Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai.” Tas ir viņu uzdevums, bet savu pamācību Jēzus noslēdz ar autoritātes uzticēšanu: “Kas jūs klausa, tas Mani klausa.” Baznīcas autoritāte Tādā veidā redzam, ka ne burtiski, bet Kristus tomēr norāda uz Baznīcas autoritāti. Baznīcai ir tiesības pasludināt savus baušļus, un šī autoritāte nāk no paša Kristus. Ir vispārzināms, ka pestīšanas sasniegšanai jāpakļaujas desmit Dieva baušļiem. Baznīcas baušļi nav doti, lai uzliktu katoļiem papildu slogu, bet: “Baznīcas baušļi savu vietu rod morāliskajā dzīvē, kas ir saistīta ar liturģisko dzīvi un no tās pārtiek. Šo pastorālās autoritātes izdoto pozitīvo likumu obligātā rakstura mērķis ir nodrošināt ticīgajiem nepieciešamo lūgšanas un morāliskās dzīves minimumu, lai viņi augtu mīlestībā uz Dievu un tuvāko.” (KBK 2041) Tāpēc Baznīcas baušļi ir Baznīcas rūpju izpausme par mūsu pestīšanu, un Dieva acīs tie ir saistoši katoļiem tāpat kā Dekalogs. Dažkārt var dzirdēt cilvēkus sūdzamies, ka Baznīcā ir daudz visādu noteikumu, prasību, to visu grūti izpildīt un te vēl pie 10 baušļiem klāt 5 baušļi. Tomēr būtu vērts aizdomāties, vai tiešām tas ir daudz? Salīdzināšanai varam ņemt jūdaismu ar tā 613 priekšrakstiem vai arī ielūkoties mājaslapā www.likumi.lv un mēģināt izskaitīt tur uzrakstītos likumus. Domāju, ka Dievs un Baznīca ir pietiekami žēlsirdīgi pret mums un varbūt nebūtu vajadzīgi visi citi likumi, ja mēs uzticīgi pildītu šos nedaudzos? Baznīcas baušļu vēsture Šos baušļus neoficiāli sāka praktizēt Baznīcas kopienā ap 4. gadsimtu, kad Baznīca ieguva brīvību un ticīgie varēja nebaidoties publiski apliecināt savu ticību. Tad ticīgie sāka saprast, ka svētdienas Mises apmeklējums nedrīkst būt jautājums par vēlēšanos vai nevēlēšanos, bet gan tam jābūt pienākumam. Tika atklāts acīmredzams fakts, ka cilvēks ir slinks un naudas kārs, tāpēc sliecas izlaist svētās dienas svinēšanu par labu izklaidei, iepirkšanās kārei. Vai arī izturēties pret nedēļas septīto dienu tāpat kā pret pārējām sešām dienām, lai pelnītu naudu. Ejot šo ceļu, Baznīca saprata, ka ticīgie, iegrimuši laicīgajā realitātē, ir gatavi ignorēt sakramentu garīgo bagātību. No viņiem tika sagaidīts zināms minimums – grēksūdze un Svētā Komūnija reizi gadā viņu pašu labā. Tāpat Baznīcas baušļi palīdz piešķirt nozīmīgumu liturģiskajiem periodiem, piemēram, atsakoties no kāzu organizēšanas gavēņa laikā. Jau 15. gs. ir pirmās ziņas par Baznīcas baušļu esamību, bet formāli tie tika pierakstīti Tridentas koncilā 1555. gadā. Laika gaitā ir mainījies arī atsevišķu baušļu formulējums un skaidrojums, tomēr vienmēr tie ir kalpojuši, lai palīdzētu ticīgajiem viņu garīgajā izaugsmē un disciplīnā. Baznīcas baušļi: Tev būs svētdienās un svētku dienās piedalīties Sv. Misē un atturēties no smagiem darbiem. Tev būs vismaz reizi gadā izsūdzēt savu grēkus. Tev būs vismaz Lieldienu laikā pieņemt Vissvētāko sakramentu. Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni (gavējamās dienās gavēt). Tev būs gādāt par Baznīcas vajadzībām (tev būs palīdzēt uzturēt savu Baznīcu un tās kalpus).
Tev būs svētdienās un svētku dienās piedalīties Sv. Misē Šis bauslis mums uzliek pienākumu piedalīties Svētajā Misē kā augstākajā lūgšanas un svinēšanas formā. Svētdiena ir senākie svētki Baznīcā, kurā tiek svinētas ciešanas, nāve un Kristus augšāmcelšanās – Lieldienas. Svētā Mise ir bezasiņainais Kristus Upuris, kas ir vispilnīgākais veids, kā pagodināt Dievu, Viņam pateikties, izlūgt žēlastības un gandarīt par grēkiem! Mēs izpildām šo pienākumu, piedaloties Euharistijā noteiktā dienā vai iepriekšējās dienas vakarā, ko sauc par vigīliju (svētvakars). Līdz ar to, piemēram, sestdienas vakara Svētā Mise ir jau svētdienas Mise. Tomēr nosacījumu par sestdienas vakara Sv. Misi mēģināsim izmantot tikai tad, kad nav iespējas apmeklēt svētdienas Misi. Piemēram, darbā ir “slīdošais grafiks” jeb maiņu darbs vai tiek plānots ceļojums un nav drošības, ka tuvumā būs baznīca un laiks Sv. Misei, vai arī Sv. Mises laiks neatbilst kādam dienas plānam. Tomēr šādos gadījumos ir vērts jau iepriekš painteresēties par iespējām piedalīties svētdienas vai svētku Sv. Misē. Mūsdienās, kad informācija ir plaši pieejama, var gadīties, ka nav attaisnojuma nepiedalīties Sv. Misē, tādēļ jāiegulda visas pūles, lai gādātu par šo ļoti būtisko garīgās dzīves avotu. Kāzu vai citu svinību Mise sestdienas pēcpusdienā var tikt uzskatīta par svētdienas Euharistiju. Iepriekš teiktais attiecas uz svētdienām un daļēji arī uz svētku dienām. Līdzīgi kā svētdienas Sv. Mise tiek svinēta jau sestdienas vakarā, tā arī obligāto svinību dienu Sv. Mise tiek svinēta iepriekšējās dienas vakarā. Saskaņā ar Kanoniskā likuma kodeksa 1246. kanonu ir obligāts pienākums bez svētdienas piedalīties Svētajā Misē šādos svētkos, kas var tikt svinēti ārpus svētdienas: Kristus Dzimšanas svētki – 25. decembris, Triju Ķēniņu diena – 6. janvāris, Kunga Debeskāpšanas svētki (ceturtdienā 40 dienas pēc Lieldienām), Kristus Vissvētās Miesas un Asins svētki (ceturtdienā pēc Vissvētākās Trīsvienības svētkiem), Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, svētki – 1. janvāris, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki – 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgā ieņemšana – 8. decembris, Sv. Jāzepa svētki – 19. marts, Sv. Apustuļu Pētera un Pāvila svētki – 29. jūnijs, Visu svēto diena – 1. novembris. Tātad, bez svētdienām obligāti vēl jāpiedalās desmit svētku dienās, kas cieši saistītas ar mūsu pestīšanas vēsturi un cilvēkiem, kas tajās ir nozīmīgi. Ir divas situācijas, kurās esam atbrīvoti no dalības Svētajā Misē: slimība un nepieciešamība rūpēties par citiem, taču šajos gadījumos Svētā Mise jāaizstāj ar lūgšanu un ir vēlams pieņemt Komūniju garīgi, aicinot Jēzu savā sirdī. Nav pienākuma skatīties pārraidi televizorā, lai gan tā var būt ļoti noderīga, sevišķi minētajos gadījumos. Tiešraides gadījumā Sv. Misē jāpiedalās tieši tāpat, kā baznīcā, nevajadzētu notikt paralēlām darbībām. Ģimenei, kura ir atvaļinājumā un nevar atrast baznīcu, vajadzētu aizstāt piedalīšanos Misē ar kādu kopīgu lūgšanu vai Svēto Rakstu lasīšanu. Vecākiem vajadzētu Rakstus arī nedaudz paskaidrot saviem bērniem. Pēc Svētās Mises sākuma nokavēšanas bez mūsu vainas varam iet pie Svētās Komūnijas. Tev būs atturēties no smagiem darbiem Šeit, protams, ir runa par brīvprātīgu algotu darbu un tādu, kas apgrūtina Dieva pielūgšanu un svētku prieka piedzīvošanu. Piemēram, kāds ir veikala īpašnieks un tirgojas svētdienās. Naudas pelnīšana Kunga dienā un citu nodarbināšana neļauj svinēt svēto dienu. Tāpat svētdienā vai svētku dienā nevajadzētu ieplānot mājas uzkopšanu. Dažkārt ir nācies dzirdēt, ka algotā darba dēļ tā ir vienīgā diena, kad var mājās kaut ko padarīt. Protams, situācijas nekad nebūs pilnīgi vienādas. Tādos gadījumos vienmēr ir vērts aprunāties un lūgt padomu priesterim. Viņš nevar atcelt Dieva bausli, ar ko cieši saistīts šis Baznīcas bauslis, bet varbūt, kopīgi pārrunājot, var rast kādu risinājumu. Katolim pēc svētdienas Mises nevajadzētu doties uz lielveikalu un pavadīt dienu tur, jo tā netieši sniedzam ieguldījumu svētdienas biznesa ienesīgumā! Kādam svētdienā veikalā ir jāstrādā, lai es varētu iepirkties. Varam mēģināt iejusties katoļa situācijā, kuram svētdienā vairākas stundas jāpavada pie lielveikala kases! Ikvienam ir tiesības atpūsties un svētīt svēto dienu! Sv. Jānis Marija Vianejs ir teicis: “Strādājot svētdienā, zini, ka tavs darbs iznīcina tavu dvēseli un ķermeni. Ja kāds jautātu tiem, kas strādā svētdienās: ko jūs tikko izdarījāt? Viņi varētu atbildēt: es tikko pārdevu savu dvēseli velnam, krustā piesitu Kristu Kungu. Esmu nolemts ellei. Svētdiena ir Dieva īpašums, tā ir Viņa paša diena, Kunga diena; visas nedēļas dienas, ko Viņš radīja, Viņš būtu varējis tās visas paturēt sev, tomēr sešas no tām Viņš deva mums, bet septīto paturēja sev. Kādas tiesības mums ir paņemt to, kas mums nepieder?! Jūs zināt, ka nozagta lieta nekad nenes nekādu peļņu. Tāpat diena, kuru tu zodz Kungam, tev nenāks par labu. Es zinu divus ļoti drošus veidus, kā kļūt nabagam: strādāt katru dienu un atņemt svešu īpašumu.” Tik skarbi ir mācījis šis izcilais svētais. Tev būs vismaz reizi gadā izsūdzēt savu grēkus Kāds var jautāt, kādēļ vienreiz? Atbilde ir vienkārša: pretējā gadījumā – nekad! Var saprast, ka mūsdienu dzīves ritms ir tik ātrs, ka daudzi neiztur šajā sacensībā. Pie psihologu un psihiatru kabinetu durvīm stāv rindas, psihoanalītiķu bizness plaukst, turpretī pie biktskrēsla rindu nav. Bet Kristus saka: “Nāciet pie Manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un Es jūs atvieglināšu.” (Mt 11,28) Saskaņā ar šo bausli katram katolim vismaz reizi gadā gandarīšanas sakramentā jāizsūdz savi smagie grēki. Nav norādīts, kurā laikā tas jādara, tomēr attiecīgākais grēksūdzei būtu Gavēņa un Lieldienu laiks. Tās ir vairākas nedēļas, no Pelnu trešdienas līdz Vasarsvētkiem, kad pat visaizņemtākajam cilvēkam ir iespēja ieplānot grēksūdzi un tai sagatavoties. Tomēr tas nenozīmē, ka atlikušo laiku varam būt smagā grēkā un nepieņemt Svēto Komūniju. Nāvīgā grēkā nedrīkstam palikt pat vienu dienu! Grēksūdze reizi gadā ir absolūtais minimums, ar kuru Baznīca atgādina, ka jārūpējas par svētdarošās žēlastības stāvokli mūsu dvēselēs. Tāpēc šis bauslis vairāk attiecas uz cilvēkiem, kuri parasti paliek žēlastības stāvoklī visu gadu, bet kuram tas izdodas? Tāpat šis bauslis attiecas uz tiem, kuri dzīvo ļoti tālu no baznīcas, un nokļūšana līdz tai prasa lielas pūles, līdzekļus. Te varu pastāstīt gadījumu, no dzīves. Pirms kāda laika sastapos ar priesteri no Slovākijas, kurš kalpo Krievijā. Viņš stāstīja, ka tuvākais priesteris viņam ir 700 km attālumā. Lai varētu pieiet pie grēksūdzes, viņi sazvanās un sarunā satikšanos pusceļā, kādā viesnīcā, kur kalpo viens otram ar grēksūdzi, garīgām pārrunām un brālisku līdzāsbūšanu.
Tev būs vismaz Lieldienu laikā pieņemt Vissvētāko sakramentu Baznīca ļoti mudina mūs pieņemt Sv. Komūniju, cik bieži vien iespējams. Tā ir pilnīga līdzdalība Euharistijā un vislielāko žēlastību avots. Pašreizējais Baznīcas likums pieļauj pat otro Svēto Komūniju vienā dienā, ja piedalāmies Misē no sākuma līdz beigām. Tomēr, lai neizdarītu nāvīgu grēku, Baznīca par pienākumu uzliek pieņemt Svēto Komūniju vismaz Lieldienu laikā. Tas nozīmē, ka atkal tiek dots laiks, lai to ieplānotu 7 nedēļu laikā no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem. Diemžēl gadās, ka katoļi bieži vien šos grēkus neiekļauj sirdsapziņas izmeklēšanā pirms grēksūdzes. Arī tie kas ir slimi un neiziet no mājām, kas jau vairākus gadus nav bijuši pie grēksūdzes, bet skatās Misi pa televizoru. Ģimenē nevienam pat neienāk prātā doma uzaicināt priesteri, lai slimajam sniegtu sakramentus, vismaz Lieldienu laikā. Mums ir pienākums rūpēties par savu slimo garīgo aprūpi! Ja viņi ir bezsamaņā vai neapzinās, kas notiek, neliegsim viņiem vismaz Slimnieku sakramentu. Jāpiemin arī pienākums pieņemt Sv. Komūniju pēdējam ceļam, t.i., Viatiku jeb ceļamaizi. Katram katolim, ja iespējams, ir pienākums pieņemt Kristus Miesu pirms nāves. Nevajadzētu vienmēr gaidīt pēdējo brīdi, bet regulāri aicināt priesteri pie slimiem un veciem cilvēkiem, kuri paši neiziet no mājām. Daudzi no viņiem patiesi novērtē šo iespēju pieiet pie grēksūdzes un pieņemt Sv. Komūniju, pat vairāk nekā mēs, kas to varam darīt bieži, bet nedarām. Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni Ikviena pienākums ir veikt grēku nožēlu, tāpēc Baznīca ir noteikusi gandarīšanas dienas un periodus. Dažādi grēku nožēlas veidi ir paredzēti, lai atgrieztu sirdi un nocietinātu garu, lai noraidītu kārdinājumus. Grēku nožēlošanas darbi ir lūgšana, žēlastības dāvanu došana, dievbijības un mīlestības darbi, ikdienas ciešanu paciešana, sava aicinājuma vai sabiedriskā stāvokļa pienākumu pildīšana, atturēšanās no gaļas ēdieniem un gavēnis. Jēzus ir teicis, ka dažus garus var izdzīt tikai ar lūgšanu un gavēšanu (sal. Mk 9,29). Gavēnis, par ko runā šis bauslis, ir stingrais gavēnis, kas ir ievērojams Pelnu trešdienā un Lielajā Piektdienā. Tā ir viena pilna maltīte bez gaļas, bet pārējās ēdienreizēs drīkst kaut ko nedaudz iekost. Stingrs gavēnis jāievēro no 21 līdz 60 gadiem. Atturēšanās no gaļas ir spēkā katru gada piektdienu un attiecas uz tiem, kas vecāki par 14 gadiem. Reiz man jautāja – kāda atšķirība gavēnim no atturēšanās no gaļas ēdieniem. Stingrā gavēņa dienās varam ēst reizi dienā bez gaļas, bet atturēšanās neierobežo ēdienreižu skaitu un daudzumu, kaut gan derētu arī piektdienās par to padomāt. Varam jautāt, kādēļ tieši piektdiena ir gavēņa diena? Tas saistīts ar Lielo Piektdienu, kurā Kristus nomira pie krusta mūsu pestīšanas labā. Tā katru piektdienu varam atcerēties šo Viņa veikumu mūsu dēļ, aizdomājoties par to, ka ar saviem grēkiem bezgalīgi sāpinām Dievu, kad tiem vieglprātīgi padodamies. Vienlaicīgi, piedzīvojot zināmu nespēku, vājumu no tā, ka nesaņemam to, kas mums nepieciešams, tad varam nedaudz dzīvot līdzi Kristum pie krusta, varam nedaudz labāk saprast tos, kam nav ko ēst, tātad mācāmies līdzjūtību, solidarizējamies ar šiem cilvēkiem. Vienlaicīgi tā ir arī sevis disciplinēšana, kas var palīdzēt cīņā ar grēku. Atsakoties no tā, kas mums nepieciešams, varam iemācīties atteikties no kārdinājuma un grēka. Gavēšana un atturēšanās nav sevis nostādīšana cietēja lomā, bet, gluži pretēji, tas māca pārbaudījumos, grūtībās, ciešanās stāties tām pretī un baudu, iekārojamo lietu, izdevīgumu upurēt Dievam, sakot: “Kungs Dievs, es vēlos Tev parādīt, ka šī žēlastība man ir tik svarīga, nepieciešama, ka, tāpat kā varoņi ir gatavi atdot savu dzīvību par Tēvzemi, tā es spēju atdot savu izdevīgumu, ēdienu, iekārojamo lietu, lai iemantotu šo žēlastību.” Tad gavēnis var kļūt arī par ceļu uz atgriešanos. Varbūt tieši tādēļ, ka tik maz upurējam Dievam, piedzīvojam tādas grūtības atgriezties no grēkiem? "Nāc", Nr. 139
Ilustratīvs foto: Unsplash.com/@joshapplegate |
