Iemesls, kāpēc trešajā Adventa svētdienā Baznīca aicina īpaši priecāties, ir acīmredzams: Ziemassvētki pietuvojas. Daļa no gaidīšanas mākslas - gatavošanās saņemt Dieva labās dāvanas – pastiprina mūsu gaidas, kas savijas ciešā harmonijā ar Adventa liturģijas ritmiem un veicina iekšējo prieku. Viens no veidiem, kā gaidīt, ir atcerēties un pārdomāt, kāpēc Jēzus nāca uz zemes, un atcerēties, ko mēs gaidām. Ja mēs spēsim pastāvīgi apzināties šo dziļo Ziemassvētku nozīmi, mums būs lielākas iespējas saglabāt jaunu kristīgā prieka pieredzi. Patiess kristieša prieks ir vērtīga realitāte; tas ir pietiekami stiprs, lai mirdzētu pat dzīves grūtākajos pārbaudījumos, tāpat kā Ziemassvētku eglītes turpina būt zaļas pat aukstākajā ziemas salā. Katehisms mums vēsta, ka Jēzus kļuva par cilvēku Ziemassvētkos četru iemeslu dēļ, un katrs iemesls ir mūsu prieka avots. Apstāsimies, lai pārdomātu katru no tiem. Pirmais iemesls: Jēzus atnāca mūs glābt Pirmkārt, Katehisms mums saka: “Vārds tapis miesa, lai mūs pestītu, mūs samierinot ar Dievu” (KBK, 457). Jau kopš pirmgrēka mums vajadzēja tikt glābtiem. Cilvēku rase kopumā un katrs cilvēks atsevišķi ir radīts, lai rastu ilgstošu laimi, dzīvojot draudzībā ar Dievu. Bet pirmgrēks bija cilvēku rases grēcīgā (un neprātīgā) sacelšanās pret Dievu. Šīs sacelšanās rezultātā mēs tik ļoti apmaldījāmies un sapināmies biezajos egoisma un grēka džungļos, ka mēs nevarējām atrast ceļu atpakaļ uz Tēva māju. Tāpēc Dievs sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu džungļos, lai mūs glābtu. Tas ir iemesls ilgstošam priekam, jo tas ir Dieva apsolījums, ka ļaunumam nepaliks pēdējais vārds. Tāpat kā Jēzus ieradās Bētlemē pirms diviem tūkstošiem gadu, tā Viņš nāks atkal vēstures beigās, izlabojot katru ļaunumu, noslaukot katru asaru un atjaunojot katru zaudējumu. Pestīšana pirmajos Ziemassvētkos spēra varenu soli uz priekšu, un tā turpinās augt un izplatīties līdz pēdējiem Ziemassvētkiem — lai cik tumša pa to laiku nekļūtu mūsu vēstures ziema. Otrais iemesls: Jēzus atnāca parādīt mums Dieva mīlestību Katehisms mums saka, ka otrais iemesls, kāpēc “Vārds ir tapis miesa” ir , “lai šādi mēs pazītu Dieva mīlestību” (KBK, 458). Dievam nebija jāglābj cilvēce pēc tās sacelšanās. Viņš būtu varējis to saburzīt kā prastu melnrakstu un sākt savu radīšanu no jauna. Kāpēc Viņš tā nedarīja? Tāpēc, ka Viņa mīlestība Viņam to neļāva. ”Dievs ir mīlestība”, teikts Bībelē (1 Jņ 4, 8), un patiesa mīlestība nekad nepadodas, tā turpina sniegties pretī savam mīļotajam. Dieva mīlestība ir kā saule: tā visu laiku turpina spīdēt. Kad egoisma mākoņi to aizsedz, tā joprojām spīd pār tiem. Kad mēs cenšamies no tās paslēpties grēka un baiļu tumšajās alās, tā turpina spīdēt, gaidot, kad mēs iznāksim ārā. Kad esam apmaldījušies tumšajā ciešanu naktī, tā aizvien ir pie apvāršņa, gatava izgaismot jaunas dienas rītausmu. Arī tas ir iemesls ilgstošam priekam, jo cilvēka sirds dziļākās ilgas ir būt pilnībā pazīstamam un pilnībā mīlētam. Tikai Dievs mūs pazīst caur un cauri: pazīst mūsos visu labo un visu slikto. Un, nākot uz zemes kā mūsu Glābējs, Viņš parāda, ka, pat tik labi pazīstot mūs, Viņš joprojām ir gatavs upurēt savu debesu mieru, lai nāktu un glābtu mūs. Lūk, cik nesatricināma ir Viņa mīlestība. Tas pierāda, ka mums vairs nekad nav jācieš mokošs izmisums, kas rodas, kad domājam, vai esam patiesi mīlami. Mēs tādi esam, Jēzus saka mums Ziemassvētkos, un mums nekad vairs nav par to jāšaubās. Kāds atvieglojums! Kāds iemesls priekam! Trešais iemesls: Jēzus atnāca mums iemācīt, kā dzīvot Trešais iemesls, kāpēc “Vārds tapa miesa”, ir, kā Katehisms mums vēsta, -“lai būtu mums par svētuma paraugu” (KBK, 459). Svētums ir izdomāts vārds, bet tas nenozīmē neko citu, kā mākslu dzīvot. Ja kāds ir svēts, piemēram, svētie, tas nozīmē, ka viņš ir apguvis dzīves mākslu - viņš zina, kas ir dzīve un kā to dzīvot pilnvērtīgi. Jēzus nāca, lai mācītu mums dzīvot - gan ar savu teikto, gan, jo īpaši, ar savu piemēru. Filmās un grāmatās cilvēki vienmēr ir priecīgi, kad viņi atrod apslēpto dārgumu karti. Jēzus pats ir dārgumu karte, īstā dārgumu karte. Viņa pazemības, pašatdeves, pašaizliedzības, godīguma, integritātes un visu citu tikumu piemērs veido norādes šajā kartē. Un dievišķā gudrība, ko mēs iegūstam, kad ar Svētā Gara palīdzību sākam censties sekot šiem norādījumiem, ir īstais, patiesais dārgums; tas piepilda mūs ar garīgu bagātību un gandarījumu, kam nekas cits pat tuvu nestāv. Un atšķirībā no dārgumiem, kas izgatavoti tikai no zelta un sudraba, šī gudrība ir dzīva; tā aug, vairojas, padziļinās un pastiprinās visas mūžības mērogā. Arī tas ir iemesls priekam, jo mums visiem ir vajadzīgs piemērs, kam sekot savā dzīvē. Nekas nebūtu nomācošāk un skumjāk, kā zināt, ka dārgums ir sasniedzams, bet nezināt, kā pie tā tikt. Ceturtais iemesls: Jēzus atnāca iekļaut mūs savā ģimenē Ceturtais un pēdējais iemesls, kā teikts Katehismā, - “Vārds ir tapis miesa, lai mēs varētu kļūt “dievišķās dabas līdzdalībnieki”” (KBK, 460) Jēzus nevēlas mūs vienkārši vest atpakaļ uz zemes paradīzi, kuru Ādams un Ieva pazaudēja. Jēzus patiesībā vēlas mūs ievest savās paša mājās debesīs; Viņš vēlas, lai mēs dalītos Viņa dzīvē ar Tēvu un Svēto Garu. Pestīšana nav tikai biļete uz mūžīgo dzīvi; pestīšana ir žēlastība, tā ir kā dievišķa asins pārliešana, kurā Dieva dzīvība tiek ielieta mūsu dvēselēs, padarot mūs par adoptētajiem Dieva bērniem un Viņa ģimenes locekļiem. Iedomājieties nabadzīgu zemnieku meiteni, kura ir arī bārene. Viņa ir izdarījusi noziegumu, lai izdzīvotu. Tad kādu dienu karalis iet garām un ierauga viņu. Viņš redz, cik bērns ir nelaimīgs, ievainots, skumjš un dusmīgs. Tāpēc viņš aicina viņu ierasties un palikt viņa pilī kopā ar karalisko ģimeni. Un, kad viņa tur ierodas, viņš piešķir viņai kalponi, nodrošina ar jaunām drēbēm, skaistu istabu un izturas pret viņu tieši tāpat kā pret savu meitu. Un tad viņš meiteni likumīgi adoptē, lai viņa kļūtu par princesi, karaliskās ģimenes daļu uz visu atlikušo mūžu. Tas ir ļoti bāls un neizteiksmīgs salīdzinājums ar to, ko Dievs ir darījis mūsu labā caur Kristu un sakramentiem. Viņš ne tikai ir devis mums garīgos labumus, lai mēs varētu izdzīvot; Viņš ir piepildījis mūs ar savu dzīvību, savu žēlastību, lai mēs varētu pavadīt visu mūžību dievišķajā pilī kā īsti karaliskās ģimenes locekļi. Tas arī ir iemesls priekam, jo tas nozīmē, ka mums debesīs ir daudz vairāk, ko sagaidīt, nekā mēs jebkad varētu iedomāties. Noslēgums: ļaut priekam uzplaukt Lūk, par ko patiesībā ir Ziemassvētki: Jēzus kļūst par vienu no mums, lai mūs glābtu, pierādītu Dieva mīlestību pret mums, mācītu mums dzīves mākslu un dalītos ar mums savā dzīvē. Un šie visi ir iemesli kristīgajam priekam - iemesli, kas nekad nemainās, un tas nozīmē, ka kristīgajam priekam nekad nav jāpazūd. Atvēlēsim nedaudz laika, lai atpazītu un izbaudītu četrus iemeslus, kāpēc Jēzus apmetās Jaunavas klēpī un piedzima tajā pieticīgajā alā Betlēmē – lai mazliet piekoptu gaidīšanas mākslu. Pateiksimies Viņam par to, ka Viņš ir atnācis mūs glābt, un lūgsim, lai Viņš palīdz mums būt Viņam tuvu ik dienas šajā liturģiskajā laikā, lai mēs varētu izjust arvien dziļāku patiesa kristieša prieku. Šie jautājumi un citāti var palīdzēt jūsu meditācijā: Kurš no četriem Jēzus iemiesošanās iemesliem visvairāk atbalsojas manā sirdī un prātā? Kāpēc? Kurš uzrunā vismazāk? Kāpēc? Kā mana un apkārtējās pasaules dzīve atšķirtos, ja Jēzus nekad nebūtu atnācis uz zemes? Otrajā lasījumā Gaudete svētdienas Misei (C gads) svētais Pāvils raksta: “Priecājieties Kungā; es atkārtoti saku: priecājieties! (Filip 4, 4). Kā tas ir iespējams, ņemot vērā visas dzīves ciešanas?
Vai pāvests Francisks mums sniedz atbildi, rakstot: “Prieks [..] vienmēr paliek vismaz kā cerības stars, kas dzimst no personiskās pārliecības, ka tiekam bezgalīgi mīlēti, pāri visam.” (Evangelii Gaudium, 6) ? Regnumchristi.com
Foto: Adventa vainags Kuldīgas katoļu baznīcā | 
