Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Šī gada 20. maijā kristīgā pasaule atzīmēs 1700. gadadienu kopš pirmā ekumēniskā koncila atklāšanas. Tas notika Nīkajā 325. gadā un iegāja vēsturē galvenokārt ar Simbolu, kurā ir apkopota, definēta un apliecināta ticība pestīšanai Jēzū Kristū un vienīgajā Dievā – Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā. Papildināts Konstantinopoles koncilā 381. gadā, Nīkajas Credo praksē kļuva par Baznīcas ticības apliecinājumu un kristieša “personas apliecību”.

Starptautiskās teoloģiskās komisijas izdotā dokumenta mērķis ir no jauna ierādīt centrālo vietu ticībai Jēzum Kristum un izcelt Baznīcas pamatuzdevumu evaņģelizēt mūsdienu straujo pārmaiņu laikmetā. Teksts kalpos ticīgo ticības padziļināšanai un palīdzēs tiem būt autentiskākiem Kristus lieciniekiem. Nīkajas koncila atceres gadadiena sakrīt ar Jubilejas gadu, kura centrā ir Kristus – mūsu cerība.

Dokuments “Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs – Nīkajas ekumeniskā koncila (325-2025) 1700. gadadiena” sastāv no ievada ar nosaukumu “Doksoloģija, teoloģija un sludināšana”, četrām nodaļā un nobeiguma.

Dokumenta pirmā nodaļa “Pestīšanas simbols: Nīkajas dogmas doksoloģija un teoloģija” (nr. 7-47) ir visbūtiskākā. Tā piedāvā “doksoloģisku Simbola lasījumu, lai izceltu tā pestīšanas un līdz ar to arī kristoloģiskos, trinitāros un antropoloģiskos resursus” ar nolūku dot “jaunu impulsu ceļā uz kristiešu vienotību”. Norādot uz Nīkajas ticības ekumenisko nozīmi, tekstā pausta cerība uz kopīgu Lieldienu svinēšanas datumu, uz ko vairākkārt ir aicinājis pats pāvests Francisks.

43. numurā norādīts, ka šis 2025. gads visiem kristiešiem ir “vienreizēja iespēja, lai uzsvērtu, ka tas, kas mums ir kopīgs, ir daudz spēcīgāks nekā tas, kas mūs šķir: visi kopā mēs ticam trīsvienīgajam Dievam, Kristum – patiesam cilvēkam un patiesam Dievam, pestīšanai Jēzū Kristū saskaņā ar Baznīcā lasītajiem Svētajiem Rakstiem un Svētā Gara iedvesmā. Kopā mēs ticam Baznīcai, kristībai, mirušo augšāmcelšanai un mūžīgajai dzīvei”. Līdz ar to – Starptautiskā teoloģiskā komisija norāda 45. numurā – “kristiešu atšķirīgais viedoklis par svarīgākajiem kalendāra svētkiem rada pastorāla rakstura neērtības kopienās, noved līdz pat sašķeltībai ģimenēs un ieļauno nekristiešus, tādējādi kaitējot Evaņģēlija liecībai”.

Taču izcelt Nīkajas bagātības pēc septiņpadsmit gadsimtiem nozīmē arī saskatīt, kā šis koncils dzīvina un vada kristiešu ikdienas eksistenci. Tam ir veltīta otrā nodaļa “Nīkajas simbols ticīgo dzīvē” (48.-69. nr.). Atsaucoties uz Baznīcas tēvu mācību, šī nodaļa atklāj, kā šis notikums, kas bija pagrieziena punkts kristietības vēsturē, iedvesmoja liturģiju un lūgšanu. Mūsu ticība ir atkarīga no mūsu kristības, un mūsu lūgšana no mūsu ticības – atgādina dokuments, mudinot visu laiku ticīgos smelties no tā “dzīvā ūdens avota”, kura bagātīgais dogmatiskais saturs bija izšķirošs kristīgās doktrīnas formulēšanā. Šim nolūkam dokuments iepazīstina ar Credo ieviešanu liturģiskajā un sakramentālajā praksē, katehēzē un sludināšanā, lūgšanā un 4. gadsimta himnās.

Dokumenta trešajā nodaļā “Nīkajas koncils kā teoloģisks un ekleziāls notikums” (70.-102. nr.) tiek skaidrots, kā Ticības apliecinājums un koncils liecina par Jēzu Kristu, kura ienākšana vēsturē paver līdz šim neiedomājamu pieeju Dievam un aizsāk cilvēciskās domas pārveidi. “Imperatora aicināti, lai atrisinātu vietējo domstarpību, kas bija izplatījusies visās Austrumu Romas impērijas Baznīcās un daudzās Rietumu Baznīcās,” skaidrots dokumentā, “pirmo reizi sinodē pulcējas bīskapi no visas Oikumēnes [«apdzīvotās zemes»]. Tās ticības apliecinājums un kanoniskie lēmumi ir izsludināti kā normatīvi visai Baznīcai. Jēzus Kristus notikuma izraisītā nepieredzētā kopība un vienotība Baznīcā kļūst redzama un efektīva jaunā veidā, pateicoties universāla mēroga struktūrai, un arī Kristus labās vēsts pasludināšana visā tās bezgalībā iegūst vēl nebijušu autoritāti” (sal. 101. nr.).

Visbeidzot, ceturtā nodaļa ir veltīta tematam “Sargāt ticību, kas pieejama visai Dieva tautai” (103-120). Ticība, ko Jēzus sludināja vienkāršajiem ļaudīm, nav vienkāršota ticība, un kristietība nav nekāda ezotērikas forma, kas rezervēta ticības mācībā  ievadīto elitei. Lai gan Nīkajas notikums, pateicoties imperatora Konstantīna iniciatīvai, ir pagrieziena punkts garajā ceļā uz Baznīcas brīvību, tomēr tieši kopš 325. gada Atklāsmes kopējais labums kļūst pa īstam “pieejams” visiem ticīgajiem.

Kādi ir Starptautiskās teoloģiskās komisijas jaunizdotā dokumenta “Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs – Nīkajas ekumeniskā koncila (325-2025) 1700. gadadiena” slēdzieni? Dokuments uzstājīgi aicina “sludināt šodien visiem Jēzu, kas ir mūsu Pestīšana”, izejot no Nīkajā izteiktās ticības. Pirmkārt, šī koncila un no tā izrietošā Simbola mūžīgā aktualitāte slēpjas tajā, ka jāturpina ļauties “pārsteigumam par Kristus bezgalību, lai visi būtu par to pārsteigti” un “jāatdzīvina mūsu mīlestības uguns pret Viņu”, jo Jēzū, kas ir “būtībā līdzīgs Tēvam”, Dievs sasaistīja pats sevi ar cilvēci uz visiem laikiem. Otrkārt, tas nozīmē neignorēt “realitāti” un nenovērsties “no ciešanām un satricinājumiem, kas moka pasauli un šķietami apdraud visas cerības”. Treškārt, tas nozīmē būt “īpaši uzmanīgiem pret vismazākajiem no saviem brāļiem un māsām”, jo “šie vēstures krustā sistie ir Kristus mūsu vidū”, tas ir, “tie, kam visvairāk vajadzīga cerība un žēlastība”, bet tajā pašā laikā, zinot Krustā sistā ciešanas, viņi savukārt ir “bagāto un turīgo apustuļi, skolotāji un evaņģelizētāji”; un, visbeidzot, tas nozīmē sludināt un liecināt, ka “viena, svētā, katoliskā un apustuliskā Baznīca” ir “universāls pestīšanas sakraments”.

Tieši 20. maijā Pontifikālajā Urbāna universitātē tiek rīkota studiju diena par tēmu “Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs - Nīkajas ekumeniskā koncila (325-2025) 1700. gadadiena”, kurā piedalīsies teologi, kas piedalījās dokumenta izstrādē, un citi šīs jomas eksperti.

Vaticannews.va
^{Foto: Nīkajas koncila attēlojums}