Pirmais stāsts Bībelē, pirmā grāmata mums apraksta, kur ir cilvēka drāma, kur ir cilvēka nelaime, – tad, kad viņš vēlas pats kļūt par Dievu un aizmirst, ka brīvība ir dāvāta brīvība un ka cilvēks ir aicināts sekot Dieva gribai, lai būtu brīvs. Viņš ir brīvs tad, kad viņš seko Dieva gribai. Nelaime ir tā, ka cilvēks ir sasiets, kā mēs lasām Evaņģēlijā, sasiets ar savu gribu, ieslēdzies sevī, un viņš vairs negrib saņemt brīvību no Dieva, savu dzīvi no Dieva. Viņš sāk skatīties uz sevi, viņš vairs neskatās uz Dievu. Un tā ir drāma, kas ietver visu vēsturi no paša sākuma līdz šai dienai mūsu dzīvē – katrā personīgā dzīvē. Mēs esam sasieti. Kas mūs atbrīvos? Un, lūk, tas ir tas, ko Pāvils arī apraksta savā dzīvē: „Bet to labo, ko es gribu darīt, es nedaru. To ļaunumu, ko es negribu darīt, es daru.” To tas nozīmē – būt sasietam. Un šeit mēs dzirdējām par sātanu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi: mēs nevaram darīt tiešām to, ko mēs gribam, bez Dieva žēlastības. Dieva žēlastība ir tā, kas mūs atbrīvo. Dieva žēlastība – tas ir kā Svētā Gara vējš, kas palīdz burām, – kas pūš, un tās buras iet uz priekšu – lai iet uz priekšu. Bet bez Svētā Gara, bez Dieva žēlastības, bez Dieva spēka mēs nekur nekustamies. Mēs sākam riņķot, mēs pārskatāmies, neejam pareizā virzienā, mēs neejam vispār uz priekšu. Mums ir jāairē ar gribasspēku, bet mēs tālu nekur netiekam. Bet, kad Svētais Gars pārņem mūsu buras, tad mēs ejam – lidojam. Un tas ir piedāvājums, ko Dievs mums dod. Bet vai es Viņam klausīšu? Tāds ir jautājums. Svētie ir padevušies. Viņi ir cīnījušies, cīnījušies un vienā brīdī pateikuši: „Lai Tava griba notiek.” Dievmāte Marija ir tā, kas uzvar, kas nospiež sātanam galvu – mēs lasām pirmā lasījumā. Tāpēc, ka viņa ir jaunā Ieva. Viņa padodas. Atceraties – kad Kunga eņģelis parādījās Marijai un pasludināja, ka viņa ieņems no Svētā Gara, Marija saka: „Lai notiek Tava griba.” Marija ir pirmā kristiete. Viņa ir tā, kas izpilda pilnībā Dieva gribu. Un tāpēc jau viņa ir mūsu Māte. Jēzus Evaņģēlijā jau nepārmet un Viņš jau nesaka, ka Marija nebūs Viņa Māte. Viņš tieši viņu liek kā piemēru. Bet Viņš parāda, ka, lai piederētu Dieva ģimenē, lai būtu šie brīvie bērni, mums ir jābūt Kristus gribas sekotājiem. Mēs esam ieslēgti sevī, tā ir mūsu nelaime. Kā pāvests Francisks bieži vien saka, mēs esam egocentriski, mēs apvainojamies, mēs meklējam savas kaislības – kā tās apmierināt. Mēs mēģinām būvēt dzīvi, celt mūsu māju ne uz Dieva gribas, bet uz smiltīm. Un kad nāk vētra – kas notiek? Vienkārši viss sabrūk. Katru reizi mēs esam to piedzīvojuši, kad esam izvēlējušies tādu dzīves mērķi, bet bez Dieva. Jautājums tātad katram no mums ir tāds: kā es varu labāk izpildīt Dieva gribu? Vispirms man jāuzzina, ko Dievs grib no manis. Jālasa Svētie Raksti, jālūdzas, lai mēs kļūtu vienkārši, lai mēs pierastu pie Dieva balss. Jo mēs esam pilni ar troksni, ar fantāzijām par to, ko mēs redzam, ar mūsu kaislībām. Jo mūsu sirdīs valda vētra, un mēs nedzirdam Kunga balsi. Kad mēs sākam lūgties, kad mēs pagriežam mūsu dzīvi pret Kristu, tad lēnām sākam atpazīt Viņa balsi un sākam saprast, ko mums sirdsapziņa saka. Jo sirdsapziņa, kā saka svētais kardināls Ņūmens, ir Kristus vikārs. Tas nozīmē – Kristus runā manī caur manu sirdsapziņu. Bet, lai es klausītu, lai es atpazītu, lai es ieklausītos manā sirdsapziņā, man jākļūst par Dieva draugu. Un kļūt par Dieva draugu es varu tikai tad, ja es sadraudzējos ar Viņu. Tas ir – es pavadu laiku ar Viņu, es atrodu arī laiku pārdomāt, lasīt Svētos Rakstus. Tad, kad es sakārtoju manu dzīvi – tad, kad es aizeju uz Grēksūdzes sakramentu, kad es iztīru manu dvēseli, kad es „nomazgājos”, – tad es esmu sakārtots. Un tad es sāku atpazīt Kristus gribu, un tad es zinu, ko Viņš grib. Bet tad rodas otrā problēma: bet man nav tā spēka. Un tad man ir jāraud, tad man ir jāpārveidojas. Un šis arī ir pakāpenisks ceļš, un bieži vien uz šī pakāpeniskā ceļa mēs nolaižamies – vienkārši mums nolaižas rokas, jo mēs redzam, ka mēs atkal iekrītam tajos pašos grēkos un mēs netiekam pāri mūsu atkarībām. Tas viss, kā saka apustulis Pāvils, lai mēs paliktu pazemīgi. Jā, dārgie brāļi un māsas Kristū, jums un man ir tā pati cīņa. Mums ir jāizpilda Dieva griba, mums ir jākļūst par Dieva bērniem pilnībā. Man ir jāsaka: Kungs, lai Tava griba notiek! Fiat voluntas Tua! Bet mūsos pretojas padoties mūsu augstprātība. Visu ļaunumu sakne, radix omnium malorum, kā kādreiz teica latīniski, est superbia, ir augstprātība. Es un es. Es zinu labāk. Es zinu labāk par Baznīcu, es zinu labāk par bīskapu, es zinu labāk par Svētiem Rakstiem, es esmu visu sapratis. Tur, kur nav pazemības, tur iesākas krišanas ceļš. Un Kristus, Dievs pieļauj, ka mēs pakrītam dzīvē, iekrītam dažās atkarībās, tieši lai saprastu, ka tikai Viņš var mūs atbrīvot. „Kas mani atbrīvos,” saka apustulis Pāvils, „no manas augstprātības? Kas mani atbrīvos?” Kristus mani atbrīvos. Jo mēs esam vergi. Mēs esam sasieti. Un Kristus atraisa mūs, mūsu mezglus. Katram no mums – jums un man – ir tā pati cīņa. Bet arī Dievmāte, kā pāvests Francisks saka, – viņa ir tā, kas mezglus atsien un mūs atbrīvo. Kristietis ir brīvs. Jo viņš vairāk mīl Kristu, jo viņš kļūst brīvāks. Viņš spēj mīlēt patiesi, patiesībā. Viņš spēj darīt, ko Dievs grib, un viņš pats kļūst laimīgāks. Bet tad, kad mēs esam sasieti, tad, kad mēs neesam brīvi, mēs esam nelaimīgi. Un tas sākas jau ar mūsu bērnību. Mēs niķojamies, mēs saceļamies pret vecākiem. Pusaudžu vecumā mums ir krīze. Nezinām, kā pareizi mīlēt, kā pareizi ko izdarīt ar mūsu dzīvi. Varbūt Dievs mūs aicina kļūt par priesteri. Nē, mēs saceļamies. „Nē, Kungs, nē! Ne jau mani!” Mēs esam jau sasieti. Mūsu kaislības mūs pārņem. Jā, dārgie brāļi un māsas, šī cīņa būs līdz mūža beigām. Arī mazā Terēze no Bērna Jēzus, kad viņa mirst, tad sātans mēģina viņu sasiet. Viņa saka: „Nē, atkāpies, ej prom!” Tāpēc mēs sakām: „Lūdz par mums, Dievmāte Marija, tagad un mūsu nāves stundā! Amen.” Mēs to sakām, bet tas ir nopietni – lai mēs paliktu brīvi līdz mūža beigām, lai mēs varētu satikt Kristu. Šodien mums ir vajadzīgi brīvi cilvēki, brīvi kristieši, mums, brāļi, ir vajadzīgi brīvi jaunieši, kas ir spējīgi stāties pretī šai verdzībai, atmaskot to, kas ir ļauns, un nesekot tam ļaunumam. Mums ir vajadzīga jauna kristietība – cilvēki kas uzdrošinās būt kā sāls šajā ceļojumā. Latvijai ir vajadzīgi brīvi cilvēki. Latvija nebūs brīva, ja cilvēki nebūs brīvi. Mēs esam aicināti būt par brīviem cilvēkiem Kristū. Atbrīvo, Kungs, katru no mums – no sātana, no mūsu atkarībām! Tad mēs piedzīvosim patieso brīvību, un tad mūsu pūles būs Svētā Gara vadītas, un mēs nokļūsim tur, kur Dievs vēlas, lai mēs nokļūtu. Mēs izpildīsim Dieva gribu, ja mēs būsim jauni cilvēki. Varbūt Dievs mūs aicina kļūt par priesteri. Varbūt man ir jālaulājas un jāveido skaista ģimene. Varbūt man ir kārdinājumi, es gribu izjaukt manu ģimeni. Nē, Kungs mani atbrīvos no šiem kārdinājumiem. Lūk, šis – šis ceļš ir katram uzdāvināts, un tas atnes milzīgu prieku, ja mēs padodamies Dieva gribai. „Lai notiek Tava griba, Kungs!” – lai mēs to pateiktu katru dienu, iesākot dienu: „Kungs, lai šī diena Tev pieder!” Un katru dienu vakarā, izdarot sirdsapziņas izmeklējumu, mēs sakām vienkārši: „Kungs, es Tev atdodu manu sirdi!” Šis ir jūnija mēnesis – Kristus Sirds mēnesis. Atcerēsimies, ka mēs esam aicināti piederēt Viņam – tikai Viņam, un pārveidot ģimenes dzīvi, pārveidot mūsu aicinājumu, izejot no šī skaistā Kristus tēla, kas ir pirmais Ādams, kas ir patiesais Ādams – kā Dievs ir gribējis. Dievs ir gribējis, lai mēs kļūtu kā Kristus un kā Dievmāte, kas vienmēr teica: „Jā, Tēvs! Jā, Tēvs!” Tēvs Smelters, ko mēs visi pazinām, bija izvēlējies kā priestera motīvu: „Jā, Tēvs!” Ādams teica: „Nē, Tēvs!” – „Jā, Tēvs!” – un tad tu esi patiešām brīvs. Un tas ir tas, kas vadīja tēvu Smelteru visu viņa dzīvi. „Jā, Tēvs, Tu mani aicināji. Jā, Tēvs!” Un tā viņš padevās Kristus gribai un visu savu dzīvi sekoja Kristum. Lai Kungs katram no mums palīdz atrast šo iekšējo aicinājumu: „Ko Tu gribi no manis, Kungs? Kā es varu labāk izpildīt to, ko Tu gribi? Kā es varu izlabot manas kļūdas?” Kristus vienmēr piedāvā jaunu iesākumu katram no mums. Pietiek pateikt: „Jā, Tēvs!” |
