Dokumentu “Romas bīskaps” ir izdevis Kristiešu vienotības veicināšanas dikastērijs. Tajā apkopoti ekumeniskā dialoga par pāvesta amatu augļi. Tās ir sarunas, kuras aizsākās gandrīz pirms 30 gadiem un iniciēja Jānis Pāvils II kā atbildi uz ekumeniskajām debatēm pēc Vatikāna II koncila. Jaunais pamudinājums vēlas piedāvāt Romas bīskapa primāta īstenošanas formu, kuru dalīja kristīgās baznīcas, kas pirmajos gadsimtos dzīvoja pilnīgā kopībā. Lai gan ne visi līdzšinējie teoloģiskie dialogi ir "risinājuši problēmu tādā pašā līmenī vai ar tādu pašu dziļumu", var identificēt dažas "jaunas pieejas" strīdīgākajiem teoloģiskajiem jautājumiem, teikts jaunajā dokumentā. Pētera tekstu lasījums Dokumenta pamatā ir apustuļa Pētera lomas izpratne. Viens no teoloģisko dialogu augļiem ir jauns tekstu lasījums par apustuļu vadītāja Pētera lomu, kas agrāk bija šķērslis kristiešu vienotībai. Dažādi kristīgie dialoga partneri sarunās tika aicināti izvairīties no vēlākās doktrinālās attīstības anahroniskajām projekcijām un Pētera nozīmi apustuļu vidū skatīt no jauna. Tādējādi “tika atklāti dažādi attēli, interpretācijas un modeļi Jaunajā Derībā, kamēr bībelisko jēdzienu kā episkopé (pārraudzības amats), diakonia (kalpošana) un “petrīniskās funkcijas” koncepts attīstīja “petrīnisko tekstu” visaptverošu izpratni”. Primāta izcelsme Vēl viena strīdīga tēma ir katoliskā izpratne par Romas bīskapa primātu kā dievišķo tiesību institūtu, kamēr lielākā daļa citu kristiešu to saprot tikai kā cilvēcīgo tiesību institūtu. Vatikāna ekumeniskā dikastērija dokumentā teikts, ka “hermeneitiskie precizējumi” ir palīdzējuši šo “tradicionālo dihotomiju parādīt jaunā perspektīvā”, kur primāts aplūkots gan kā dievišķas, gan cilvēcīgas tiesības. Citiem vārdiem, Pētera primāts “kā daļa no Dieva gribas attiecībā uz Baznīcu” nodots caur “cilvēces vēsturi”. Ekumeniskajos dialogos tika uzsvērta atšķirība starp primāta “teoloģisko būtību un vēsturisko kontingenci” un tika aicināts “pievērst lielāku uzmanību un izvērtēt vēsturisko kontekstu, kurā primāts ir īstenots dažādos reģionos un laikmetos”. Vatikāna I koncils Būtisks šķērslis ir Vatikāna I koncila dogmatiskās definīcijas. Daži ekumeniskie dialogi ir panākuši “daudzsološu progresu, uzņemoties no jauna interpretēt vai meklēt jaunus ceļus tā mācības precīzākai izpratnei”, arī Vatikāna II koncila vēsturiskā konteksta un mācības gaismā. Tāpēc pāvesta universālās jurisdikcijas dogmatiskā definīcija tika interpretēta dažādi, “parādot tās apjomu un robežas”. Tāpat bija iespējams “precizēt nemaldības dogmas formulējumu un pat vienoties par dažiem tās mērķa aspektiem, atzīstot nepieciešamību noteiktos apstākļos personīgi īstenot maģistēriju, jo kristiešu vienotība ir vienotība patiesībā un mīlestībā”. Neskatoties uz šiem precizējumiem, dokumentā atzīts, ka “dialogos joprojām tiek paustas bažas par nemaldības un Evaņģēlija primāta attiecībām, visas Baznīcas nemaldību, bīskapu koleģialitātes īstenošanu un pieņemšanas nepieciešamību”. Izlīgušās Baznīcas amats Daudzos teoloģiskajos dialogos ir atzīta “nepieciešamība pēc primāta universālā līmenī”. Balstoties uz apustulisko tradīciju, dažos dialogos tika secināts, ka kristietība jau no pašiem Baznīcas pirmsākumiem tika balstīta uz galveno sēdekli noteiktā pēctecībā. Romas Krēsls bija pirmais. Dažās sarunās tika norādīts, ka pastāv savstarpēja atkarība starp primātu un sinodalitāti katrā Baznīcas dzīves līmenī: lokāli, reģionāli, bet arī universāli. Cits arguments, kas ir drīzāk pragmatisks, attiecas uz mūsdienu globalizācijas kontekstu un misionārajām vajadzībām. Teoloģiskajos dialogos ir identificēti daži pirmās tūkstošgades kritēriji “kā atskaites punkti un iedvesmas avoti” vienotības kalpojuma īstenošanai universālā līmenī, piemēram, starpbaznīcu izteiksmes veids, kam ir informējošs – nevis pirmām kārtām juridisks – raksturs; Romas bīskapa “goda primāts”, kā arī savstarpēja sakarība starp primāta izpratni un sinodālo dimensiju. Primāts un sinodalitāte Daudzos dialogos ir atzīts, ka kristīgās vēstures pirmā tūkstošgade nav ne jāidealizē, ne jāvienkāršo arī tāpēc, ka primātam universālā līmenī jāreaģē uz mūsdienu izaicinājumiem. No tā secināti daži primāta pamatojumi 21. gadsimtā: “Pirmā vispārējā vienošanās ir primāta un sinodalitātes savstarpēja atkarība visos Baznīcas līmeņos un no tā izrietošā sinodāla primāta īstenošana. Cita vienošanās attiecas uz uzsvaru starp “sabiedrisko” dimensiju, kas balstās uz visu kristīto sensus fidei, “koleģiālo” dimensiju, kas izteikta bīskapu koleģialitātē, un “personisko” dimensiju, kas izteikta ar primāta funkciju. Izšķirošs jautājums ir attiecības starp vietējo baznīcu un universālo Baznīcu, kam ir svarīgas konsekvences primāta īstenošanā. Ekumeniskie dialogi ir palīdzējuši vienoties par šo dimensiju vienlaicīgumu un uzsvērt, ka dialektiskās attiecības starp vietējo un universālo baznīcu ir nesaraujamas. Bīskapu konferenču nozīme Ekumeniskajos dialogos arvien tika uzsvērta “līdzsvara nepieciešamība starp primāta īstenošanu reģionālā un universālā līmenī” un secināts, ka “primāta īstenošana vissvarīgākā ir lielākajā daļā kristīgo kopienu reģionālā līmenī un arī to misionārajā darbībā”. Dažos teoloģiskajos dialogos rietumu kristīgajās draudzēs, atzīmējot “asimetriju” starp šīm draudzēm un katoļu Baznīcu, aicina stiprināt katoļu Bīskapu konferences, tostarp kontinentālā līmenī, un mudina uz decentralizāciju pēc veco patriarhālo baznīcu parauga. Tradīcijas un subsidiaritāte Tiek uzsvērta subsidiaritātes principa nozīme: “Nevienu jautājumu, ko var adekvāti risināt zemākā līmenī, nevajadzētu risināt augstākā līmenī.” Dažos dialogos šis princips jau tiek izmantots, lai definētu pieņemamu modeli “vienotībai dažādībā” ar katoļu Baznīcu, apgalvojot, ka “Romas bīskapa vara nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams viņa kalpošanai vienotībai universālā līmenī, un būtu jāierosina brīvprātīgi ierobežot viņa pilnvaras, atzīstot, ka viņam ir vajadzīga pietiekama autoritāte, lai risinātu daudzos izaicinājumus un sarežģītos pienākumus, kas saistīti ar viņa kalpošanu”. Praktiski priekšlikumi darbam Pirmais priekšlikums ir Vatikāna I koncila mācības jauna interpretācija, ko veic katoļu Baznīca, “ar jauniem izteicieniem un jauniem vārdiem, paliekot uzticīgiem sākotnējam nodomam, bet integrējoties kopienas eklezioloģijā un pielāgojot aktuālajam kultūras un ekumeniskajam kontekstam”. Ir izteikts priekšlikums skaidrāk nošķirt Romas bīskapa dažādās funkcijas, “sevišķi viņa patriarhālo amatu rietumu Baznīcā no primārā vienotības amata baznīcu kopībā”. Izskan arī aicinājums lielāku uzsvaru likt uz pāvesta amata pildīšanu viņa konkrētajā baznīcā – Romas diecēzē. Trešais ieteikums attiecas uz sinodalitātes attīstību katoļu Baznīcā. Jo īpaši tiek piedāvāts “nodrošināt turpmākas pārdomas par nacionālo un reģionālo katoļu Bīskapu konferenču autoritāti un to saistību ar Bīskapu sinodi un Romas Kūriju. Universālā līmenī viņi uzsver, ka sinodālajos procesos ir labāk jāiesaista visa Dieva tauta. Pēdējais priekšlikums attiecas uz “konciliāras kopības veicināšanu, regulāri tiekoties baznīcu vadītājiem visā pasaulē” un sinodalitātes veicināšanu starp baznīcām, izmantojot regulāras konsultācijas un kopīgas aktivitātes un liecības starp bīskapiem un baznīcu vadītājiem. Vaticannews.va/de
Foto: sv. Pētera statuja sv. Pētera laukumā Vatikānā | 
