No vienas puses, mēs vēlamies būt brīvi, patstāvīgi, paši uzņemties atbildību par savu dzīvi un izlemt, ko mums darīt, līdzīgi kā pazudušais dēls – sacīja arhibīskaps Fizikella. Taču tā ir “sakāve”, jo, esot tālu no Dieva un Viņa nama, tas ir, Baznīcas, mēs klīstam bezmērķīgi, tērējot savu laiku un izniekojot dzīvi. No otras puses, mēs pretendējam kaut ko saņemt apmaiņā pret savu kalpošanu un uzticību. Arhibīskaps atzina, ka tas skar arī priesterus, kuri ne vienmēr izprot Dieva tuvības vērtību. Tā tas notiek, kad mēs pierodam pie sava kalpojuma un viss kļūst acīmredzams, atkārtojas – viņš sacīja. Mēs neizjūtam kopības ar Dievu nozīmi. Taču ciešajai saskarsmei ar svētajiem noslēpumiem vajadzētu mudināt priesterus arvien vairāk iedziļināties Tēva nodomā, Viņa mīlestības dzīlēs, lai izprastu Viņa rīcību. Īsāk sakot, mēs esam aicināti pastāvēt kopā ar Dievu, lai ar Viņu dalītos visā – norādīja Evaņģelizācijas dikastērija proprefekts. Homīlijas turpinājumā arhibīskaps Fizikella aicināja klātesošos atmest savu tuvredzību un mācīties raudzīties tālu uz priekšu. Lai ieietu aizvien dziļāk Dieva mīlestības noslēpumā un padziļinātu kopību ar Viņu, ir jāpieņem dažas no abu dēlu tēva īpašībām. Mums ir jāprot skatīties tālu uz priekšu, lai uzreiz saskatītu tos, kas atrodas tālu un kas tuvojas. Mums ir jāatbrīvojas no tuvredzības, kas nereti skar mūsu domas un uzvedību, lai paplašinātu savu sirdi un prātu. Citiem vārdiem sakot, mums nav jāpaliek sēžam biktskrēslā, bet jāiet pretī dēlam, kad viņš vēl ir tālu, un jāļauj viņam saprast, ka mīlestība aizmirst grēku un piedošana liek mums raudzīties tieši uz nākotni, lai to izdzīvotu ar cieņu – sacīja arhibīskaps Fizikella priesteriem. Viņš uzsvēra, ka mīlestība izmaina dzīvi, piedošana atgriež dzīvību un dalīšanās ir nesavtības auglis. Vēl viena līdzības par Pazudušo dēlu mācība ir tā, ka, tieši esot kopā, var izpausties un atklāties Tēva mīlestības lielums, tāpat kā abi dēli beigās kopā atgriežas tēva namā. Pilnīgs izlīgums ir tas, ko Tēvs lūdz, lai katrs no brāļiem varētu no jauna atklāt, ka viņš ir dēls – sacīja arhibīskaps. Homīlijas noslēgumā viņš atgādināja, ka Svētā Euharistija, ko mēs svinam, ir piedošanas avots. Tā ir svētku mielasts, ko lūdz Tēvs. Nekad neaizmirsīsim, ka tieši šeit tiek panākta patiesa un pilnīga izlīgšana, jo tieši šeit Kristus upuris atrod savu visaugstāko izpausmi. Pāvests žēlsirdības misionāriem: caur jums Dievs noslauka cilvēku asaras Šobrīd pasaulē ir 1258 priesteri – žēlsirdības misionāri. Viņiem ir piešķirtas īpašas pilnvaras piedot visus grēkus, tai skaitā tos, kas ir rezervēti Svētajam Krēslam. Pāvests Francisks pieņēma lēmumu piešķirt dažiem priesteriem šādas īpašās pilnvaras Žēlsirdības jubilejas ietvarā 2015. gadā. Pēc tam, saņemot daudzas liecības par atgriešanās gadījumiem, kas notikuši, pateicoties žēlsirdības misionāru kalpošanai, viņš viņu kalpošanu paplašināja. Savā vēstījumā Žēlsirdības misionāru jubilejas dalībniekiem pāvests norāda, ka viņi ar savu liecību atklāj Dieva tēvišķo vaigu. Dievs, būdams bezgalīgi liels žēlsirdībā, aicina visus atgriezties un vienmēr atjauno mūs ar savu piedošanu. “Atgriešanās un piedošana ir divi maigi pieskārieni, ar kuriem Kungs nosusina ikvienu asaru mūsu acīs”, raksta Francisks. “Tās ir rokas, ar kurām Baznīca apskauj mūs, grēciniekus; tās ir kājas, ar kurām mēs staigājam savā zemes svētceļojumā. Jēzus, pasaules Glābējs, paver mūsu priekšā ceļu, pa kuru mēs ejam kopā, sekojot Viņam Viņa miera Gara spēkā”. Dievs savā žēlsirdībā izmaina cilvēka sirdi un ļauj grēciniekam atgriezties. Tāpēc pāvests aicina biktstēvus uzmanīgi uzklausīt grēciniekus, būt gataviem pieņemt un ar pastāvību pavadīt tos, kuri vēlas atjaunot savu dzīvi un atgriezties pie Kunga. Svētais tēvs uztic žēlsirdības misionārus Bezvainīgajai Jaunavai Marijai, Žēlsirdības Mātei. Vaticannews.va | 
