Vārdi, kurus sv. Pāvils ir uzrakstījis efeziešiem, nepārprotami attiecas uz cilvēka aicinājumu, kas ierakstīts Dieva pestīšanas plānā. Pieļaujams, ka Dievs mūsu dzīvi uzlūko Jēzus Kristus žēlastības gaismā: “Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef 3,8) Ar kādu cerību un mīlestību Dieva skatiens bija vērsts uz Mariju jau no viņas ieņemšanas brīža; uz viņu, kura – “žēlastības pilnā” (Lk 1,28) – kļuva par Dieva Dēla Māti? Kā vēsta Tradīcija, svētās Marijas vecākiem Joahimam un Annai daudzus gadus nevarēja būt bērnu. Viņi nezaudēja cerību un ticību, gaidot šo žēlastību no Dieva. Pēc Marijas piedzimšanas viņi pateicībā Dievam nolēma saskaņā ar bauslības noteikumiem un Izraēla reliģiskajiem priekšrakstiem upurēt viņu templī, lai vēlāk Marija tur varētu padziļināt savu ticību un kalpot Dievam. Liturģiskā gada laikā ir vairāki svētki, kad atceramies dažādus notikumus no Marijas dzīves. 21. novembrī svinam Vissvētākās Jaunavas Marijas Prezentācijas templī piemiņas dienu. Šie ir vieni no vismazāk zināmajiem svētkiem. Uzskats par Jaunavas Marijas prezentāciju templī ir izplatīts Baznīcā jau no seniem laikiem. VI gadsimtā imperators Justinians nolēma uzcelt Jeruzalemē krāšņu templi par godu Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Tieši tā uzcelšanas gadadienā sāka svinēt šos Vissvētākās Jaunavas Marijas svētkus. No VII gadsimta svētki tika sviVissvētākās Jaunavas Marijas prezentācija templī nēti Austrumu baznīcā. Rietumu Baznīcā 1372. gadā pāvests Gregorijs XI Aviņonā paziņoja par svētku svinēšanu, ko vēlāk 1585. gadā pāvests Siksts V iedibināja visai Baznīcai. Ir nepieciešams izprast šo svētku patieso vēstījumu. Sv. Jānis Pavils II rakstīja: “Marija mums šajā dienā atklājas kā templis, kurā Dievs ir klātesošs pestīšanas iecerē, un kā kalpone, kas pilnībā sevi uztic Kungam.” Bezvainīgā Marija noteikti ar dziļu ticību, uzmanību un prieku pieņēma sevī Dieva vārdu un, iepazinusi savas tautas ticības lieciniekus, gremdējās dziļā lūgšanā, gaidot Pestītāja atnākšanu. Veidojot draudzību ar Dievu, viņa pilnībā dzīvoja vienotībā ar savu Kungu, rūpīgi atpazīstot Dieva zīmes un apsolījumus Svētajos Rakstos un savā dzīvē. Viņas Bezvainīgā Sirds labprātīgi pakļāvās saņemtajam vārdam un Dieva gribai, ticībā paklausot Dievam. Dievs pakāpeniski atvēra viņas sirdi tik lielai mīlestībai, ka Svētā Gara iedvesmā viņa nobrieda lēmumam upurēt Dievam savu jaunavību un piederēt vienīgi Viņam ar visu savu sirdi, miesu, prātu, gribu, jūtām… visu savu būtību. Pāvests Benedikts XVI savā apcerē par Mariju ir norādījis: “Marija ir radība, kas unikālā veidā plaši atvēra durvis savam Radītājam, pilnībā uzticējās Viņam… Mariju neapmierināja pavirša izpratne par notiekošo viņas dzīvē, viņa mācēja ieskatīties dziļāk, ļāva notikumiem sevi izaicināt, apcerēja tos, atpazina tajos Dieva apsolījumu piepildīšanos un guva pārliecību, ko var dāvāt vienīgi ticība. Marijas paklausīgās ticības dziļā pazemība, pieņemot pat to, ko viņa nesaprot Dieva darbībā, ļauj Dievam atvērt viņas prātu un sirdi.” Marija, dzīvodama Dieva tuvumā un Dieva klātbūtnes skolā, ir Baznīcai un katram cilvēkam paraugs, kā veidot savu ikdienišķo dzīvi saskaņā ar Dieva pestīšanas plānu. Šajos svētkos mēs varam pārdomāt Marijas tikumus: pazemību, pateicību un paļāvību uz Dievu; varam mācīties no Marijas, kā uzticēt Dievam savu dzīvi, spējas un darbu, upurēt savu mīlestību un ciešanas; kādu stāju pieņemt dzīves grūtībās. Pāvests Benedikts XVI turpina: “Dvēseles atvēršanās Dievam un Viņa darbībai ticībā ietver arī tumsas elementu. Attiecības starp cilvēku un Dievu nesamazina attālumu starp Radītāju un radību, neatceļ to, ko apustulis Pāvils saka Dieva gudrības dziļuma priekšā: “Cik neizprotami ir Viņa lēmumi un neizdibināmi Viņa ceļi!" (Rom 11,33) Bet tieši tas, kurš, tāpat kā Marija, ir pilnībā atvērts Dievam, panāk Dieva gribas pieņemšanu, pat ja tā ir noslēpumaina, pat ja tā bieži neatbilst mūsu gribai un ir zobens, kas caurdur dvēseli, kā Marijai pravietiski teiks Simeons tajā brīdī, kad Jēzus tiek upurēts templī (sal. Lk 2,35). (..) Līdzīgi arī mūsu dzīves ceļā – ticība sastopas ar gaismas mirkļiem, bet arī ar pārējiem, kad šķiet – Dieva it kā nav, Viņa klusums rada nomāktību mūsu sirdī un Viņa griba neatbilst mūsējai – tam, ko mēs vēlētos. Jo vairāk atveramies Dievam, pieņemam ticības dāvanu, pilnībā uzticamies Viņam – kā Marija –, jo vairāk ar Savu klātbūtni Viņš dara mūs spējīgus mierīgi pārdzīvot katru dzīves situāciju, būt pārliecinātiem par Viņa uzticību un Viņa mīlestību. Tas nozīmē atstāt sevi un savus plānus, lai Dieva Vārds būtu gaisma, kas vada mūsu domas un rīcību.” 21. novembris, Vissvētākās Jaunavas Marijas prezentācijas templī liturģiskās piemiņas diena, ir veltīts klauzūras klosterļaudīm. Kopš 1953. gada Baznīca svin tā saukto “Pro Orantibus” dienu, aicinot ticīgos lūgties par kontemplatīvajiem ļaudīm. Šajā dienā vairākās sieviešu kongregācijās māsas atjauno savus svētsolījumus. Svētais Jānis Pāvils II augsti vērtēja konsekrēto dzīvi, 1991. gadā viņš, uzrunājot konsekrētos, teica: “Jūsu uzticība Dievam, nodzīvojot visu savu dzīvi kā īpašu lūgšanas un askēzes nomodu, parāda un pauž kristīgā aicinājuma dziļāko būtību. Tā ir liela žēlastība tam, kas to saņem, liela žēlastība Baznīcai, jo konsekrēto personu kontemplācija un askēze ir īpašs spēks un tās apustulāta efektivitātes garants.” Māsa Katrīna Kučera OP
Citāti no pāvesta Benedikta XVI katehēzes 19.12.2012.
"Nāc", Nr.140 |
