Svētā Pētera bazilikā Francisks svinēja Kristus dzimšanas vigīlijas Svēto Misi. Tajā piedalījās vairāki tūkstoši ticīgo (6 tk. atradās dievnamā, bet aptuveni 20 tk. Svētā Pētera laukumā). Euharistijas svinību laikā bērni no Austrijas, Dienvidkorejas, Ēģiptes, Filipīnām, Indijas, Meksikas, Nigērijas, Samoa, Slovākijas un Venecuēlas nolika ziedus pie Bērna Jēzus figūras. Homīlijā Francisks aicināja pārveidot nabadzības, verdzības un karu plosīto pasauli: “Padomāsim par nošautajiem bērniem, par bumbām, kas tiek mestas uz skolām un slimnīcām”. “Tas ir mūsu uzdevums”, viņš piebilda, “ienest cerību dažādās dzīves situācijās”. Seko pāvesta Franciska homīlijas pilnais teksts: «Kunga eņģelis, gaismas apspīdēts, izgaismo nakti un pasludina ganiem labo vēsti: "Es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visai tautai: šodien Dāvida pilsētā jums piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs" (Lk 2, 10-11). Nabagu izbrīnā un eņģeļu dziedāšanā virs zemes atveras debesis: Dievs kļuva viens no mums, lai darītu mūs līdzīgus Viņam, Viņš atnāca pie mums, lai mūs paceltu un atgrieztu Tēva apskāvienos. Tā, māsas un brāļi, ir mūsu cerība. Dievs ir Emanuēls, Viņš ir Dievs ar mums. Bezgalīgi lielais ir kļuvis mazs; dievišķā gaisma ir izgaismojusi pasaules tumsu; debesu godība ir parādījusies uz zemes maza Bērna trauslumā. Un, ja Dievs nāk arī tad, kad mūsu sirdis līdzinās nabadzīgai silītei, tad varam teikt, ka mūsu cerība nav mirusi, cerība ir dzīva un apņem mūsu dzīvi uz visiem laikiem! Cerība nepieviļ. Māsas un brāļi, līdz ar Svēto durvju atvēršanu mēs esam uzsākuši jaunu Jubileju: ikviens no mums ir aicināts ienākt šī neparastā pasludinājuma noslēpumā. Šī ir nakts, kurā pasaulei ir plaši atvērtas cerības durvis; šī ir nakts, kurā Dievs katram no mums saka: arī tev ir cerība! Katram no mums ir cerība. Māsas un brāļi, neaizmirstiet, ka Dievs piedod visu, Dievs piedod vienmēr. Neaizmirstiet to! Tas ir veids, kā izprast cerību Kungā. Lai pieņemtu šo dāvanu, mēs esam aicināti doties ceļā ar Betlēmes ganu izbrīnu. Evaņģēlijs saka, ka viņi, saņēmuši eņģeļa vēsti, "steigšus devās ceļā" (Lk 2, 16). Tas ir pamudinājums meklēt zaudēto cerību, to atjaunot savās sirdīs, to ienest mūsu laikmeta un mūsu pasaules postā: steigšus. Šajā laikā ir daudz posta! Padomāsim par kariem, par nošautajiem bērniem, par bumbām, kas tiek mestas uz skolām un slimnīcām. Nevilcinieties, nekavējieties, bet ļaujiet, lai labā vēsts jūs stiprina! Nevilcinoties, ar gaišu un modru sirdi dosimies pie Kunga, kas ir piedzimis mūsu dēļ, gatavi Viņu satikt, lai spētu cerību ienest visās mūsu dzīves situācijās. Tas ir mūsu uzdevums: ienest cerību dažādās dzīves situācijās. Jo kristīgā cerība nav laimīgu beigu pasīva gaidīšana, nav filmas happy end (laimīgās beigas): tas ir Kunga apsolījums, kas jāpieņem šeit un tagad, šajā zemē, kas cieš un vaid. Cerība mudina nevilcināties, neieslēgt sevi ieradumos, nepalikt viduvējībā un slinkumā; tā aicina - kā saka svētais Augustīns - atmest nepareizās lietas un būt drosmīgiem tās mainīt; tā aicina kļūt par svētceļniekiem patiesības meklējumos, par nenogurstošiem sapņotājiem, par sievietēm un vīriešiem, kas ļaujas Dieva sapnim - sapnim par jaunu pasauli, kurā valda miers un taisnīgums. Mācīsimies no ganu piemēra: cerība, kas dzimst šajā naktī, necieš cilvēku mazkustīgu kūtrumu un slinkumu, kas iekārtojušies savās ērtībās; tā nepieņem cilvēku maldīgo apdomību, kuri, baidoties kompromitēt sevi, neuzņemas riskēt, un to cilvēku aprēķinus, kuri domā tikai par sevi; tā nav savienojama arī ar to cilvēku kluso dzīvi, kuri nepaceļ balsi pret ļaunumu un netaisnībām, kas izdarītas pret visnabadzīgākajiem. Gluži pretēji, kristīgā cerība, aicinot mūs pacietīgi gaidīt, kad uzdīgs un izaugs Valstība, pieprasa no mums uzdrīkstēties jau tagad ar savu atbildību un līdzjūtību īstenot šo apsolījumu. Šeit varbūt mums nāks par labu uzdot jautājumu par mūsu līdzjūtību: Vai es esmu līdzjūtīgs? Vai es spēju just līdzi? Padomāsim par to. Skatoties uz to, kā mēs bieži esam iekārtojamies šajā pasaulē, pielāgojoties tās mentalitātei, kāds labs priesteris un rakstnieks par Ziemassvētkiem lūdza šādi: "Kungs, es lūdzu Tev dažas mokas, satraukumu, nožēlu. Ziemassvētkos es gribētu būt neapmierināts. Priecīgs, bet reizē arī neapmierināts. Priecīgs par to, ko Tu dari, bet neapmierināts ar manu atbilžu trūkumu. Atņem, lūdzu, viltus mieru un ieliec ērkšķu žagarus mūsu allaž pārpildītajās "silītēs". Dāvā mūsu dvēselēm vēlmi ilgoties pēc kaut kā cita." (A. Pronzato, Ziemassvētku novenna). Nestāvēsim uz vietas. Neaizmirsīsim, ka ūdens, kas stāv uz vietas, visātrāk sabojājas. Kristīgā cerība ir tieši šis "kaut kas cits", kas aicina mūs doties uz priekšu "bez kavēšanās". Patiesi, mēs, Kunga mācekļi, esam aicināti atrast Viņā savu vislielāko cerību, lai nestu to ar steigu kā gaismas svētceļnieki pasaules tumsā. Māsas, brāļi, šis ir Jubilejas laiks, šis ir cerības laiks! Tas aicina mūs no jauna atklāt prieku, ko sniedz tikšanās ar Kungu, tas aicina mūs uz garīgu atjaunošanos un uzliekt pienākumu pārveidot pasauli, lai tas patiesi kļūtu par jubilejas laiku: lai tas tāds kļūtu mūsu mātei Zemei, ko izkropļojusi peļņas loģika; lai tas tāds kļūtu nabadzīgākajām valstīm, ko nospiež netaisnīgu parādu nasta; lai tas tāds kļūtu visiem, kas atrodas veco un jauno verdzību gūstā. Mums, mums visiem, dāvana un pienākums nest cerību tur, kur tā ir zudusi, kur dzīve ir ievainota, pieviltajās cerībās, salauztos sapņos, neveiksmēs, kas sagrauj sirdi; nogurumā, ko nespēj izturēt, rūgtā vientulībā, kurā jūtas uzvarēti, ciešanās, kas iztukšo dvēseli; ieslodzīto garajās un tukšajās dienās, nabadzīgo cilvēku šaurajās un aukstajās telpās, kara un vardarbības izpostītajās vietās. Nest tur cerību, sēt tur cerību. Jubilejas gads atklāts, lai visiem tiktu dāvāta Evaņģēlija cerība, mīlestības cerība, piedošanas cerība. Un, uzlūkojot silīti, Dieva maigumu, kas izpaužas Bērna Jēzus sejā, jautāsim sev: "Vai mūsu sirdī ir šī cerība? [...] Kontemplējot Dieva mīlestību, kas pārvar mūsu neuzticību un bailes, mēs kontemplējam arī cerības diženumu, kas mūs sagaida. [...] Lai šī cerības vīzija apgaismo mūsu ikdienas ceļojumu." (K. M. Martini, Ziemassvētku homīlija, 1980). Māsa, brāli, šajā naktī tieši tev atveras Dieva sirds "svētās durvis". Jēzus, Dievs ar mums, ir piedzimis tevis, mūsu, katra cilvēka dēļ. Un kopā ar Viņu uzplaukst prieks, kopā ar Viņu mainās dzīve, kopā ar Viņu cerība nekad nepieviļ.» Vaticannews.va |
