Sestdien, 4. janvārī, Pāvila VI zālē, Vatikānā, pāvests pieņēma audiencē Itālijas Katoļu skolotāju asociācijas, Itālijas Katoļu skolotāju, direktoru, audzinātāju un formatoru apvienības un Katoļu skolu vecāku asociācijas delegācijas – kopā aptuveni 2 tk. cilvēku. “Man sāp, redzot neizglītotus bērnus, kuri iet strādāt un bieži tiek ekspluatēti vai meklē pārtiku vai mantas, ko pārdot, atkritumu konteineros”, sacīja Svētais tēvs. Tā kā tikšanās notika Ziemassvētku liturģiskajā laikā, pāvests jautāja, kāda ir Dieva pedagoģiskā metode, un atbildēja, ka tā izpaužas tuvībā, līdzjūtībā un maigumā. Dieva pedagoģija pastāv sevis dāvāšanā. Cilvēka lielums pastāv nevis panākumos un bagātībā, bet mīlestībā un kalpošanā. Dievs mūs aicina dzīvot vienotībā ar Viņu un vienam ar otru, atzīt katras personas cieņu, novērtēt dzīvības dāvanu un apzināties ģimenes vērtību. Tā kā tikko iesākās Jubilejas gads, kura moto ir “cerības svētceļnieki”, Francisks atgādināja, ka labs pedagogs ir cerības cilvēks, jo nesavtīgi iegulda sevi jauno paaudžu attīstībā. Viņa cerība ir reāla, tā pamatojas pārliecībā, ka jebkādiem audzināšanas pūliņiem ir vērtība. Taču ko darīt, lai nezaudētu cerību un to ik dienas dzīvinātu? – jautāja Svētais tēvs. Dzīvot ar Jēzum cieši pievērstu skatienu, jo Viņš ir mūsu skolotājs un ceļabiedrs. Visi cilvēki dzīvo ar cerību, tas ir, katrs ilgojas pēc labā, lai gan nezina, ko atnesīs rītdiena. Cilvēciskās cerības var vainagoties ar kristīgo cerību, tas ir, ar cerību, kas dzimst no ticības un dzīvo mīlestībā. “Neaizmirsīsim: cerība nepieviļ”, uzsvēra pāvests. “Optimisms pieviļ, bet cerība nepieviļ”. Runa ir par cerību, kas pārspēj visas cilvēciskās ilgas, jo atver prātus un sirdis mūžīgās dzīves un skaistuma apvāršņiem. “Skolai tas ir nepieciešams!” turpināja Francisks. “Jūs esat aicināti izstrādāt un nodot tālāk jaunu kultūru, kas balstīta uz paaudžu satikšanos, iekļaušanu, patiesā, labā un skaistā atpazīšanu; kultūru, kas balstīta uz personīgo un kolektīvo atbildību, lai stātos pretī tādiem globāliem izaicinājumiem kā vides, sociālā un ekonomiskā krīze un lielais miera izaicinājums. Skolā jūs varat likt pamatus taisnīgākai un brālīgākai pasaulei, izmantojot visu disciplīnu ieguldījumu un bērnu un jauniešu radošumu.” Pēc tam pāvests brīdināja: “Bet, ja skolā jūs savā starpā karojat, ja skolā jūs izturaties vardarbīgi pret meitenēm un zēniem, kuriem ir kādas problēmas, tā ir gatavošanās karam, nevis mieram! Lūdzu, lai nekad nebūtu bulinga! Vai jūs to sapratāt? Nekad nepieļausim bulingu! Nekad nepieļausim bulingu!” Uzrunas noslēgumā Romas bīskaps pedagogiem un vecākiem atgādināja, ka skola ir sabiedrības nākotne. Viņš tos aicināja neslīgt nostaļģijā par pagātni, bet domāt par skolas tagadni. Sabiedrība piedzīvo vēsturiskas pārmaiņas. “Padomājiet par jaunajiem skolotājiem, kas sper pirmos soļus skolas pedagoģiskajā darbā, un par ģimenēm, kuras jūtas vientuļas savā audzināšanas uzdevumā”, mudināja pāvests, atgādinot, ka cerība nekad nepieviļ, tā nekad nestāv uz vietas, tā vienmēr virzās uz priekšu un liek mums virzīties uz priekšu. Vaticannews.va | 
