Jans Havliks ir dzimis 1928. gada 12. februārī Vlčkovanī, Slovākijā, kā vecākais bērns nabadzīgā četru bērnu ģimenē. Ik dienas viņš nostaigāja 8 kilometrus, lai sasniegtu skolu. 1943. gadā iestājās Svētā Vincenta no Paulas misionāru vadītajā skolā Baņska Bistricā, bet 1949. gadā uzsāka noviciātu minētajā kongregācijā. 1950. gadā komunistu režīms slēdza visu konsakrētās dzīves institūtu darbību Slovākijā. Jans Havliks kopā ar citiem kongregācijas brāļiem tika nosūtīti kanāla rakšanas darbos. Pēc trim mēnešiem jaunietis tika atbrīvots. Tā kā Bratislavas Teoloģijas fakultāti kontrolēja režīms, Jans Havliks nolēma studēt slepeni, paralēli strādājot Nitrā un turpinot seminārista formāciju kopā ar Svētā Vincenta kongregācijas brāļiem. 1951. gada 29. oktobrī viņš tika arestēts kopā ar citiem novičiem un audzinātājiem. 15 mēnešus viņš pavadīja preventīvā apcietinājumā, kur bieži tika spīdzināts, mēģinot izspiest “atzīšanos” pretvalstiskā darbībā. 1953. gada februārī Havliks tika notiesāts uz 10 cietuma gadiem. Pēc verdikta nolasīšanas viņš teica savai mātei: “Neraudi, mammīt! Mums bija jāsniedz upuris Dievam uz altāra. Tagad mēs Viņam paceļam savas ciešanas un savu dzīvi hostiju vietā”. Cietuma reģistros Jans Havliks bija ierakstīts kā “bijušais Vatikāna aģents, kurš izmanto tautas reliģiskās jūtas Vatikāna reakcionārajiem un prettautiskajiem mērķiem”. Jaunietis kļuva par likvidācijas objektu. Viņš tika izmantots spaidu darbos, fiziski un psiholoģiski spīdzināts. 1962. gada 29. oktobrī bijušais seminārists tika atbrīvots. Pēdējos trīs dzīves gadus viņš pavadīja, ciešot no cietumā pārdzīvotajām spīdzināšanām. 1965. gada Ziemassvētku priekšvakarā Jans Havliks tika izlaists no slimnīcas, lai pabūtu kopā ar vecākiem. Pēc dažām dienām, 27. decembrī, 37 gadu vecumā viņš mira pēkšņā nāvē uz ielas bez lieciniekiem. Jau kopš nāves brīža, varonīgās ticības liecības dēļ daudzi Janu Havliku uzskatīja par mocekli. Moceklības slava turpinājās visus šos gadus līdz pat mūsdienām. Vaticannews.va |