Taču, neraugoties uz visu, ir kāds stingrs pamats, kāda klints, uz kuras varam balstīt savu dzīvi. Tas, kas pēc būtības nekad nebeidzas, ir mūžība. Mums no jauna jāatklāj ticība mūžīgajai dzīvei. Mums, kristiešiem, dzīvot mūžīgi nozīmē būt kopā ar Jēzu. Marka evaņģēlijā lasām: “Kad Jēzus devās ceļā uz Jeruzālemi, piesteidzās kāds cilvēks un, ceļos nometies Viņa priekšā, lūdza: Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Mk 10,17). Šis jautājums ir būtisks arī mums, mūsu dzīvei un ticības ceļam. Lai mēs varētu saprast šī jautājuma nozīmi, ir jāzina, kas to uzdod un kādā veidā to dara. Kas bija šis cilvēks, kurš pieskrēja pie Jēzus? Visi sinoptiskie Evaņģēliji stāsta par šo svarīgo tikšanos – tas nozīmē, ka tas ir ļoti būtisks notikums. Katrs evaņģēlists nedaudz savādāk raksturo šo cilvēku. Marka evaņģēlijā ir teikts: kāds cilvēks. Tātad, Marks uzsver, ka tas varbūt katrs no mums jebkurā vecumā. Mateja evaņģēlijā lasām, ka šis cilvēks bija jauneklis, kuram ir daudz spēka, enerģijas, potenciāla, jo visa dzīve ir viņa priekšā. Savukārt Lūkasa evaņģēlijā ir teikts, ka viņš bija augstas kārtas vīrs jeb varas vīrs, kāds priekšnieks. Visi trīs Evaņģēliji pievērš uzmanību tam, ka viņš bija ļoti bagāts, un visi norāda iemeslu, kāpēc viņš aizgāja bēdīgs un nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. Jauns, bagāts, priekšnieks un arī dievbijīgs cilvēks, kurš visu dzīvi pildīja Dieva baušļus. Tādam cilvēkam, kuram ir viss, nevajadzētu būt problēmām un nevajadzētu rasties šādam jautājumam. Ievērojams cilvēks sabiedrībā, kurš var atļauties ļoti daudz, un tomēr viņš jūt sevī nemieru un saprot, ka kaut kā dzīvē trūkst un ka viņš paša spēkiem to nevar iegūt. Varam secināt, ka viņš nav līdz galam apmierināts ar savu dzīvi. Varbūt tāpēc, ka pati bagātība, nauda, vara vai slava vēl nepiešķir dzīvei jēgu. Protams, materiālās vērtības piepilda dzīvi, bet ne līdz galam. Labais, pēc kā mēs ilgojamies, ir pats Dievs, Viņa mīlestība pret mums un mūžīgā dzīve, ko tikai Viņš var mums dāvāt. Vienmēr paturēsim prātā to, ka mūsu dvēseli nevar piepildīt nekas cits, kā vienīgi Dievs. Kādā veidā šis jauneklis uzdeva Jēzum jautājumu? Tikai Marka evaņģēlijā tiek atspoguļota bagātā jaunekļa neatlaidība un uzstājība: “Viņš pieskrēja un, ceļos nometies Jēzus priekšā, lūdza Viņu” (Mk 10,17). Tāpat to iepriekš darīja kāds spitālīgais, kurš atnāca pie Jēzus un, ceļos nometies, lūdza Viņu: “Ja vien Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt” (Mk 1,40). Un arī kāds nelaimīgs tēvs, kurš metās Jēzus priekšā ceļos un lūdza: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš mokās ar mēnessērdzību un smagi cieš” (Mt 17,14). Viņi lūdza Jēzum dzīvību – viens sev, otrs savam dēlam. Taču bagātais jauneklis metās Viņa priekšā ceļos, jo gribēja zināt atbildi. Neviens nemetas ceļos, lai uzdotu akadēmisku jautājumu. Uz ceļiem es varu lūgt atbildi uz jautājumu, no kura ir atkarīga mana dzīvība un laime. Zinot šos faktus, mēs varam apbrīnot jaunekli, kuram ir drosme atnākt pie Jēzus un jautāt Viņam par dzīves augstāko vērtību, par tās dziļāko jēgu, par mūžību. Viņam ir izcila intuīcija. Par dzīves jēgu var runāt tikai tad, kad saskaramies ar nāves realitāti, kad jautājam, vai ir kaut kas vairāk par šo materiālo pasauli, ko pazīstam. Jēzus sarunbiedrs atnāca pie Viņa ar savu eksistenciālo jautājumu, jo Viņā saskatīja “labo Skolotāju”. Bet kā ir ar mums? Vai mums šodien ir drosme nākt pie Kristus, kurš ir ne tikai Skolotājs, bet arī mūsu Kungs un Glābējs un jautāt Viņam par mūžību, par pestīšanu, par dzīves jēgu? Jo tikai Viņš zina, kas mums ir pats labākais. Viņš zina patiesību. Viņš norāda ceļu uz dzīves pilnību. Es atceros, kā pirms vairākiem gadiem lasīju angļu žurnālista Henrija Bernarda Levina rakstu “Dzīve ir liela mīkla, un nepietiek laika, lai atrastu tās jēgu”. Mani ļoti uzrunāja viņa atzinums, ka, neskatoties uz savu veiksmīgo dzīvi, viņā tomēr bija nemiers un uztraukums par to, ka, izniekojot daudz laika un dzenoties pakaļ saviem sapņiem, viņš īsti nesaprata, kādēļ dzīvo. Levins atklāti rakstīja: “Godīgi sakot, vai man – pirms es mirstu – pietiek laika atklāt, kāpēc es tiku radīts? Man pagaidām nav izdevies atrast atbildi uz šo jautājumu, un, lai cik gadu man vēl būtu priekšā, to noteikti nav tik daudz kā to, kas jau ir aiz muguras. Pastāv acīmredzama bīstamība atlikt to līdz laikam, kad būs jau par vēlu... Kāpēc man vajag uzzināt, kādēļ esmu piedzimis? Protams, tāpēc, ka es nespēju ticēt tam, ka tā bija nejaušība un, ja tā nebija nejaušība, tam ir jābūt kādai jēgai.” Padomāsim, cik reizes mūsu dzīvi pārņem nemiers, tukšuma sajūta vai tumsa. Taču, pat šādos brīžos Dievs neatstāj mūs vienus, bet ir klātesošs, lai atbildētu uz svarīgākajiem jautājumiem, kas skar mūsu dzīves jēgu: “Kas es esmu? No kurienes es nāku? Kāpēc es piedzimu tieši šajā laikā? Kāpēc man jāmīl? Kāpēc man jācieš? Kāpēc man jāmirst? Kāda ir manas dzīves jēga un mērķis? Kā varu sasniegt patiesu laimi?” Kāda vērtība ir baušļu pildīšanai bez mīlestības? Atbildēdams uz jautājumu: “Kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Jēzus sacīja jauneklim: “Tu baušļus zini” (Mk 10,19). Vārdu sakot, ievēro baušļus un tu dzīvosi un iemantosi mūžīgo dzīvi. Tas jautāja: “Kurus?” Jēzus apzināti izlaida pirmos trīs baušļus un sacīja: “Tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti” (Mt 19,18-19). Mateja evaņģēlija tekstā Jēzus vēl piebilst: “mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Mt 19,19). Šis ir mīlestības bauslis, kas ņemts no Levītu grāmatas (Lev 19,18). Jēzus vēlas teikt, ka, tikai mīlot un palīdzot citiem, mēs varam patiesi izpildīt Dekaloga otro daļu. Jo tikai “mīlestība tuvākajam nedara ļaunu; tātad bauslības piepildījums ir mīlestība” (Rom 13,10). Apustulis Pāvils mums saka, ka visa avots ir mīlestība. Lai pats būtu laimīgs, jārūpējas par citu laimi! Marka evaņģēlijā ir teikts, ka Jēzus viņu uzlūkoja un iemīlēja. Burtiski, tulkojot no grieķu valodas: Jēzus ieskatījās viņā jeb viņa iekšienē. Jēzu interesē tas, kas notiek šī cilvēka sirdī, kas viņš ir patiesībā. Jēzus saka: “Es vēlos tevi iepazīt. Zināt, kāds tu esi!” Tādēļ. ka satikšanās ar Jēzu var notikt, vienīgi balstoties pazemībā un patiesībā. Tādēļ Jēzus saka: “Jūs iepazīstiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8,32). Jēzus uzlūkoja viņu ar mīlestību jeb precīzāk – iemīlēja viņu. Nevis tāpēc, ka viņš ir svēts, dievbijīgs cilvēks, kurš pilda baušļus, bet tāpēc, ka zināja – viņš māna pats sevi, domādams, ka ievēro visus baušļus, ka mīl Dievu pāri visam un tuvāko kā sevi pašu. Mēs varam apmānīt sevi, arī līdzcilvēkus, bet ne Dievu. Kā nesen teica pāvests Francisks: “Mēs patiešām varam darīt daudzas lietas, bet darīt tās tikai sev un bez mīlestības, un tas nav labi; mēs varam darīt ar izklaidīgu vai ar noslēgtu sirdi, un tas nav labi. Viss ir jādara ar mīlestību” (Vatikāns, 4.11.2024). Kāds ir pirmais bauslis? Tev būs mīlēt Dievu pāri visam. Tātad izpildīt baušļus nozīmē mīlēt Dievu pāri visām lietām un būt Viņam paklausīgam. Kristus viņam saka: Tu teici, ka kopš savas jaunības esi to visu pildījis, tad parādi to: “Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta Debesīs; nāc un seko Man” (Mk 10,21). Ja tu gribi būt laimīgs un iemantot mūžīgo dzīvību, tad mīli Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un visu savu prātu, un mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība nav tikai skaisti vārdi, bet konkrēti darbi. Parādi, ka tu reāli mīli Dievu: “Ej un pārdod visu, kas tev ir” un parādi, ka tu mīli savu tuvāko: “izdali to nabagiem”. Bagātais jauneklis atnāca pie Jēzus pārliecināts, ka viņš pilda baušļus, ka viņam ir ticība, bet aizgāja nomākts, jo saprata, ka nemīl Dievu pāri visam un tāpēc neizpilda viņa baušļus. Tas, kurš nav spējīgs izpildīt pirmo bausli, kā gan varēs izpildīt citus!? Manta virs zemes vai manta Debesīs? Kalna sprediķī Jēzus mācekļiem skaidroja: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog, bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mt 6,19-21). Es domāju, katrs no mums savā dzīvē ir pieredzējis, ko nozīmē teiciens “likt caurā maisā.” Mēs ne vienu vien reizi esam redzējuši, kā tiek iznīcināts tas, ko esam nopelnījuši, smagi strādādami. Droši vien katrs no mums ir izmetis atkritumos lietas, bez kurām agrāk nevarēja iedomājieties savu dzīvi: sākot ar iecienītākajām kleitām, blūzēm, krekliem, uzvalkiem, kas nolietoti vai vienkārši apnikuši, līdz pat novecojušiem datoriem, transporta līdzekļiem vai mobiliem telefoniem. Mēs labi saprotam, ka viss, ko varam “šeit” uzkrāt, ir pārejošs un trausls... Tādēļ Jēzus saka: “Krājiet sev mantu Debesīs.” Kurš no mums zina, ko tas nozīmē? Kuram no mums ir Debesu pieredze? Kā varam krāt to, ko mēs pat nevaram iedomāties? Vai kāds, kam nav mūžības pieredzes, var krāt mantas, kas paliek “mūžīgi”? Mēs parasti sakām: “Nekas nav mūžīgs”, “Nekas nepaliek mūžīgi”. Bet varbūt tomēr? Atbildi sniedz Kristus, tiekoties ar bagāto jaunekli. Jēzus viņam saka: “Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta Debesīs.” Kāda manta? Atbilde ir: “Nāc un seko Man” (Mk 10,21). Lūk, revolucionārs piedāvājums! Ir kaut kas, kas paliek mūžīgi, kas nekad nebeigsies – tā ir kopība ar Jēzu, vienīgās attiecības, par kurām mēs vienmēr varam būt droši. Debesis ir “būt kopā ar Dievu”, uzlūkot Viņu vaigu vaigā. Tā ir manta jeb dārgums, ko neviens mums nevar nozagt. Tas ir kā avots, kas nemitīgi tiek atjaunots. Dārgie kristieši, ir vērts krāt šo mantu, tas ir, rūpēties par kopību ar Jēzu, saglabāt savā sirdī (kā to darīja Marija) katru Vārdu, ko esam dzirdējuši no Dieva; katru minūti, kas pavadīta Viņa klātbūtnē; katru mīlestības un žēlsirdības pieredzi. Tam, kurš atklājis šo patiesību, šo dievišķo mīlestību, ir apgaismotas gara acis. Vai ticība ir dinamiska? Bagātajam jauneklim Jēzus sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, nāc, seko Man” (Mt 19,21). Tas ir piedāvājums doties ticības ceļā. Nevis uz dažām dienām – kā augustā ejam svētceļojumā kājām uz Aglonu. Tas ir piedāvājums visai dzīvei: “seko Man”. Tāpat kā Ābrahams, kurš, Dieva atvests uz Apsolīto zemi, nekur tajā neapmetās, bet ceļoja no vietas uz vietu, saprazdams, ka Dieva apsolījumi sniedzas daudz tālāk. Aicinājums doties ticības ceļā vienmēr saistās ar pastāvīgām pārmaiņām, attīstību, progresu. Mēs saprotam, ka ticību nevar iegūt kā pastāvīgu un nemainīgu vērtību. Mūsu ticībai nav statisks, bet gan dinamisks raksturs, tādēļ to pastāvīgi vajag attīstīt. Šai attīstībai nav beigu! Kā teica franču filozofs Gabriels Marsels: “Cilvēks, kurš apstātos, nebūtu vairs cilvēks.” To pašu mēs varam teikt par sevi – kristietis, kurš apstātos ticības ceļā, nebūtu vairs kristietis. Tu esi kaut ko sasniedzis, bet Dievs tev saka: “Neapstājies! Ej tālāk!” Ejot šo ticības ceļu, mēs iepazīstam, mīlam un sekojam Jēzum, kurš nomira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās mūsu attaisnošanai. Mīļie lasītāji, Jēzus mūs aicina doties ticības ceļā jeb riskēt ar mīlestību – pārdot visu, lai to atdotu nabagiem – tas nozīmē atbrīvoties no sevis un savas viltus drošības sajūtas, saskatīt līdzcilvēku vajadzības un dalīties ar saviem labumiem, talantiem, spējām, mīlestību, laiku. Bagātais jauneklis negribēja riskēt ar mīlestību un sekot Jēzum, tāpēc arī aizgāja noskumis. Zinādami to, ka Dievs respektē mūsu lēmumus, lūgsim Viņam žēlastību, lai mēs saprastu, ka patiesā laime nav šīs pasaules labumi, bet patiesā laime ir būt Dieva mīlētiem un mācīties mīlēt kā mīl Viņš, padarot savu dzīvi par dāvanu citiem. Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Foto: Unsplash/Aaron Burden |
.jpg)