzīvina to, kas piedzīvo dvēseles sausumu. Jaunajā Derībā sarunā ar samarieti Jēzus apliecina, ka ikviens, kas dzers Viņa doto ūdeni, nejutīs slāpes nemūžam (Jņ 4,14), un sarunā ar Nikodēmu Viņš runā par nepieciešamību piedzimt no ūdens un Gara (Jņ 3,5), apsolot dzīvā ūdens straumes jeb Svētā Gara pārpilnību (Jņ 7,37-39). Šis ūdens iztek no Jēzus caurdurtā sāna uz krusta (Jņ 19,34). Mēs zinām, ka ūdenim cilvēka dzīvē ir būtiska nozīme. Ja nav ūdens, mēs mirstam. Ūdens veldzē slāpes, nomazgā un dara auglīgu zemi. Tāpat arī Svētais Gars mūs dzīvina, šķīstī un atjauno, lai mēs spētu dzīvot un mīlēt kā Dieva bērni. Kad Dāvids tika izdzīts un vajāts, atrodoties tālu no Jeruzalemes svētnīcas, viņš, ilgodamies pēc Dieva, rakstīja: “Kā briedis slāpst pēc ūdens avotiem, tā mana dvēsele ilgojas pēc Tevis, Dievs” (Ps 42,2; 63,2). Pajautāsim sev: “Pēc kā es ilgojos? Par ko sapņoju?” Ja man šodien būtu jāuzraksta desmit lietas, pēc kurām es ilgojos, vai šajā sarakstā būtu vieta arī Dievam? Atcerēsimies – tāpat kā nevaram dzīvot bez ūdens, tā mēs nevaram dzīvot bez Svētā Gara! Vējš simbolizē Svētā Gara darbību un brīvību. Ebreju vārds ruah nozīmē gan vēju un gaisu, gan dvesmu un garu. Bībelē Dieva Gara darbības apraksti ir saistīti ar vēju, sākot no liela un stipra vēja, kas kalnus aizpūš un klintis drupina līdz pat “klusai čukstošai balsij” (1 Ķēn 19,11-12). Arī Jēzus mācekļi liecināja, ka Vasarsvētku rītā viņi sajuta stipru vēju: “Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja” (Apd 2,2). Vējš ir brīvības un arī spēka simbols. Brīvība ir ierakstīta Svētā Gara vārdā, jo ebreju vārds ruah un grieķu pneuma norāda uz ļoti dinamisku un darbīgu Personu, kura ir līdzīga vējam, jo pārvietojas dažādos virzienos. Vējš izsaka nenotveramo Svētā Gara būtību, kas reizēm nāk viegli kā atsvaidzinoša vēsma, bet citreiz ar lielu spēku kā viesuļvētra. Tāpat arī Gars var maigi uzrunāt mūsu prātu un sirdi, vai arī satricināt sirdsapziņu, veidojot to un atjaunojot. Vējš simbolizē arī spontanitāti un neparedzamību. Svētais Gars darbojas jaunā un unikālā veidā, vienmēr ārpus noteiktiem modeļiem – tik ļoti, ka mēs nepamanām, “no kurienes tas nāk un kurp iet” (Jņ 3,8). Tā ir Gara brīvība! Tā ir brīvība, kas mūs atbrīvo no sevis un dara spējīgus būt par dāvanu citiem – nesavtīgi sevi dāvājot! Tādēļ apustulis Pāvils saka: “Kur Kunga Gars – tur brīvība” (2 Kor 3,17). Brīvība ir dāvana, bet arī mūsu uzdevums un atbildība. Būt brīvam nozīmē mīlēt – gribēt darīt otram labu! Brīvība nav patvaļa, bet kalpošana mīlestībai. Jānis Pāvils II uzsvēra, ka brīvību nevar iegūt reizi un uz visiem laikiem, tā ir pastāvīgi jāiegūst no jauna un jāpilnveido. Mums vajadzētu katras dienas noslēgumā jautāt sev: “Ko šodien manī ir paveicis Svētais Gars? Uz ko mani ir iedvesmojis? Ko man mācījis un ko piedāvājis?” Atcerēsimies, nav brīvības bez mīlestības un patiesības Gara! Uguns norāda uz Svētā Gara varenību, kas visu pārveido. Vecajā Derībā Dievs atklājas Mozum degošā krūmā: “Ērkšķu krūms dega ugunī, bet nesadega” (Izc 3,2). Savukārt Jaunajā Derībā Jānis Kristītājs sludina: “Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Mt 3,11). Jēzus pats saka: “Uguni Es esmu nācis mest uz zemi, un kā Es vēlos, ka tā jau degtu!” (Lk 12,49). Kāpēc Jēzus sūta uguni? Jo zina, ka Viņa vēsts sasniedz cilvēkus, kuru sirdis ir sasalušas, kuri vairs nav spējīgi mīlēt. Ja mēs nākam pie šāda cilvēka, tad nepietiek viņam par to pateikt, bet mums viņš ir jāsasilda. Taču to var darīt tikai tie, kurus pašus Dievs ir aizdedzinājis ar savu mīlestības uguni. Uguns ir kvēlas mīlestības zīme, tā aizdedza mācekļu sirdis, kas kopā ar augšāmcelto Kristu devās uz Emausu: “Vai mūsu sirdis nedega, kad Viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” (Lk 24,32). Apustuļu darbu grāmatā lasām, ka Vasarsvētku dienā Kunga mācekļiem “parādījās it kā uguns mēlēs, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem” (Apd 2,3). Viņus piepildīja Svētais Gars, kurš tik ļoti aizdedza to sirdis ar mīlestību, ka viņi devās līdz pasaules malām, lai visur liecinātu par Kristu un sludinātu Evaņģēliju. Kad pravietis Jeremijs teica: “Es vairs Viņa (Dieva) vārdā nerunāšu!”, tūlīt viņa sirdī bija degoša uguns, kaulos ieslodzīta, knapi turējās to valdīt un nevarēja, jo Svētā Gara degošu uguni nevar nodzēst (Jer 20,9). Tādēļ apustulis Pāvils mudina: “Neapslāpējiet Garu” (1 Tes 5,19). Uguns iedarbojas divējādi – apgaismo un sasilda, vai arī dedzina un attīra. Tāda ir Svētā Gara darbība, kas aizdedzina uguni mūsu sirdīs, izgaismo tās ar Dieva vārdu un ielej tajās Dieva mīlestību (Rom 5,5), vai arī visu attīra un pārveido – egoisms tiek uzvarēts ar mīlestību, augstprātība – ar pazemību, skaudība – ar pateicību, mantkārība – ar patiesu dāsnumu. Dvaša ir dzīvas būtnes jeb jaunas radības zīme. Radīšanas grāmatā ir teikts: “Kad Kungs Dievs izveidoja no zemes pīšļiem cilvēku un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, cilvēks kļuva par dzīvu būtni” (Rad 2,7). Viss, kas pastāv uz zemes, ir Dieva dvašas rezultāts: “Tu slēp savu vaigu, un tie trūkstas, Tu ņem viņu dvašu, un tie mirst un atkal paliek par pīšļiem. Tu pūt savu dvašu, un tie top, un Tu atjauno zemes vaigu” (Ps 104,29-30). Saikni starp dvašu un Svēto Garu uzsvēra arī apustulis Jānis gan Jēzus krusta nāves, gan Viņa augšāmcelšanās notikumā. Mirdams uz krusta, Jēzus “galvu noliecis, atdeva garu” (Jņ 19,30), bet pēc savas augšāmcelšanās: “Viņš dvesa uz viņiem un sacīja: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie ir piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie ir aizturēti” (Jņ 20,22). Viens no galvenajiem Svētā Gara uzdevumiem ir pārliecināt cilvēci par grēku, jo mūsu problēma ir tā, ka cīnāmies ar ļaunuma sekām, bet nelabojam cēloņus. Ļaunums, grēks, egoisms, mantkārība rodas cilvēka sirdī, kas, attālinoties no Dieva, par katru cenu meklē tikai savu labumu. Pasaule var mainīties tikai tad, kad mēs nožēlosim grēkus, atdosim tos Jēzum un ļausim Svētajam Garam darboties mūsos. Dominikāņu mistiķis Jans Taulers 14. gadsimtā sacīja: “Tūkstots grēki, atdoti Jēzum, dod brīvību, bet viens grēks, paturēts sev, var mūs iznīcināt.” Atcerēsimies, ka bez Svētā Gara nav patiesas grēku nožēlas un piedošanas! Šiem bibliskiem simboliem var pievienot vēl citus, kurus Baznīcas tradīcijā attiecina uz Svēto Garu: mākonis, gaisma, eļļa, svaidīšana, patīkama smarža, zīmogs, pirksts, roka utt. Mēs neesam spējīgi izteikt visu Svētā Gara dinamiku. Kaut arī Gara simboli norāda uz Viņa darbības veidiem, tomēr tie nav identiski Viņam. Svētais Gars nav balodis, lai gan atklāj sevi “kā balodi” (Mt 3,16); Gars nav uguns, kaut arī atklāj sevi “it kā uguns mēles” (Apd 2,3). Jēzus atklātās darbības sākumā Svētais Gars nāk kā balodis – vienkāršs un apslēpts, bet Vasarsvētkos Viņš pārvēršas par jaunas dzīvības uguni, kas atbrīvo no bailēm un veic patiesu apvērsumu ticīgo dzīvē. Kā teica svētais Jānis XXIII: “Tieši Svētais Gars ir tas, kurš Baznīcu aizvien atjauno atbilstoši laikam un liek tai iet uz priekšu.” Lūgsim Dievam žēlastību, lai mēs būtu atvērti Svētajam Garam un paklausīgi Viņa iedvesmām! Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Foto: Smmlomita.org |
