Tā ir patiesība, uz kuru jau pirms trīspadsmit gadiem norādīja arī Benedikts XVI, sacīdams: “Laika gaitā Baznīcai visvairāk ir kaitējuši nevis tās pretinieki, bet gan remdenie kristieši.” (Freiburgā, 24.09.2011.) Tā vietā, lai citiem rādītu ceļu pie Dieva, viņi kļūst par šķērsli un ieļaunojumu. Divas nopietnas slimības Pāvests Francisks uzskata, ka jaunā evaņģelizācija šodien ir lielākais un svarīgākais Baznīcas uzdevums un arī vienīgā reālā Baznīcas atbilde mūsdienu civilizācijas krīzei. Apustuliskajā pamudinājumā “Evangelii gaudium” pāvests uzsver, ka mēs nedrīkstam pasīvi un mierīgi gaidīt savās baznīcās, nepieciešams pāriet “no pastorālā darba, kas vērsts uz vienkāršu saglabāšanu, uz izteikti misionāru pastorālo kalpošanu” (EG 15). Savukārt katehēzēs par Baznīcas misionāro darbību viņš, balstoties uz evaņģēliskiem tēliem, runā par divām nopietnām slimībām kristiešu kopienās. Pirmais tēls ir salīkusi sieviete. Svētais Lūkass stāsta par kādu sievieti, kurai “jau astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, un viņa bija salīkusi un nespēja iztaisnoties” (Lk 13,11). Pāvests skaidro, ka šī salīkusī sieviete simbolizē Baznīcu, kas ir koncentrējusies tikai uz sevi. Tā ir Baznīca, kas ir salīkusi pie zemes. Nevis noliekusies kāda priekšā, bet drīzāk noliekusies pār sevi. Tā ir Baznīca, kas aizņemta tikai ar sevi un atgādina savstarpējās adorācijas jeb priestera adorācijas pulciņu. Otrais tēls – divi mācekļi, kuri bēg uz Emausu (Lk 24,13-35). Pāvests skaidro, ka šie mācekļi, kuri dodas ceļā uz Emausu, simbolizē Baznīcu, kurai trūkst cerības, tie ir kristieši, kuri piedzīvo ticības šaubas, vilšanos un ir dzīves noguruši. Tādēļ šodien ir nepieciešama atkārtota evaņģelizācija, kas palīdzētu nogurušajiem kristiešiem sava dzīves ceļa izvēli cieši saistīt ar Evaņģēliju un kļūt par žēlsirdīgiem samāriešiem, kuri nepaiet garām līdzcilvēkam, bet steidzas palīgā un dziedina viņa brūces ar mīlestības zālēm. Baznīca, kas iziet Baznīca, kas iziet pie citiem, ir kā māte ar atvērtu sirdi. Baznīcas sūtība ir iet pretī mūsdienu cilvēkiem, lai atklātu viņiem Kristu, lai dziedētu grēka cirstos ievainojumus, lai viņus stiprinātu, vienotu un rādītu pestīšanas ceļu. Būtībā kristietis ir tas, kuram ir atvērta un līdzjūtīga sirds. Savukārt Baznīca, kas ir noslēgta, agri vai vēlu sāk slimot tādēļ, ka tai trūkst gaisa, tāpat kā gaisa trūkst slēgtā telpā. Statiskai Baznīcai, kas rūpējas tikai par tiem, kuri tai pieder, pāvests pretstata Baznīcu, kas drosmīgi iziet ārpus sevis, lai evaņģelizētu visas tautas, – Baznīcu ar atvērtām durvīm. Taču pastāv risks, ka tādai Baznīcai, kas “dodas laukā”, var notikt kāds negadījums, tāpat kā ikvienam cilvēkam, kurš iziet uz ielas. Atbildot uz šīm šaubām, Francisks apliecina: “Es dodu priekšroku Baznīcai, kas, izejot ielās, tiek sista, ievainota un notraipīta, nevis Baznīcai, kas ir slima no tā, ka noslēgusies sevī un ērti iekrampējusies savā drošībā. (...) Es ceru, ka mēs rīkojamies ne tik daudz aiz bailēm kļūdīties, cik aiz bailēm noslēgties struktūrās, kas dod mums mānīgu aizsardzību, normās, kas pārvērš mūs nežēlīgos tiesnešos, paražās, kurās jūtamies mierīgi, kamēr ārpusē ir izsalkušu cilvēku pulki” (EG 49). Vieta, kur tiek izdzīvota ticība Evaņģelizācijas darbs ir visas Dieva tautas pamatpienākums. Evaņģelizācija nevar notikt ārpus draudzes, bet gan draudzes teritorijā un ar draudzes starpniecību. Atslēgas vārds jaunajā evaņģelizācijā ir “pastorālā atgriešanās”, kas notiek tad, kad no statiskas draudzes, kas rūpējas tikai par tiem, kas paši atnāk uz dievnamu, mēs lielāku uzsvaru liekam uz misionāro darbību. Mūsu draudzēs ir trīs cilvēku grupas: pirmā – tie, kuri ir cieši saistīti ar Baznīcas dzīvi; otrā – tie, kuri baznīcu apmeklē tikai lielajos svētkos: Lieldienās, Ziemassvētkos, kā arī kristību un laulību gadījumā, kapusvētkos vai tuvinieku bērēs; trešā – tie, kuri bērnībā tika kristīti, bet tā arī nav kļuvuši par īstiem Baznīcas locekļiem. Atkārtota evaņģelizācija ir saistīta ar visām cilvēku grupām, jo Baznīca ne tikai evaņģelizē, bet arī pati tiek evaņģelizēta. Svarīgi, lai draudze kļūtu par tādu kopienu, kur kopā tiek izdzīvota un formēta ticība. Mūsdienās daudzas draudzes bieži ir kā iemidzināts milzis. Pamodināt milzi nozīmē pamodināt lajus draudzē, jo tieši viņi ir draudzes dzīves pamats. Mūsdienu sekulārajai pasaulei, kurā ļoti strauji izplatās hedonisms, egoisms, individuālisms, vienaldzība, visvairāk nepieciešami autentiski Kristus mīlestības liecinieki – pazemīgi, svēti un misionārā gara piepildīti kristieši. Tie ir gan garīdznieki, gan laji, kuri paši savā dzīvē sastapuši augšāmcelto Kristu un ļāvuši, lai Viņš tiem pieskaras personīgi, lai izmaina viņu dzīves... un kopš tā brīža viņi jūt iekšēju nepieciešamību par to liecināt saviem līdzcilvēkiem. Kristus viņus aicina iziet no savas komforta zonas, lai drosmīgi aizsniegtu cilvēces nomales – perifērijas, kur pietrūkst Evaņģēlija patiesības. Ticības formācijas modelis Mums jāatgriežas pie apustuļu laika evaņģelizācijas un kristīgās dzīves formācijas modeļa (Apd 2,1-47), kurā ir svarīgi trīs elementi. Pirmkārt, Svētā Gara spēks. Evaņģelizācija nekad nebūs iespējama bez Svētā Gara darbības, jo Viņš ir galvenais visu evaņģelizācijas plānu, ierosmju un darbības iedvesmotājs. Pēdējo vakariņu telpā mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies kopā un vienprātīgi lūdzās aiz aizslēgtām durvīm. Vasarsvētkos Svētais Gars pārveidoja baiļu pārņemtos apustuļus un citus mācekļus par drosmīgiem Kristus lieciniekiem. Viņi sāka drosmīgi sludināt Labo vēsti un bija gatavi par Kristu atdot pat savu dzīvību. Ļoti īsā laikposmā tūkstošiem cilvēku lūdza viņus kristīt. Otrkārt, kerigmas sludināšana. Kerigma nav tikai Labās vēsts sludināšana (kā konference, lekcija vai katehēze) – tā vienmēr ir notikums – klausītāja sastapšanās ar dzīvo Kristu, sastapšanās, kas notiek Svētā Gara spēkā. Šī sastapšanās mudina uz svarīgu dzīves lēmumu, nevis zināšanu iegūšanu. Kad tiek sludināta kerigma, cilvēks saņem Svēto Garu, kurš atver viņu Dievam, māca lūgties un palīdz kalpot citiem. Vasarsvētkos apustuļa Pētera sludinātie vārdi sāpīgi iedzēla klausītāju sirdī un tāpēc viņi jautāja: “Ko lai mēs darām, brāļi?” (Apd 2,37) Treškārt, ticības formācija kopienā. Mēs saņemam ticību no Baznīcas un ar to dzīvojam kopībā ar citiem cilvēkiem, ar kuriem dalāmies ticībā. Mani nes un stiprina citu ticība, tāpat kā manas ticības uguns aizdedzina un stiprina citus. Kā ir teicis Tertuliāns: “Par kristieti neviens nepiedzimst, par kristieti kļūst.” Taču kļūst par kristieti mazās kopienās, kas arī veido draudzi. Kāpēc mazās kopienās? Cilvēks nevēlas būt anonīms – sevi mēs nevaram atrast sevī, bet vienīgi otrā – tādēļ ikvienam ir vajadzīgas autentiskas attiecības ar otru personu. Četri formācijas balsti Mums katram jārūpējas par to, lai saņemtā ticības žēlastība nostiprinātos, attīstītos, padziļinātos un nobriestu. Apustuļu darbu grāmatā lasām: “Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanā.” (Apd 2,42) Šajā īsajā teikumā ir nosaukti četri kristīgās formācijas balsti – Svētie Raksti, kopiena, Euharistija, lūgšana. Pirmais balsts – Svētie Raksti. Ticība dzimst no Dieva Vārda klausīšanās un tā tiek stiprināta tad, kad mēs šo Vārdu sludinām citiem. Tā ir patiesība, ka Svētie Raksti ir garīgās dzīves tīrais avots, kas ļauj mums iepazīt Kristu un arī sevi, – saprast savu dzīvi, aicinājumu un sūtību, taču šo Rakstu dziļākā jēga atklājas Baznīcas kopienā. Piemēram, tēvs un māte nodod ticību saviem bērniem nevis ar Bībeles kā grāmatas palīdzību, bet ar savas dzīves piemēru – ja šis Vārds ir kļuvis miesa (notikums) viņu dzīvē. Kopienā, lasot un klausoties Svētos Rakstus, ir iespējams dalīties ar savu ticības pieredzi – ko šis Vārds man saka un kā es to īstenoju dzīvē. Otrais balsts – kopiena. Dievs ir gribējis Baznīcu tāpēc, ka Viņš vēlas mūs atpestīt, – glābt nevis katru atsevišķi, bet visus kopā. Dzīve kopienā palīdz atklāt patiesību par sevi, arī par to, ka mums bieži trūkst mīlestības un iecietības pret tuvāko, ka esam grēcinieki, egoisti, ka meklējam tikai sevi. Ja mūs kāds kaitina, ieved dusmās, tad viņš ir kā spogulis, kurā redzam to, ko nepieņemam sevī. Tas, kas tev šķiet nepieņemams citos, patiesībā norāda uz slimo vietu tevī. Trešais balsts – sakramenti, īpaši Euharistija un grēksūdze. Mūsdienu katoļa sapnis ir sēdēt vienam dievnamā un meditēt, jo pārējie tikai trucē. Taču vārds “liturģija” nozīmē – publisks darbs, kopīga lieta, tautas kalpojums un norāda uz Dieva tautas piedalīšanos “Dieva darbā”. Grēksūdzē mēs ne tikai izlīgstam ar Kristu, bet arī ar Baznīcu un Euharistija mūs ne tikai savieno ar Viņu, bet veido Baznīcu. Kristus mums ir dāvājis dziedināšanas sakramentus, kas mūs atbrīvo no grēka un stiprina, kad esam fiziski un garīgi vāji, lai mēs spētu kalpot citu pestīšanai. Ceturtais balsts – lūgšana. Ticības un kristīgās dzīves formācijas process lielā mērā ir atkarīgs no mūsu attiecību ar Jēzu kvalitātes. Mums jāsaprot, ka lūgšana ir dzīvības un nāves jautājums: būt vai nebūt kristietim. No vienas puses, lūgšana stiprina mūsu ticību, ļauj dziļāk izprast realitāti un rast spēku ikdienas dzīves situācijas svētdarīšanai, bet no otra – bez lūgšanas mēs pamazām zaudējam ticību un līdz ar to dzīves jēgu, kā arī nespējam paļauties uz Dievu, bet tikai uz sevi. Ikviens grēks izriet no tā, ka kādā brīdī mēs atstājām novārtā lūgšanu. Baznīcas tēvi mācīja, ka mēs nākam šajā pasaulē, lai mīlētu, dzīvojam, lai mīlētu vēl vairāk un nomirstam, lai Debesīs mīlētu vispilnīgāk. Šo četru kristīgās formācijas balstu mērķis ir viens – lai mēs vēl vairāk mīlētu Dievu un līdzcilvēkus un tādā veidā darītu klātesošu un redzamu Dieva mīlestību virs zemes. Draudze – kopienu kopiena Kopienas ir draudzes dzīves dinamiskais spēks, bez ticības formācijas mazās kopienās draudzē vājināsies ticība un tad paliks tikai ārējas tradīcijas. Draudze ir kopienu kopiena, tādēļ bez mazām kopienām (piemēram, reliģiskās kopienas – Emmanuel, Chemin Neuf, Neokatehumenālais ceļš, laju apvienības – Effata, Fokolare, Marijas Leģions, Svētā Jāzepa vīri, ģimeņu kustības, dažādas lūgšanu grupas, draudzes caritas, ministranti, koristi utt.) nav iespējams īstenot šādu draudzes modeli un nav iespējams atjaunot draudzē kristīgās dzīves un misionārās darbības kalpošanu. Baznīcas kopienās iesaistās laji un viņu darbība ir ļoti nepieciešama, jo tie, kuri neapmeklē dievnamu, tikai no viņiem var sadzirdēt Evaņģēliju un uzzināt par Kristu. Kopienas nav tikai tādēļ, lai kopīgi darbotos apustulātā. Vislielākā kopienas dāvana ir pats fakts, ka var izdzīvot saikni ar Jēzu gan personiski, gan kopā ar citiem ticības brāļiem un māsām. Draudzes atjaunotne īstenojas caur manu personīgo atgriešanos. Lai pārdomas par šo tematu palīdz mums labāk saprast kā īstenot evaņģelizāciju un misionāro kalpošanu mūsu draudzēs, lai tās būtu kopienas ar vēl lielāku dzīvīgumu un dinamismu! Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests |
