“Apzinos, ka jūsu vēsturi ir iezīmējusi nesapratne, atgrūšana un marģinalizācija,” viņš raksta, “taču arī visgrūtākajos brīžos jūs esat atklājuši Dieva tuvību.” “Patiešām,” turpina pāvests, “Dievs svētceļo vēsturē ar cilvēci un ir kļuvis par klejotāju kopā ar čigānu tautu.” Emanuels – “Dievs ar mums” piedzima Betlēmē zem vajāšanu un atrašanās ceļā zīmes. Francisks atzinīgi vērtē pēdējos gadu desmitos izrādītos pūliņus gan no pašu čigānu, gan arī no Spānijas Baznīcas un sabiedrības puses, lai ietu iekļaušanas ceļu, respektējot čigāniem raksturīgās īpašības. Pāvests atzīmē, ka šāda attieksme ir nesusi ne mazums augļu, taču atgādina, ka vēl ir daudz jādara, lai pārvarētu aizspriedumus un citas sāpīgas situācijas, tādas, kā nabadzību, pusaudžu vidū vērojamās grūtības mācīties, jauniešu bezdarbu, sieviešu diskrimināciju ģimenēs un sabiedrībā. Izmantojot svētā Pāvila VI čigāniem teiktos vārdus 1965. gadā Pomēcijas pilsētā, Francisks atkārto, ka viņi “atrodas Baznīcas sirdī” un ir “Dieva mīļotie dēli un meitas”. “Jūs esat Baznīcas, kura vēlas turpināt atvērt savas durvis, lai visi tajā justos kā mājās, dēli un meitas,” apliecina pāvests. Viņš norāda, ka tā ir Baznīca, kurā viņi var augt kristīgajā ticībā, neatsakoties no savas kultūras labākajām vērtībām. Romas bīskaps pateicas čigānu pastorālās aprūpes darbiniekiem un visiem, kuri pieliek pūles, lai šī vēlēšanās kļūtu par arvien redzamāku īstenību. Atzīmējot, ka nesen notikušajā Sinodē Baznīca ir atklājusi kopā iešanas vērtību, pāvests novēl iet kopā ar bīskapiem un atbildīgajiem par pastorālo darbu draudzēs, brālībās un apvienībās, kurās sastāv čigāni. “Iesim kopā, jo Baznīcā Evaņģēlija spēks šķīstīs un liks pieaugt jūsu vērtībām un jūsu kultūrai,” aicina Svētais tēvs. Viņš atgādina, ka čigāniem ir daudz ko dot Baznīcai un sabiedrībai. Tā ir cieņa pret veciem ļaudīm un ģimenes izjūta, kas vēl stiprāka kļūst smagos brīžos; rūpes par radīto, kas atspoguļojas arī čigānu karogā, kur zilā krāsa simbolizē debesis, bet zaļā zemi. Runājot par vērtībām, pāvests piemin arī čigānu spēju saglabāt prieku un svinēt svētkus pat tad, kad pie apvāršņa savelkas mākoņi. Bez tam, Franciska ievērībai neizpaliek čigānu attieksme pret darbu, kas vairāk tiek vērtēts kā līdzeklis, lai dzīvotu, nevis lai krātu. “Daudzas no vērtībām, kas jūs identificē kā tautu, ir ne tikai evaņģēliskas, bet arī pravietiskas un iet pret mūslaikos ierasto kultūru,” vēstījumā raksta pāvests. Tāpēc viņš aicina čigānus “iet kopā, lai evaņģelizētu, lai izplatītu ticībā, cerībā un kristīgajā mīlestībā balstītu dzīvesprieku, jo īpaši jauniešiem, kuriem ir grūti rast Dievu Katoliskās Baznīcas iekšienē un ārpus tās.” “Iesim kopā, lai veidotu misionāru mācekļu kopienas, kas uzņemas iniciatīvu, kas iesaista, pavada, nes augļus un svin,” citējot Apustulisko pamudinājumu “Evangelii gaudium” (24), raksta Francisks. Svētais tēvs atzīmē, ka ar saviem vārdiem, darbiem un brālīgumu, čigāni ir cerības svētceļnieki daudziem cilvēkiem, kuri ir pazaudējuši prieku dzīvot. Francisks aicina sekot svētīgajiem Emīlijai Fernandezai Rodrigezai un Ceferino Himenezam Mallam, kuri, paši to neapzinoties, ir bijuši un turpina būt par ticības un dzīves skolotājiem čigāniem un ne tikai. “Šie abi svētīgie atgādina par lūgšanas nozīmi, par tikšanos ar Dievu – prieka, brālīguma, cerības un mīlestības avotu,” raksta Francisks. Viņi abi riskēja ar dzīvību un zaudēja to aiz mīlestības pret Dievu un rūpēm par citu cilvēku labumu. Viņi abi bija pazemīgi un drosmīgi – Ceferino bija katehēts bērnu grupai, bet Emīlija liecināja par savu ticību pat cietumā. Pāvests norāda, ka Ceferino ir brālīguma paraugs, jo tik sašķeltā sabiedrībā, kāda bija viņa laikā, viņš prata sēt saskanīguma un solidaritātes sēklu, kļūstot par samierinātāju arī konfliktos, kas dažreiz aizēnoja attiecības starp čigāniem un citiem sabiedrības locekļiem. Vēstījumu Spānijas čigāniem pāvests noslēdz ar viņu himnas vārdiem “Opre Roma isi vaxt akana” – “Lai dzīvo čigāni! Ir laiks!”) Svētais tēvs raksta, ka “ir laiks” turpināt ceļu, dāvāt labāko no sevis, izstarot Dieva maigumu, ko svinam un pieņemam Ziemassvētkos. “Ir laiks” sludināt Kungu Jēzu, Dieva personālo mīlestību, kurš kļuva cilvēks, kurš atdeva sevi par mums un kurš dzīvo un dāvā savu pestīšanu un savu draudzību (Ap. pamud. “Evangelii gaudium, 128). Vaticannews.va |
