Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Vissvētākā Jaunava Marija no Kuldīgas
10.06.2024 pl. 13:23

Priesteris Vjačeslavs Bogdanovs

Šogad 15. maijā pirmo reizi Baznīcas vēsturē Latvijā tika svinēti īpašie svētki Aglonas Dievmātes godam. Tieši tāpat arī pirmo reizi jūlija pirmajā svētdienā tiks svinēti svētki Dievmātes godam mūsu Kurzemes diecēzē – Vissvētākās Jaunavas Marijas no Kuldīgas, Dzīvības Mātes, svētki.

Visi tituli, ar kuriem Baznīca ir apveltījusi Jēzus Māti Jaunavu Mariju, visas privilēģijas, kuras viņā saskata Baznīca, skaidri un nepārprotami apliecina, ka tie visi nāk no paša Kristus un tieši Viņš, Viņas dievišķais Dēls, ir to avots. Mūsu privātās dievbijības žesti, ar kuriem mēs tuvojamies Dievmātei, beigu beigās mūs aizved tieši pie Kristus. Vai tā būtu kāda Vissvētākajai Jaunavai Marijai veltīta lūgšana, kuru sirds klusumā lūdzamies Vissvētākā Sakramenta priekšā, īss vai garš svētceļojums uz Dievmātei veltītām svētvietām – sanktuārijiem, to visu iedvesmo mūsu ticība uz Kungu Jēzu Kristu. Kristus ir mūsu mērķis, un, raugoties uz Mariju, mēs nezaudējam no sava redzesloka Jēzu. Jaunavas Marijas godināšanas pamatojums slēpjas tajā, ka viņa pasaulei ir dāvājusi Jēzu; Viņa ir Dieva Dzemdētāja, Dzīvības Māte, jo Jēzus ir mūsu Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Ir svarīgi par to neaizmirst, jo kopā ar Jaunavu Mariju tiekam pagodināti arī mēs. Marijas personā cilvēks tika iekļauts Dieva pestīšanas plānā. Tieši Marija mūsu vārdā uzņēmās uzdevumu būt par Dieva Dēla Māti. Viņa nemaz nedomāja par nopelniem, privilēģijām un atalgojumiem. Nopelni, privilēģijas un atalgojumi nāca vēlāk.

Domāju, visi piekritīsim, ka viņas uzticēšanās pilnais: “Lai man notiek pēc tava prāta” un pazemīgais: “Lūk, es esmu Kunga kalpone”, uztraukumu un rūpju pilnais: “Viņiem nav vīna” un arī sāpju piepildītais pravietojums: “Un tavu pašas dvēseli pārdurs sāpju zobens” – visa viņas dzīve – jau pašā saknē bija liela privilēģija un nopelns. Esmu dzirdējis tādu varbūt pat pārāk vienkāršotu apgalvojumu, ka ticīgs vīrietis, uzlūkojot Dievmāti, saredz sievišķības pilnību, pēc kuras tiecas, bet jebkura ticīga sieviete – mātišķības visaugstāko ideālu. Šim apgalvojumam var nepiekrist, jo nedz vīrieši aizraujas ar Marijas sievišķīgumu, nedz mūsdienu sievietes viņā spēj saskatīt ideālu. Ceļš, kas ved pie Dievmātes, ir cits. Tas izriet no situācijām, kuras mūsos nemitīgi apdraud to, kas ir mūsējais, latviskais, eiropeiskais. Neticīgā pasaule jūt apdraudējumus no kara izcelšanās briesmām, dabas postījumiem un katastrofām, medicīniski neārstējamām slimībām… Cilvēks, kas tic uz Dievu, kas tic uz krustāsisto Dievu, zem kura krusta stāv Sāpju Māte, caur ticību jūt, ka Jēzus nāve un Viņa augšāmcelšanās un Marijas līdzdalība šajos noslēpumos ir un arī paliek (un paliks!) “dambis”, kas droši pasargā no jebkura veida ļaunuma plūdiem. Ja kādam ir gadījies cīnīties ar jūras viļņiem, zina, ka viļņi, kaut arī bēg uz krasta pusi, no krasta atdala, attālina. Ir jāsaprot – balstoties uz ticības pamatiem –, kaut arī visa pasaule pārtaptu par visu cilvēku miera, labklājības un brīvības zemi, paliks apdraudējums – viļņi, kuri atstumj, attālina no krasta, kurā stāv Jēzus. Nevis skaistuma un mātišķības iemiesojumu mēs saredzam Jaunavas Marijas personā, bet Māti un Palīdzību! Māte un Palīdzība mums ir vajadzīga, kad pār mums sāk valdīt grēks, kad mūs skar slimības, bailes, bēdas, vientulība vai bezcerība…

Kad raugāmies uz Mariju ar Bērnu uz rokām – kā par to rakstīja Broņislava Martuževa –, mēs varam sajust to, ka viņa ir arī mūsu Māte, Baznīcas Māte, Cerības Māte. Jēzus, kuru Viņa dāvāja pasaulei, ir pieņēmis mūs par saviem brāļiem un māsām un vienojis mūs ar sevi tik stiprām saitēm, ka esam kļuvuši par vienu miesu. Viņš ir kļuvis par mūsu Galvu un vienlaicīgi arī par mūsu Brāli, par “pirmdzimto starp daudziem brāļiem”, kā par to saka apustulis Pāvils savā vēstulē romiešiem. Tanī brīdī, kad Dievs tapa par Cilvēka Dēlu, mēs no cilvēku dēliem kļuvām par Dieva dēliem. Gan par šo pārmaiņu “telpu”, gan vidutāju kļuva Marija.

Kuldīga ir plaši pazīstama mazpilsēta ar savu senatnīguma šarmu, saviem svētkiem, savu skaļumu un reizē arī ar savu klusumu. Tās vecpilsēta nesen ir kļuvusi par UNESCO pasaules mantojuma aizsargājamo objektu. Vecpilsētas pašā centrā kopš 1641. gada stāv Svētās Trīsvienības godam būvētā baznīca; baznīcas iekšienē, sānu altārī, atrodas Kuldīgas Dievmātes statuja. Katrs dievkalpojums sākas tieši šī altāra priekšā. Paļaudamies uz Dievmātes gādību, mēs nākam pie Jēzus, lai, ieklausoties Marijas pamudinājumā “Dariet visu, ko Viņš jums teiks”, mēs ticētu, cerētu un mīlētu. Pēdējos gados uz Kuldīgas baznīcu gan individuāli, gan grupās nāk dažādi cilvēki, gan ticīgie, gan neticīgie, un dievnama klusumā paceļ savas sirdis uz Jēzu un… saņem Dieva žēlastību, jo Dievs vienmēr uzklausa. Uz tikšanos 7. jūlijā!

"Nāc", Nr. 138