Pirmais ir drošais ceļš. Tas ir skaidrāk redzamais, saprotamais; mājīgais, ērtais, komfortablais, visiebrauktākais rosīgais Ziemassvētku sagatavošanās ceļš ar mazdrusciņ (labi, varbūt tomēr vairāk) fragmentācijas piešprici. Ceļa karte ir paņēmienu un darbu kontrolsaraksts, pēc kura vadoties mēs plānojam šo mūsu #VisuLaikuLabākaisAdvents, īstenojot visus savus mērķus un sapošot mūsu mājas svētku brīvdienām Instagrama bilžu cienīgā košumā. Daudzi no mums dodas pa šo ceļu katru decembri visa sava mūža garumā. Mēs esam pie tā pieraduši, mēs ar nepacietību to gaidām un gribam pa ceļam sastapt daudzās jaukās lietas, lai gan vienlaikus šis ceļš mūs ir arī nedaudz nogurdinājis... un mēs ilgojamies pēc kaut kā vairāk – vai varbūt precīzāk – pēc kaut kā “mazāk”. Šis laika pārbaudītais, labi zināmais un iebrauktais ceļš ļauj mums izplānot un īstenot mūsu pašu ērtos garīgos un sociālos plānus un mērķus Adventam – ko mēs gribam īstenot un sasniegt savās dvēselēs un tuvinieku lokā līdz 25. decembrim, tādējādi sevi esam padarījuši par sava ceļojuma kartogrāfiem, navigatoriem un kapteiņiem. Mēs varam smagi piestrādāt pie dažiem svarīgiem tikumiem, cenšamies pievērst uzmanību Kristum un kalpot tiem, kurus Viņš mīl, taču mūsu uzmanība bieži vien nedaudz izkliedējas un pazaudējas plānos, kontrolsarakstos un darbos, kuros iegrimstam, gatavojoties Ziemassvētkiem. Mūsu priekšā ir arī mazāk iestaigāts ceļš, bīstams ceļš, mums nezināms, bet skaists ceļš, pa kuru ejot, mēs pametam rūpīgi izstrādātos plānus un iebūvētos GPS un vienkārši sekojam Kristus balsij. Mūsu karte ir Baznīcas liturģija, un Kristus ir navigators, kurš vada mūs pa Viņa ceļu, lūgšanā norādot virzienu, kur mums jādodas. Mēs vienkārši lūdzam mūsu Kungu vadīt mūs tā, kā Viņš uzskata par vajadzīgu, un radīt mūsos tīru sirdi, kurā ieaicināt Kristus Bērnu, un tad iet soli solī ar Viņu. Pirmā, zināmā ceļa haoss joprojām pastāv arī šajā ceļā, tomēr otrs ir attālāks un klusāks, jo mēs esam intensīvi koncentrējušies, lai saklausītu sava Gana balsi, kura vada mūs, neļaujot pa ceļam mirgojošajiem reklāmas stendiem laupīt mūsu uzmanību. Tas ir to praviešu Adventa ceļš, kuri gadsimtiem ilgi gaidīja Mesiju un dāvāja mums pārsteidzošās O-antifonas. Mēs viņiem pievienojamies viņu ilgās pēc mūsu Glābēja un, tāpat kā viņi, drosmīgi aicinām mūsu dvēselēs Dieva tīro un dedzinošo gaismu, lai tā izgaismo un piepilda ar gaismu mūs tādos veidos, ko mēs nevaram ne ieplānot, ne kontrolēt. Mēs dodamies ceļā ne vien ar praviešiem kopā, bet tāpat, kā viņi, - piedzīvojot gan Dieva ārkārtējo maigumu, gan Viņa vareno šķīstīšanu. Šis ir ceļš, kas Adventā patiešām ved pie Kristus, bet tas ir bīstams. Bīstams tāpēc, ka šajā ceļojumā mums ir garantēti izaicinājumi, pārbaudījumi un šķīstīšanās, kas bieži vien notiek tādos veidos, kādus mēs paši nekad neizvēlētos. “Mīlestība, kas nonāca Betlēmē, nav viegla tēvišķā Dieva līdzjūtība, bet gan kvēlojoša uguns, kuras gaisma aizdzen jebkādu tumsu, piepilda katru ēnaino kaktu un pārvērš pusnakti dienvidū. Šī mīlestība atmasko, atklāj grēku un uzvar to. Tā uzvar tumsu ar tādu spēku un intensitāti, ka izklīdina lepnos, pazemo varenos, pabaro izsalkušos un raida tukšām rokām prom bagātos (Sal. Lk 1, 51-53) (“Watch for the Light”, Plough publications, XVI)” Bīstamais Advents ir šķīstījošs un ārkārtējas mīlestības piepildīts. Dievs uzaicina mūs atvērties Viņa gaismai, ļaut Viņam atvērt mūsu sirdis un dvēseles, lai tur dziedinātu grēka ievainojumus un brūces. Ja vēlamies, lai Viņš kliedē mūsu lepnumu, mums jāļauj Viņam to izcelt gaismā. Ja vēlamies, lai Viņš izskauž mūsu nabadzību, mēs ļaujam Viņam vispirms atņemt tās bagātības, kuras esam iecēluši Viņa vietā. Ja vēlamies, lai Viņš mūs pabaro, Viņam vispirms jāpadara mūs izsalkušus. Bīstamais Advents ir neērts, nekomfortabls, - bet skaistā veidā, kas apsola mums ilgstošu prieku. Dievs pievelk mūs cieši sev klāt un ar savu mīlestību maina mūs. Viņš izgrebj, attīra un sagatavo “Dievveidīgu caurumu mūsu sirdīs”, kuru pilnībā aizpildīt ar sevi Viņa dzimšanas laikā. Uzlūkojot Marijas Adventu, mēs gūstam jaunu sapratni par mūsu svētīgo Māti un, vērojot viņu, iegūstam drosmi izdzīvot arī savu Adventu bīstami. Kunga kalpone gāja pa Dieva ceļu, nevis pa savējo. Viņa uzsāka savu Adventa ceļu, atveroties Gaismai un Dieva gribai, nezinot kāda tā būs un ko tā viņai nesīs. Viņa pateica tikai JĀ. Viņas mierīgais, rāmais smaids apmulsina mūsu bailīgo pašpietiekamību, kad mēs redzam, ka šī miera pilnā Māte gāja uz priekšu ar drosmi un pilnīgu uzticēšanos, neskatoties uz to, ka bija nobijusies (Sal. Lk 1, 29) un apmulsusi (Sal. Lk 1, 34). Viņa bija jauna, gaidībās un uz šķiršanās sliekšņa, kad uzticēdamās staigāja tumsā (Sal. Mt 1, 19), paļaujoties un cerot uz Dieva apsolījumu. Gaidot dzemdības, Dieva plāns joprojām bija nezināms. Ejot aukstajā naktī no vienām naktsmājām uz citām, meklējot vietu, kur sagaidīt nākam pasaulē Bērnu, Marija un Jāzeps atklāja Dēla dziļo pazemību, izvēloties piedzimt kūtī, neskatoties uz visiem viņu centieniem sameklēt piemērotu vietu (Sal. Lk 2, 7). Bīstamajā Adventā apstākļi var būt līdzīgi vai gluži citādi. Mums var būt grūtības ar mūsu laulību, ar bērniem, mūsu pašreizējām vajadzībām. Vai arī mūs daudzos un dažādos virzienos var novirzīt apstākļi, kas mūs nesūta ceļā uz Betlēmi, bet uz lielveikalu, bērnu aktivitātēm un sociāliem pasākumiem. Svarīgi ir klausīties klusajā, rāmajā Dieva balsī, kura ik mirkli vada mūs. Ja mēs dzīvojam šādos apstākļos un staigājam šos ceļus, kā to darīja Marija, mēs visos atradīsim Kristus mērķi. Mēs atklājam un ieraugām, ko Viņš mūsos grib mainīt, mēs atpazīstam mīlestības skatienu, ar kādu Viņš ik mirkli raugās uz mums, un mēs iegūstam uzticību pateikt FIAT visiem tiem veidiem, kādos Viņš vēlas, lai mēs kalpotu un mīlētu citus, kurus sastopam Adventa ceļā. Marija ar nesatricināmu, neuzvaramu mieru un drosmīgu mīlestību pārdzīvoja izaicinājumu un nezināmā piepildīto Adventu. Tas ļāva Dievam dāvāt savam Dēlam siltu, pretimnākošu sirdi, kura teica “jā” Viņam, nevis pašas plāniem, un Viņa auklēšanai - maigas rokas, brīvas no jebkādas pieķeršanās, vienkārši gatavas apskaut Kristus Bērnu. Viņš vēlas darīt to pašu ar mums. Vai esam gatavi teikt “jā”? Šajā Adventā, atbīdot gatavošanās un svinēšanas ārējo virskārtu, lūgsim Dievam dot mums vienkāršību, drosmi un uzticēšanos dzīvot Adventā patiesā un bīstamā veidā, kā to darīja Marija. Pāvests Jānis Pāvils II rakstīja, ka mēs esam Lieldienu cilvēki un “Alleluja!” ir mūsu dziesma. Bet decembrī mēs esam arī Adventa cilvēki, un “Ak, nāc, ak, nāc, Emanuel!” ir mūsu dziesma. Varētu tik tava dvēsele, ak cilvēk,
Kļūt par klusu nakti!
Dievs piedzimtu tevī
Un visas lietas sakārtotu.
(Angeluss Silēziuss, 1657) Regnumchristi.com
Foto: Unsplash.com/Rainer Bleek |
